Сара Уотерс. Нить, сотканная из тьмы / пер. с английского A.Cафроновa. – Mосква: Эксмо, 2009. (Sarah Waters. Affinity (1999))

Dīvaini, ka grāmata kādreiz plauktā pavada diezgan ilgu laiku, lai pēc tam varētu teikt: kur es biju agrāk? Pētot gotisko grāmatu listes, ieraudzīju dažas Votersas grāmatas, viena no tām – Affinity. Prātoju, ka no Votersas man patika abas viņas latviski tulkotās grāmatas – gan “Noglāstīt samtu” (Zvaigzne, 2005), gan “Zagle” (Kontinents, 2004). Pēc nelielas draudzības ar smadzenēm atcerējos, ka manā plauktā jau kādu laiku ir Votersas grāmata “Нить, сотканная из тьмы“, un izrādījās, ka tā ir tā pati pieminētā Affinity. Nu diezgan dīvaini tas nosaukums pārtulkots, bet ir redzēti arī traģiskāki. Briesmīgāks ir sauklis uz vāka “Cтильно, cексуально, сверхъестественно” un bilde uz tā – ja es nezinātu, kas ir Votersa, dzīvē tādu grāmatu nepirktu.

Protams, ka tā nav gotika standarta izpratnē, bet sava šausmība grāmatā ir pilnīgi noteikti. Trīsdesmitgadīgā Margarēta ir bagātas angļu aristokrātu ģimenes vecākā, neprecētā meita, kura reiz bija sava tēva mīlule un viņam palīdzēja zinātnieka darbā. Bet nu jau divus gadus pēc tēva nāves un nelaimīgas mīlestības viņa pūlas atgūties pēc neizdevušās pašnāvības mēģinājuma. Māte viņu vakaros dzirda ar hlora hidrātu (populāru tā laika sedatīvu), savukārt viņa pati nolemj kļūt par Lady Visitor Londonas Millbankas cietumā. Ļoti interesants cietums Londonas kreisajā krastā, atvērts 1816. un nojaukts 1890.gadā – no augšas izskatījies kā sešlapu margrietiņa. Romāna bija rakstīts, ka Temzas krasti šai celtnei bija pilnīgi nepiemēroti, un tā grīļojusies un drupusi. Apraksti par Margarētas pieredzēto cietumā, protams, ir gana šausminoši, kas gan var būt priecīgs 19.gs. 70-to gadu Anglijas cietumā. Ieslodzītās sadala pa līmeņiem, augstākam ir nedaudz vairāk privilēģiju. Savstarpēji runāties nedrīkst, kamerās tikai minimums aprīkojuma, pusvilnas kleitu maina reizi mēnesī, apakšveļu un zeķes – reizi divās nedēļās. Mazgāties var ne biežāk kā divreiz mēnesī. Apmeklējumi – četras reizes gadā pa 15 minūtēm. Pārtika nabadzīga. Nonākot cietumā, apgriež matus, bizes piedāvā paglabāt līdz ārā iešanai (šinjonam). Par trakošanu un nepakļaušanos – tumšais karceris līdz trim dienām. Nepatīkami tas viss, tāda izmisuma un bezcerības aina.

Bet es kaut kā aizrāvos par to cietumu – tas jau tikai fons. Jo romāna īstā tēma ir spiritisms, ar kuru tolaik masveidā aizrāvās angliski runājošās zemes.  Sāra Votersa esot rakstījusi kādu akadēmisku pētījumu par šo tēmu, kas viņai likusies gana interesanta, lai iepītu romānā. Otra romāna galvenā varone ir Selīna – vienkāršu ļaužu meitene, t.s. mediums, kura atrodas cietumā uz četriem gadiem par krāpšanos. Margarētai viņa iepatīkas un viņa sāk nākt regulāri ciemos, līdz saprot, ka ir iemīlējusies un gatava darīt visu Selīnas labā.Tikai viņas varēšana ir ierobežota – lai arī viņa ir gana bagāta lēdija, tēvs par viņu ir parūpējies, tomēr savu naudu viņa var iegūt tikai ar brāļa, sava aizbildņa parakstītu čeku. Tai laikā nauda pieder vīriešiem, tā lūk.

Romāns sākas tā palēnām – Margarēta iet uz cietumu, cīnās ar apnicīgo mājas dzīvi, valdonīgo māti, pūlas būt normāla citu acīs. Paralēli norisinās otrs stāsts – par savu divus gadus veco pagātni mums stāsta Selīna, kā tad viņai iet tai spiritisma pasaulē un kādi notikumu viņu ir noveduši cietumā. Romāna uzbūve ir tāda, ka beigās hronoloģiski satiekas Selīnas stāsta beigas ar Margarētas stāsta sākumu. Un daudz kas top skaidrs. Jo sākumā viennozīmīgais stāsts diezgan ātri liek saprast, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, kāds šeit melo un spēlē dubultu spēli.

Jāatzīst, ka šī ir tā grāmata, kādu es gribēju satikt – nedaudz baismīga, intriģējoša, ar pieaugošu kāpinājumu un negaidītu atrisinājumu. Tāds mistērijas un detektīva apvienojums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Viktorijas laikmeta ainiņas – Dikensa cienīgs aristokrātu un padibeņu pretstats;

2) tie spiritisti gan bija interesanti ļautiņi, ej nu tu saproti, cik tur daudz patiesības un cik teātra. Katrā ziņā, kur aitas, tur cirpēji;

3) Margarētas iekšējā pasaulē (lai arī viņa attēlota kā īsta gotiskā varone ar bālēšanām, ģībšanām un drebuļiem) aizkustina un liek sirsnīgi sekot līdzi viņas gaitām. Līdzjūtīgā dvēsele, kas sapinas savos pārdzīvojumos.

Nobeigumā gribēju nedaudz pievērsties sērijai, kurā grāmata izdota – “Mona Lisa”. Ļoti dīvains krievu izdevniecības veidojums. 2010.gada septembrī tajā bija izdotas 87 grāmatas, tagad jau droši vien vairāk. Autori – pārsvarā sievietes, kas laikam ir arī noteicis grāmatu vāku dizainu – sentimentālā romāna klišeja. Es, lasot Votersu, dabūju vairākas reizes taisnoties, ka tā nav nekāda lubene 🙂 . Es saprotu, ka Kalogridisa un Mērija Stjuarte tamlīdzīgus vākus piecietīs, bet Votersai un Harisai tie atpazīstamības dēļ nekaitēs, bet nu kāpēc Levina “Stepfordas sievas”  vai Kārteres “Vakari cirkā” ir tā jāaplaimo, nav skaidrs.  Sentimentālo romānu cienītājas būs tikai vīlušās. Katrā ziņā, ja lasa tulkoto literatūru krieviski, šai sērijai ir vērts pievērst uzmanību, neskatoties uz kaislīgo jaunavu bildēm.