Džeina Ostina. Nortangeras abatija / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Jumava, 2002.  (Jane Austen. Northanger Abbey (1817))

Vai pie jums jau ir atnākuši tumšie lietus mākoņi? Varbūt kaut kas grabinās pa palodzi kā draudīgs pirmā pavasara negaisa priekšvēstnesis?

Skurstenī vaimanāja vējš, lietus straumēm tecēja pa loga rūtīm, un itin viss, kā likās, uzdvesa ļaunu vēstošas nojautas. Tomēr kāpt gultā, neapmierinot uzurdīto ziņkāri būtu gluži velti, jo aizmigt, nemitīgi atceroties turpat līdzās esošo noslēpumaino skapi, nebūtu iespējams. Tāpēc Ketrīna atkal sāka ķimerēties gar atslēgu, kustinādama to visos virzienos pēdējā izmisīgajā piepūlē, un tad pēkšņi sajuta, ka durvis sakustas, padodamās viņas rokai…

Romāna “Nortangeras abatija” galvenā varone Ketrīna Morlenda ir vienkārša mācītāja meita, ceturtais bērns desmit bērnu ģimenē, kura ir sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumu un dzīvo parastā angļu ciematā. Viņas pēdēja laika aizraušanās ir šaušalu romānu lasīšana, īpaši Annas Redklifas Mysteries of Udolpho.  Pārticis bezbērnu kaimiņu pāris paņem meiteni sev līdz izklaides braucienā uz Bātu, vienu no tā laika Anglijas lielākajām pilsētām, jo meitenei taču  ir laiks sevi izlikt laulību tirgū. Ketrīna ir jauka un nepieredzējusi būtne, tomēr, arī nokļūstot intrigu krustugunīs, viņa parāda gana stingru raksturu, lai neļautos citu ietekmei.

Romāna galvenā līnija, protams, vijas gar visādiem romantiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem, tomēr tas tiek klasificēts kā parodija par gotisko romānu. Tas ir sarakstīts 18.gs. pašās beigās un tiek domāts, ka sākotnēji romāns bija iecerēts kā jautra izklaide, ko lasīt ģimenes lokā pie kamīna. Ostinas ģimene noteikti bija lasījusi daudzus tā laika slavenos šaušalu romānus, kuri tiek piesaukti arī “Nortangeras abatijā”, tādēļ, iespējams, viņi daudz labāk par mani varēja novērtēt gotiskās paralēles. Pirmajai romāna daļai gan ir maz sakara ar gotiku – te vienkārši notiek jauniešu riests attiecīgā laikmeta tradīcijās.No mūsdienu viedokļa te varētu pavīpsnāt, bet tajā laikā precības bija līdzeklis, ar kuru ģimene varēja gan uzlabot savas finanses, gan iegūt augstāku stāvokli un izdevīgus sakarus. Interesanti, ka dižciltīgs puisi varēja precēt zemākas kārtas bagātnieci, savukārt dižciltīgā gan nedrīkstēja nolaisties zemāk.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) viegls un ironisks stils, varētu būt “visvieglākais” Ostinas romāns;

2) kā jaunām meitenēm mācīties pareizi novērtēt savus draugus un nonākt pie pareiziem secinājumiem;

3) mācība par to, ka ne katrā skapī ir paglabāts slepens manuskripts, ne katrā pažobelē glūn spoks… un vispār, guliet mierīgi!

Romānam “Nortangeras abatija” ir ļoti laba 2007.gada britu ekranizācija. Īstenībā, ja slinkums lasīt romānu, šis ir tas gadījums, kad scenāristi ir ļoti labi izturējušies pret pirmavotu, to papildinot ar nelielām un gaumīgām Ketrīnas kā iedomāta gotiskā romāna varones fantāzijām. Labi piemeklēti aktieri. Vienīgais – beigas ir sasaldinātas, Ostinai tā nedaudz angliski ieturētāk.