Sākumlapa

Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze” (1987)

2 komentāri

Vladimirs Kaijaks. Visu rožu roze: stāsti. – Rīga, Liesma, 1987.

Sesīlija Vēbere. Roze

Jāņu brīvdienās tomēr vajag lasīt kādu latviešu autoru. Meklēju kaut ko, kas iederētos manā drebuļu sērijā, un atradu Kaijaka stāstus, kuri izslavēti kā vieni no retajiem latviešu šausmu žanrā. Krājumā “Visu rožu roze” apvienoti seši stāsti: Šnorhs; Visu rožu roze; Uzbrukums; Zirneklis; Pilsēta, kuras nav; Vecis.

Protams, ka titulstāsts “Visu rožu roze” ir visiespaidīgākais – dārznieks, savas godkāres apsēsts, vēlas izaudzēt rozi, pēc kuras nekādas citas rozes nav iespējamas. Viņam vajadzēja visu rožu rozi, kurā būtu apvienots viss, kas vien rozē iespējams, un vēl kaut kas tāds, kas uzreiz to paceltu pāri citām rozēm. Tālākie notikumi parāda dārznieku kā Frankenšteinu, kurš vienas idejas vārdā gatavs ziedot visu, bet pēc tam pats nobīstas no paveiktā un vēlas padarīto vērst par nebijušu. Sākotnējā vēlēšanās iemūžināt sevi nemirstībā pārvēršas apjausmē, ka jādara viss, lai nesaglabātos viņa mūža darbs, jo tam piemīt īpašības, kas bīstamas pārējai dzīvībai. Neskatoties uz to, ka stāstā izlien pa kādai didaktiskai āža kājai, tas varētu būt viens no labākajiem latviešu stāstiem, jo tajā ir gan oriģināla ideja, gan kāpināta spriedze, gan negaidīts atrisinājums. Un visā krājumā baudāmā skaistā un noskaņās bagātā latviešu valoda.

Visam, kam ir sākums, ir arī beigas. Ja kaut kas iegūtu mūžības īpašības, tas apdraudētu un iznīcinātu pārējo.

Otrs šausmu stāsts ir “Zirneklis”. Pa īstam iedarbojas uz arahnofobiem, tomēr lasīt par briestošo zirnekļa rumpīti  un skrapšķošajiem nadziņiem nav patīkami. Mana attieksme bija jautra, līdz lauku dušas stūri ieraudzīju labi savērptu tīklu. Bet ja nu Viņš ir pievērsis savas mazās ogļumelnās acis un kāro apvīt savus četrus pārus ķetnu?  Āāāā… mūkam!

Divi stāsti – “Šnorhs” un “Vecis” ir interesanti, tikai tos diezgan labi var iedomāties publicētus kādā padomju žurnālā, kaut kā ļoti jau nu uzkrītoši pamācoša morāle. Bet lasīt ir vērts, labi izdomāts. “Uzbrukums” mani laikam jau aizskāra vismazāk, jo, iespējams, gana daudz esmu bērnībā lasījusi par asiņojošiem un varonīgiem padomju karavīriem, kuri rāpo pa sniegu, glābjoties no ļaunajiem vāciešiem, un šī klišeja vairs neuzrunā.

Stāsts “Pilsēta, kuras nav” man lika aizdomāties – kaut kas tajā ir, tikai ne līdz galam īstenots. Potenciāli ļoti spēcīgs vēstījums ar zinātniskās fantastikas iedīgļiem, bet diemžēl diezgan primitīviem. Tomēr aina, kad Ariels stāvēja pie loga un ilgojās pēc kaut kā tāda, ko dzīve nespēja sniegt, kas kādreiz it kā bija bijis, tad aizgājis garām un pagaisis – man patika. Autors tik niansēti apraksta Ariela rīcību, ka otrā plānā aiziet idejas mērogs: iespēja dzīvot vēl vienu dzīvi un ilgoties atkal un atkal…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pārītis kārtīgu latviešu šausmu stāstu;

2) patīkami laba latviešu valoda;

3) Dzīvei jēga ir tikai tāpēc, ka tā nav mūžīga.

Mirdza Ķempe “Vasara” (1943)

Komentēt

Tev, vasara, ir lūpās medus garša

No liepas zieda sūkta.

Un svelmains bišu spiets

Dūc noguris pār tavām kailām krūtīm.

Uz zālēm nopļautām tu galvu liec –

No saldām vībotnēm un vērmeļlapām rūgtām

Kūp tavu sapņu smarža kaislīga un grūta.

