Mērija Šellija. Frankenšteins jeb jaunais Prometejs / no angļu val. tulk. Māra Kaļva. – Rīga: Jumava, 2009.  (Mary Shelly. Frankenstein, or the Modern Prometeus (1818)).

Es maldinātu, ja teiktu, ka grāmata mani bezgala aizrāva. Tai pašā laikā es spēju novērtēt tās nozīmību – ja kaut kas var izdzīvot un piesaistīt vēl pēc 200 gadiem, tas noteikti ir vērā ņemams literārais darbs. Grāmata ir tik bieži citēta visdažādākajos kontekstos, ka tās sižets lielākai daļai jau ir zināms – zinātkārs jauneklis Viktors Frankenšteins nolemj paveikt līdz šim neiespējamo, t.i. radīt dzīvību ar zinātnes palīdzību. Dzīvība viņam sanāk, bet tas ir šausmīgs briesmonis, kas viņam pašam tik ļoti riebjas, ka viņš par to vairs negrib neko zināt. Briesmonis staigā pa pasauli, baidīdams tautu, nevienam nepatīk, un tad viņš nolemj atriebties savam radītājam.

Romānā ir divas galvenās problēmas, kas īstenībā tagad kļūst aizvien aktuālākas. Pirmkārt, mākslīga dzīvības radīšana – vai tas ir tikumīgi un pieļaujami? kurp tas var aizvest? Mākslīgā apaugļošana, mēģenes bērniņi un surogātmātes ir tikai nevainīgi pumpuriņi, salīdzinot ar Krievijas zinātnieku solījumu līdz 2045.gadam radīt kiborgus. Mani tādas perspektīvas reāli biedē un gribētos ieteikt zinātniekiem vairāk lasīt zinātniskās fantastikas romānus, pie kam izlasīt tos līdz beigām, kur parasti kiborgs cilvēku uzvar vienos vārtos. Otra problēma – cilvēka (zinātnieka) atbildība par paveikto. Frankenšteins pamet savu “bērnu”, atstājot to savā vaļā, staigājot pa laukiem, zogot ēdamo. “Bērns” ir gana inteliģents, lai pats iemācītos lasīt un sāktu domāt par morāli un savām vajadzībām, līdz nonāk pie konkrētam prasībām  savam “papucītim”. Esmu diezgan pārliecināta, ka kādā pasaules laboratorijā jau tagad gultiņā guļ cilvēka klons, kura radīšanas motivācija ir bijusi: “a davai pamēģinam, vai sanāks?!” Un tai brīdi zinātniekam nav bijusi doma par patiesu vajadzību pēc tāda klona, bet vienkārša ziņkārība. Redzamais neprāts gan pasaulē ir apturēts, bet vienmēr jau atradīsies kāds trakais ar naudu…

Šellijas romānā brīžiem ir jūtami sižetiski melnie caurumi, kā arī laikmetam un žanram raksturīgā tēlu eksaltētā uzvedība un runā. Tas neaizrauj, bet kopiespaids ir gana intriģējošs, lai gribētos uzzināt, ar ko viss beigsies. Sengrieķu Prometejs nozaga Zevam uguni, lai uzdāvinātu to cilvēkiem, par ko tika sodīts ar pakāršanu pie klints un ērgļi mielojās ar viņa aknām. Frankenšteins arī nozog Dievam pirmtiesības uz dzīvības dzirksti, un autore viņam par to ir sagādājusi ciešanas visa romāna garumā, lai viņš pilnībā saprastu savu nodarījumu. Tomēr žēlumu viņš neizraisa un ir viens no derdzīgākajiem, manis satiktajiem, literārajiem tēliem.  Savukārt Frankenšteina monstrs saka:

Nolādētais radītāj! Kāpēc tu radīji briesmoni, no kura pats novērsies riebumā? Dievs savā žēlsirdībā radīja cilvēku skaistu, pēc sava ģīmja un līdzības, bet es esmu tevis paša izkropļots attēls un šīs līdzības dēļ – vēl atbaidošāks. Sātanam bija brāļi dēmoni, kuru acīs viņš bija skaists. Bet es esmu vientuļš un visu nīsts.”

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pasaules klasika, lasāma Apgaismības ideju un rūpnieciskās revolūcijas kontekstā;

2) dzīvības ētikas problemātika – varētu būt interesanta vidusskolā kā apspriežamais temats;

3) vai cilvēks drīkst noliegt un aizmirst paša radīto? vai zinātniekam ir jādomā par sava izgudrojuma potenciālajām sekām?

———-

Mēģināju skatīties Keneta Branaga “Frankenšteinu” (1994), bet mani īpaši neaizrāva. Branaga apsēstība režisēt sevi galvenās lomās ir diezgan nomācoša, nekāds ticamais Viktors no viņa nav sanācis. Pārējais aktieru sastāvs ir žilbinošs, bet tas neglābj. Vispār grūti iedomāties labu ekranizāciju, romāns ir pārāk alegorisks. Drīzāk es gribētu redzēt labu kino par pašas Šellijas dzīvi, jo mani aizrāva viņas biogrāfija. Neparasta sieviete ar interesantiem radurakstiem.