***

A.F.Bridgman (1847-1928) Sweet Nothings

Daudz laimīgu brīžu mums visiem, vasarā ieejot!

Henrijs Džeimss “Skrūves apgrieziens” (2000)

4 komentāri

Henrijs Džeimss. Skrūves apgrieziens / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Valters un Rapa, 2000. (Henry James. The Turn of the Screw (1898))

Jā, nu sveiki,  Henrij un Tava vispazīstamākā grāmata! Es tikai nezinu, kāpēc man jau krietnu brīdi ir jāmokās, lai izdomātu, ko par to uzrakstīt. Sižets taču ir tik vienkāršs. Kārtējā mācītāja meita – guvernante iepazīstas ar savu darba devēju, kurš viņu nolīgst saviem krustbērniem, kuru vecāki ir miruši. Dīvaini ir tas, ka par bērniem viņš neko nevēlas zināt, un guvernante kļūst par to galveno aprūpētāju. Guvernante atbrauc, iepazīstas ar mazo Floru, brīnišķīgu bērneli, un saimniecības vadītāju – draudzīgu sievieti. Pēc kāda laika ierodas Mailss – otrs brīnišķīgais bērns, kurš nez kāpēc ir izslēgts no internātskolas. Un tad sākas bezrūpīgs laiks, kurā nekas netraucē ciešai un laimīgai draudzībai. Idilli pārtrauc brīdis, kad guvernante ierauga muižas tornī kādu rēgu, kurš viņu nobiedē līdz sirds dziļumiem. Tālākie notikumi parāda, ka tā nav nejaušība, vēl vairāk – apkārtnē klimst vēl viens… Un bērni par to ir lietas kursā:

Nekādā veidā nespēju atbrīvoties no visai nomācošas domas – lai ko es arī redzētu, Flora un Mailss redzēja vairāk – redzēja ko spokainu, manis nepamanītu, no baismas pagātnes līdznākošu. Tas, protams, lika visapkārt vēdīt saltumam, lai gan mēs, cik vien skaļi spēdami, apliecinājām, ka to nejūtam, – un visi trīs atkal un atkal lieliski apguvām māku iezīmēt parādīšanās beigas, izpauzdami to gluži vienādi.

Ar laiku guvernante pārliecinās, ka ar tiem bērniem kaut kas nav lāgā – pārāk jau nu eņģeliski un tā vien cenšas viņu apmuļķot. Bet varbūt tas viņai tikai rādās? Tālāko stāstīt nav īsti jēgas, jo neesmu pārliecināta, ka pareizi sapratu, ko tas viss nozīmē. Bet es neesmu vientuļa savās sajūtas – liela daļa lasītāju un kritiķu (drīzāk jau visi) mokās pārdomās, un, iespējams, tieši tādēļ Džeimsa “Skrūves pagrieziens” ir viens no viņa populārākajiem darbiem. Lasīju par tādu smalku lietu kā teksta semantiskā analīze, kuras rezultātā ir izsecināts, ka guvernante spokus uzskata par dēmonu personificējumiem, kuri ir apsēduši bērnus, un viņa pati ir nosacītā dēmonu izdzinēja. Cits viedoklis prāto, ka spokus guvernante ir izdomājusi un īstenībā pati bija šizofrēniķe. Bet nē, stāsta gaitā pierādās, ka bērni arī redz spokus un no tiem nemaz nebaidās. Kad nokļūst līdz freidismam, kļūst vēl interesantāk – varbūt teksts miglaini vēsta par Mailsa pavešanu? Pilnīgi noteikti var sacīt vienīgi to, ka romāns pilnībā atspoguļo viktoriāņu laika noslēpumaino atmosfēru – ir lietas, par kurām nerunā vai runā tikai pusvārdos. Spēle ar nepasacīto. Ir skaidrs, ka spoki ir kalps un iepriekšējā guvernante, kuri bija mīlnieki. Tiek doti mājieni, ka viņiem ar bērniem bija ļoti labas attiecības. Ko viņi darīja ar bērniem? kā nomira? vai spokiem ir kāds plāns? – plašs lauks fantāzijām.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Džeimss prot radīt spokainu atmosfēru burtiski no zila gaisa;

2) iespējama daudzveidīga interpretācija galvas palauzīšanai;

3) stāsts ir atstājis vērā ņemamas pēdas vēlāko gadu literatūrā.

P.S. Grāmatas latviešu izdevums droši varētu pretendēt uz balvu par neizteiksmīgāko vāku – tā drīzāk ir pildspalvu reklāma, nevis noslēpumains gotiskais romāns.

Andris Freidenfelds: Lasīšana ir nekaitīga narkotika

Komentēt

Andris Freidenfelds (Autors: http://www.diena.lv, Kristaps Kalns)

“Grāmatu efekts ir līdzīgs narkotikām. Runāt par kaifu ir īsti vietā. Kas ir narkotikas vai alkohols? Tā ir aizmiršanās no konkrētās realitātes, citreiz stiprāk, citreiz – neatgriezeniski, citreiz – ar blakus parādībām. Lasīšana ir nekaitīga, forša narkotika, izej jebkurā brīdī ārā, aizskrūvē “pudelīti” ciet un atgriezies atpakaļ, kad gribi. Pieradums rodas, bet nav tā saucamās lomkas un abstinences. Ieiet iekšā cita paurī, smadzenēs – tas ir mazliet spiega, lūriķa, vuārista darbs. Lasītājam ir parazīta funkcijas, un rakstnieks ar to rēķinās, ļaujas. Lasīdams viņš izdzīvo simtiem dzīvju – cik reižu gājis bojā, taisījis pašnāvību, apprecējies, valdījis pār valstīm, sakāvis armiju. Tas ir šausmīgi interesanti, un man liekas to vislabāk spēj paveikt tieši literatūra. Kino, televīzija, protams, tas ir vareni. Bet tur viss ir gatavs, tas man vairs nav interesanti. Ridlijs Skots vai Stīvens Spīlbergs visu jau ir izdarījuši manā vietā. Tā ir pasīvā baudīšana. Interesantāk ir lasīt. Viss pašam jāuzbur, rakstnieks dod tikai impulsus.”

Andris Freidenfelds par grāmatu lasīšanu laikrakstā “Diena” (2011. gada 9. jūnijā)

Фред Варгас “Заповедное место” (2011)

4 komentāri

Фред Варгас. Заповедное место / перевод с французского. – Москва: Иностранка, 2011. (Fred Vargas. Un lieu incertain. 2008.)(Commissaire Adamsberg, #8)

Kadrs no filmas “Un lieu incertain” (2010)

Haigeitas kapsētas priekšā stāv saliktas kurpes – akurāti saliktas, glītas, bet pavecas franču kurpes, kuras skatās ar purngaliem uz vecās kapsētas ieeju. Deviņi pāri un vēl viena. No novalkātajām kurpēm rēgojas patrūdējušas potītes: tumšas audu atliekas un bālgani, rūpīgi nogriezti lielakauli. Izskatās, ka kurpes vēlas ieiet kapsētā. Vai tās grib pievienoties tur apglabātajiem 170 800 nelaiķiem vai vienkārši pastaigāties pa vienu no romantiskākajām Eiropas kapsētām ar gotiskām kapenēm un mauzolejiem, kuri izkliedēti rūpīgi organizētā angļu parka haosā? Franču komisārs Adambergs angļu kapos nonāk nejauši un tikpat ātri no turienes aizbrauc – viņam Francijā pietiek ko darīt. Bet Haigeitas kājas viņam seko… jo kapsētai ir Saimnieks, kurš vecā kapličā apmeties vēl pirms kapsētas izveidošanas.

Ceru, ka man izdevās uzrakstīt pietiekoši baismīgu ievadu grāmatai, kura uz vāka nodēvēta par “flirtu ar gotisko romānu”. Franču rakstniece Freda Vargasa, īstajā vārdā Frédérique Audoin-Rouzeau, ir mans pēdējā laika jaukākais atklājums. Parasti stresa nomāktām sievietēm iesaka putu vannu pārkaisīt ar rožu ziedlapiņām, iedegt sveces un, iegrimstot smaržīgā ūdenī, izbaudīt kādu romānu, uz kura vāka pupaina skaistule slīgst melnīgsnēja prinča skavās. Manā gadījumā sveces var nedegt un rozes var palikt vāzē – nekas nav labāks par kārtīgu detektīvu; ja nu vienīgi veiksme atrast jaunu autoru – Fredu Vargasu – un atklāt, ka viņa ir sarakstījusi jau veselas astoņas grāmatas par komisāru Adambergu. Adambergs ir dīvainis (īstenībā būtu dīvaini, ja kāds no detektīvu galvenajiem varoņiem būtu parasts policists), brīžiem viņš runā tā, ka padotie viņu nesaprot, varbūt tikai viņa labā roka Danglārs, izcili erudīts cilvēks. Adambergs ir vienpatis, darbaholiķis, domātājs; ne visiem viņš patīk. Savā darba kabinetā viņš uz grīdas tur divus milzīgus aļņa ragus, bet tie traucē vienīgi viņa priekšniecībai, uz kuras inspekcijām Adamberga padotie – 28 policisti – cenšas sakārtot savus kabinetus un noslēpt nevēlamo: spilvenus snaudai, ihtioloģijas brošūras, baltvīna pudeles, sengrieķu vārdnīcas, pornogrāfiskos žurnālus, produktu krājumus, aromātiskās eļļas, kaķa bļodiņu un galu galā pašu kaķi. Rezultātā telpas kļūst ideāli piemērotas darbam un absolūti nepiemērotas dzīvei. Bet, ko nu par to – Adambergs un viņa komanda izmeklē īpaši nežēlīgu slepkavību, no kuras upura vārda vistiešākā nozīmē ir palikusi putra. Soli pa solim – un Haigeitas vārds uzpeld atkal, savukārt komisārs dodas uz Kiseļjevu, Serbijas ciematu, lai noskaidrotu, kas saista upuri ar vēl citām slepkavībām Eiropā. Un tas nav tik vienkārši kā izklausās – ne tikai slepkava slēpj savas pēdas, bet arī kāds no savējiem spēlē paslēpes, jo “ikviens kaut ko kaislīgi vēlas un no kaut kā izmisīgi baidās… visi tur viens otru aiz pautiem: tā veidojas gara ķēde, kas apjož zemeslodi.” Kiseļjevas mežā Adambergs atrod kapu, kurš iedveš bailes vietējiem, un tā kapakmens vēsta par Petaru Blagojeviču, mirušu 1725.gadā. Un tas ir viss, ko es drīkstu teikt.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) intriģējošs detektīvs, kurā sižeta blāvos punktus aizsedz labs stils un teicams humors;

2) neliels, bet drūms ieskats Haigeitas kapsētas un Kiseļjevas mežu gotiskajos noslēpumos;

3) “Ikviens baidās, ka reiz kaut kur kapsētā tiks izkustināta kāda kapa plāksne un viņš sajutīs uz kakla kāda ledaino elpu. Neviens negaida neko labu no atdzīvojušā miroņa. Tātad, visi tic vampīriem.”

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē (2007)

Komentēt

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē: konferences materiāli, 2006. g. 27. oktobris, Rīga / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Karogs, 2007.

U.Zemzaris. Vizma Belševica

Atceroties Vizmas Belševicas 80. jubileju un savu lasīšanas izaicinājumu, paņēmu lasīt grāmatu “Dvīņu zīmē”, kuras pamatu veido Belševicas 75 gadu jubilejai veltītās zinātniskās konferences referāti un arī atmiņas. Grāmata nav īpaši bieza – pamatā referātu tēmas caurvij domas un atmiņas par Belševicas attiecībām ar padomju varu un cenzūru, kā arī atspoguļo pašu referātu autoru personiskās attiecības ar autores tekstu. Man īpaši patika Ievas E.Kalniņas raksts, kurā viņa stāsta par poēmas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” ietekmi uz savu dzīvi, analizējot savas dvēseles saskarsmi ar šo darbu. Interesanti bija lasīt Jura Kronberga rakstu “Vizma Belševica Skandināvijā (..)”, es nezināju, ka viņai Zviedrijā ir iznākušas veselas astoņas grāmatas, kā arī izlases pārējās Ziemeļvalstīs. Uldis Bērziņš savā skicē raksta: “Latvijā varbūt tieši Vizma Belševica ir spilgtākais piemērs, kā no oficiālas hierarhijas izslēgta “nepersona” tiek gads gadā paaugstināta kādās citās, neoficiālās hierarhijās un ne tikai pašu sabiedrības acīs, bet arī starptautiski.

Jā, bet interesanti – kā tas sākās? Kā Belševica kļuva, Ulda Bērziņa vārdiem sakot, par Dzejas karalieni? Un te nu ir tā pretruna  – Belševica bija absolūti privāts cilvēks un izteikti pretojās arī rakstnieka biogrāfijas saistīšanai ar viņas darbiem, tomēr spoža dzeja jau nedzimst rāmumā un veģetēšanā, tāda dzimst emocionāliem un jūtīgiem cilvēkiem, kurus bieži dzīve nesaudzē. Viņa bija jauna meitene, pārliecināta komjauniete, apprecējās ar krievu virsnieku, pārcēlās dzīvot uz Daugavpili, un viņas pirmais dzejoļu krājums bija ļoti, ļoti pareizs. Laulība nebija ilga, un 1955.gadā Belševica kļuva par Maskavas Gorkija Literatūras institūta studenti. Tieši Maskavā Belševica piedzīvo savas pasaules krahu, viņas vārdiem sakot: “Beigās mana ticība sabruka – kad uzzināju, ka tā vara tomēr nav gluži balta. Pārdzīvoju lūzumu.” Un runā tomēr nav tikai par vilšanos padomju iekārtā un sabiedrības morālē, bet arī personiskajā dzīvē. 1959.gadā viņai kā diplomdarbs iznāk dzejas krājumu “Zemes siltums”, un tajā pašā gadā viņai piedzimst dēls Klāvs. Klāva brālis – Jānis Elsbergs – atklāj, ka Klāva tēvs ir kāds ukrainis Mikola, kurš dēlu nekad nav audzinājis (Ievas Stāsti nr.11, 2011).  “Zemes siltumā” Ukrainai (ukrainim) ir veltīti daudzi jauki vārdi:

(..) Aizkarpati, es jūs mīlu tāpēc,

Ka jūs kādai sirdij reizēm liekat

Kalnu avotu un dzimtās upes slāpēs

Skaidrai kļūt un aizmirst visu lieko. (..)

Ļaudis teiks, ka biju Aizkarpatos,

Bet es tikai kāda sirdī biju.

(“Sirds kalnu takās”)

Daudzus gadus vēlāk dzejniece Belševica komentēs jaunās dzejnieces Ingmāras Balodes dzeju, sakot: “Nu te tādi mīļi pantiņi. Tad, kad tev pa īstam sāpēs, tad tu arī rakstīsi.” (Raidījums “Šīs dienas acīm” LR1 2011.g.5.jūn. plkst.21.05 , klausīties šeit.) Neviens jau tās sāpes piedzīvot neizvēlas, bet likteni apmānīt arī nav iespējams. Vizma Belševica savā mūžā piedzīvo arī laimīgu un piepildītu mīlestību, tomēr viņai ir gana daudz citu pārbaudījumu, bet, izkaldinājusi savu pārliecību, viņa pie tās paliek visa mūža garumā, neizmantojot iespējas paklusēt, piegludināt, notušēt. Viņa teic: “Tas garīgais spēks, ar kura palīdzību top dzejoļi, spēj dot spārnus visgrūtākajos brīžos; tas palīdz pārvarēt likteņa triecienus, izdzīvot mīlestību un cienīgi nodzīvot dzīvi…”

Par izlasīto. Grāmata “Dvīņu zīmē” bija patīkams papildinājums maniem Belševicas dzejas un stāstu pārlasījumiem. Beidzot arī kārtīgi izlasīju Belševicas Rakstu 4.sējumu, kurā ir gan viņas pašas rakstītais, gan intervijas (iesaku vairāk nekā “Dvīņu zīmē”). Sāku lasīt arī A.Kubuliņas monogrāfiju “Vizma Belševica”, bet ļoti tālu netiku. Ja grāmatai būtu nosaukums “Belševicas poētikas analīze”, tad tas tomēr būtu daudz atbilstošāks un nemaldinātu publiku. Iespējams, ka grāmata ir laba pētniekiem un studentiem, tomēr, ja neinteresē jambi un epiteti, tas īsti nebūs meklētais. Mani piebeidza teikums: “Vēlāk liriskā situācija attīrot savilkta grodāk un pārkodēta iecirtīgā izvairībā, pēc tam – padziļināta ar zemapziņā nospiestu sūrstu visa mūža garumā ” (58.lpp.), pēc ilgāka pārdomu brīža es sapratu, ka nav man ne laika, ne spēju, lai grāmatas garumā atkodētu autores iecerēto.

Par godu jubilejai ir izveidota režisores Mārītes Balodes videofilma “Es aiziet nevaru… Vizmai Belševicai – 80”, kuru rādīja pa LTV1 31.maijā. Kā arī portāls satori.lv publicēja dzejnieces dēla Jāņa Elsberga atrastu, līdz šim nepublicētu dzejas ciklu “Sadegusi balss” par 16. gs. “raganas” likteni.

Bet manas personiskās attiecības ar Belševicu turpinās, jo viņa ir vienīgā, kuras dzejoļus es šad tad skaitu pati pie sevis…

Visur ar mani un manī –

Tad kāpēc es tevi tik ļoti gaidu,

No vienas neredzēšanās

Uz otru neredzēšanos

Soļus un minūtes skaitu? (..)

(“Aprīļa lietū”, no krājuma “Madaras”)

Vizma Belševica “Ķikuraga stāsti”(1965), “Nelaime mājās”(1979)

4 komentāri

Vizma Belševica. Ķikuraga stāsti. – Rīga: Liesma, 1965.

Vizma Belševica. Nelaime mājās. – Rīga: Liesma, 1979.

Karstā un vasarīgā laikā nekas nevar būt labāks par kādu jautru un saturīgu stāstu – Belševicas jubilejas iespaidā atradu divas nelielas viņas stāstu grāmatiņas.

“Ķikuraga stāsti” ir  izdevniecības “Liesma” izdota maza grāmatiņa no strīpaino muguriņu sērijas, un tajā iekļauti četri stāsti no zvejnieku dzīves un viens saldsērīgs par iecerētu mīlu. Zem vietvārda Ķikurags īstenībā slēpjas Salacgrīva – 1960.gadā Vizma Belševica piedalās Gunāra Pieša un Mika Zvirbuļa televīzijas filmas uzņemšanā Salacgrīvā, viņa uzaicināta par dziesmu tekstu autori. Gūto iespaidu rezultātā tapuši nelieli, bet sulīgi stāstiņi: par Taizeļu Pēteri, kurš apprecējis smuku, bet dullu bābieti – pretalkoholiķi; par kapteini Tūtaru, kurš mirt vēl netaisās; par Tūtara un Zēģeles mūžīgajām sacensībām un miera pīpes atrašanu; par Rīgas žurnālistu, kurš tiek apčakarēts kā mazais ezītis. Stilistiski citāds ir stāsts “Pīlādzītis rudenī”, kuru Anda Kubuliņa monogrāfijā “Vizma Belševica” raksturo: “(..) rakstniece prot vērīgi portretēt ārējas izpausmes kolorītu tipāžu, kamēr apvaldīti, gludi apaļi, bet gribasspēkā, dvēselē ne mazāk spilgti cilvēki nav viņas stihija (..). Es neteiktu tik skarbi, savam laikam atbilstošs stāsts, gan ne tik spožs kā zvejniekiem veltītie.

Krājumā “Nelaime mājās” ir seši traģikomiski stāsti, pārsvarā veltīti kolorītām tantēm. Šeit visi stāsti ir vienlīdz labi – žēl, ka latviešu literatūrā nav vairāk tāda dzirkstoša un gudra humora. Ko vērts vien ir strādīgās, bet merkantilās Martas Skrapstes stāsts par grāmatu lasīšanu:

Vai grāmatas jālasa, kā tai gaisā pasistajai Zvirgzdiņu Marei? Kad vēl pēdējo gadu kolhozā strādāju un bietes ņēmām, šī man kā jau kaimiņiene allaž blakus un tad nenostāstīties, kuro romānu atkal lasot. Viens bija uz veselu nedēļu par kādu tur Annu, kas pametusi labu vīru un miesīgu bērniņu un aizskrējusi ar grāfu pasaulē. Neatceros, ko man toreiz vajadzēja, bet vienu pavakari es pie viņas iegriezos – Mare sēdēja galda galā, plānvidus neslaucīts, pati ne darba vamzi nenovilkusi, mute melna, grāmata priekšā un asaras pil uz lapām, ka pakšķ vien. Es prasīju, kas ta šai par nelaimi? – Anna! Anna metusies zem vilciena! Es no sākuma nesapratu, kura Anna – Vecsinepju vai Kušķu – , un tīri satraucos, bet tad apjēdzu, ka tak tā viņas pasaules skrējēja, ar ko viņa man bietēs pilnu galvu piemelsa. Lai nekodu lūpā, smējiens paspruka. Mare saskaitās, bet es teicu, ka viņa gan varējusi gan laiku un asaras aiztaupīt, – vai tad no paša sākuma nav bijis skaidrs, ka tāda grāfiem pakaļskriešana labu galu neņems? Vārds pa vārdam – tagad mēs vairs pat nesveicināmies, uz ceļa tikdamās. Par tādu muļķi var cilvēku grāmatas pataisīt.

kadrs no filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”(1979)

Pazīstamākais stāsts ir “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kurš, protams, zināms dēļ ekranizācijas. Pati Belševica gan par filmu sajūsmā nebija, īpaši viņai nepatika sapņu ainu un Ivara Kalniņa iesaistīšana. Labāk viņa izteicās par Tautas teātru veidotajām interpretācijām. Stāsts ir nedaudz citāds, smeldzīgāks, bet arī bez ģeniālā Bērziņas un Freimanes tandēma mēs būtu zaudētāji.

Par savu labāko stāstu Belševica uzskatīja “Trīs mārciņas cīsķenu”, kuram iedvesmu ņēmusi no dzīves – 103 gadus veca tantīte gājusi uz veikalu vairākkārt dienā un pirkusi trīs mārciņas cīsķenu, par ko radi skrējuši skandalēties. Tad nu Belševica domājusi, kas tam varētu būt par iemeslu. (V.Belševica. Raksti. 4.sēj. 287.lpp.).  Man ļoti iepatikās vārds ‘rundstiķis’, varētu būt labs hotdoga aizstājējs (lai arī ģermānisms, tomēr skan daudz jautrāk).

Belševicai ir arī viens spoku stāsts – “Baltā sieva”, kur pievilta sieva izmisuma upē dzīta nu kļuvusi par spoku (pardon, plazmas matricu!) un nu jau kuro gadu desmitu neliek mierā teātra iemītniekus. It īpaši viņai patīk tas smukais Pēterītis… Stāsta Baltā sieva radiovariantu var noklausīties LR1 arhīvā šeit (jāklikšķina uz otrās kolonnas pkst. 22:15).

Belševicas stāstu varoņi pilnasinīgi un aizrautīgi dzīvo savus likteņus – vienlaikus komiskus un traģiskus. Vērts iepazīt.

Emīlija Bronti “Kalnu aukas” (1991)

4 komentāri

Emīlija Bronti. Kalnu aukas / no angļu val. tulk. H.Gintere. – Rīga: Avots, 1992. (Emily Brontë. Wuthering Heights. 1847.)

Bill Brandt. Top Withens, Yorkshire Moors (1945)

Ir 19.gs pirmā puse, un Emīlija Brontē (1818-1848), pieklājībā un pieticībā audzināta mācītājmeita raksta savu vienīgo romānu – par mežonīgu mīlestību, par postošām kaislībām, kuras padara nelaimīgus gan pašus mīlētājus, gan viņu ģimenes. Drūmais atradenis Hitklifs un aušīgā lauku muižnieka meita Katrīna savā egoistiskajā apmātībā rotaļājas ar savām jūtām, nesaprotot, ka viņu attiecībām nav nākotnes.

Nevaru teikt, ka sākumā romāns mani ļoti aizrāva, jo priekš manis tas bija pārāk eksaltēti. Tomēr atgādināju sev, ka tas ir gotiskais romāns, kurā pārspīlētas emocijas un ciešanu mocīti cilvēki ir norma. Tīrelī plosās vēji, un koku zari sitas logā, kurā parādas sievietes rēgs; dēmonisks tirāns noved sievietes līdz šņukstiem un vaimanām; no negatīvajiem varoņiem nāk lāsti, bet pozitīvie tēli ir apgaroti un sirdsšķīsti. Dramatiskie pārspīlējumi man lika svārstīties pārdomās līdz brīdim, kad Katrīna saka:

Ja visi aizietu bojā, bet viņš paliktu, es vēl varētu dzīvot; un, ja visi paliktu, bet viņš tiktu iznīcināts, pasaule man kļūtu gluži sveša un es tajā vairs neiederētos. / If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it.

Ļoti sakāpināti un ideālistiski, bet patiesi – pirmajai mīlestībai nepiestāv pustoņi, te der tikai balts vai melns. Ja vēl atceras, ka viņi abi ir pusaudži, kuri dzīvo praktiski nekurienē un satiek ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, tad vismaz viņu sakāpinātās jūtas ir ļoti saprotamas.

Kad Katrīna apprecas ar kaimiņu muižnieka dēlu Edgaru, un Hitklifam piedāvā apprecēt tā māsu, viņš viņu nicinot, teic:

Kad esi nolīdzinājusi līdz ar zemi manu pili, tad nedomā uzcelt tās vietā būdu un pašapmierināti tīksmināties par savu labdarību, piedāvādama man to par mājokli.

Un Hitklifa ļaunums, ieņemts jau bērnībā, sāk savu postošo ceļu kā gandējoša puve, lai iznīcinātu visus, kas viņu šķīruši no Ketrīnas. Romāna pēdējā trešdaļa mani pārliecināja visvairāk, jo tajā bija ļoti skaidra noskaņa – skaudra un izmisusi, gotiski drūma. Hitklifa ceļš uz pašiznīcināšanos ir neapturams, un viņš ir nolēmis paraut sev līdz arī visus pārējos.

Par romānu vairāk nerakstīšu – ir ļoti laba mājas lapa The Reader’ s Guide to Wuthering Heights, kurā sīki jo sīki viss ir pastāstīts. Iesaku apskatīties ciltskoku, citādi sākumā grūti orientēties, kas kuram radinieks. Tur ir arī māju plāni, apkārtnes ainavas un citas labas lietas.

Tikpat ļoti, cik romāns, mani interesēja arī pati Emīlija Brontē – no kurienes šai mācītāja meitai tādi kvēli teksti? Emīlija bija noslēgta, rezervēta, viņai  patika dzīvot Hevordā, mācītājmājā, aizbraucot viņa sāka nīkuļot un steidzās atgriezties. Viņas mājas mīlulis bija buldogs Kipers – viņai ļoti padevīgs, bet pret pārējiem negants. Par māsu Šarlote raksta tā: “Mana māsa Emīlija nebija atklāta rakstura cilvēks, nedz arī tāds, kura klusākajās un slēptākajās domās un jūtās varētu bez atļaujas nesodīti ielauzties – pat tuvākie un dārgākie.” Emīlija pati galīgi nebija vāja būtne, visas dzīves likstas pieņēma stoiciski un drosmīgi. Viņa  saslima sava brāļa bērēs un trīs mēnešu laikā viņu “apēda” ātrais dilonis, bet viņa atsacījās gan no zālēm, gan citu palīdzības, līdz pēdējam turoties pie saviem paradumiem un neatkarības. Vispār paliek iespaids, ka viņa izdzīvoja kāda romāna varones likteni, līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot tēlā.

Romānā ir daudz ļaunuma un daudz niknuma – vai tiešām šai noslēgtajā mācītājmeitā dzīvoja tādas emocijas? Pastāv ideja, ka autors, kurš aizliedzis sev domāt par seksu (un arī daudz neko par to nezina) sevī valdošo spriedzi izpauž sadomazohistiskā veidā. Tādēļ piedāvā romāna vardarbīgās ainas aizstāt ar gultas ainām, un viss nostājoties savās vietās. Diez vai Emīlijai bija nojausma par to, ka nākotnē par viņas darbu sacerēs neskaitāmus pētījumus, minot viņas izdomātās pasaules varoņu psihes labirintus.

Romānam ir vairāki ekranizējumi, bet populārākais varētu būt 1992.gadā uzņemtais ar Ralfu Fainsu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās. Fainss ir ļoti pārliecinošs Hitklifs (nu man pret viņu vispār ir siltas jūtas), bet kopumā filma nav liela veiksme. Tas gan ir grūti ekranizējams darbs – gan tīreļiem un akmens muižām, gan varoņu pacilātajām jūtām ir viegli kļūt plakātiskām un dekoratīvām. 2011.gada rudenī ir paredzēta vēl vienas ekranizācijas pirmizrāde, šeit Hitklifu tēlos afroangļu (!) jaunietis. Redzēs, kas sanācis.

Nespēju attturēties no kārdinājuma pievienot Keitas Bušas dziesmu “Wuthering Heights”, jo tā labāk par filmu ataino romāna noskaņu. Es teiktu – insane, tulkojot to gan kā neprātīgu apmātību, gan psihisku neveselību.

 

Elizabete Gaskella “Šarlotes Brontē dzīve” (2004)

3 komentāri

Elizabete Gaskella. Šarlotes Brontē dzīve / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. –  Rīga: Daugava, 2004. – (Personība un laikmets) (Elizabeth Gaskell. The Life of Charlotte Bronte. 1857.)

FH Townsend. Jane meets Mr. Rochester (no http://www.jane-eyre.com)

1847.gadā angļu literatūrā ienāk trīs jauni romāni – Emīlijas Brontē „Kalnu aukas”, Annas Brontē „Agnese Greja” un Šarlotes Brontē „Džeina Eira”. Ja pirmie divi sākotnēji paliek neievēroti, tas pēdējais ļoti ātri kļūst par sava laika grāvēju. Kas gan ir šīs talantīgās trejmeitiņas no Jorkšīras tīreļiem? 1846.gadā visām māsām kopīgi iznāca viens mazs dzejoļu krājumiņš, bet to nopirka labi ja pāris eksemplāru; viens no Šarlotes romāniem jau tika noraidīts, bet tagad uzreiz tādi panākumi…

Elizabete Gaskella pati ir pazīstama 19.gs. angļu rakstniece, un viņa drīz pēc Šarlotes nāves uzņemas rakstīt tās biogrāfiju. Tobrīd dzīvs vēl ir gan Brontē tēvs, gan Šarlotes vīrs, tādēļ, iespējams, ir lietas, kuras ir noklusētas vai uzskaistinātas, tomēr Gaskella ir ieguvusi daudzas Šarlotes līdzgaitnieku liecības, kas tagad ir īpaši vērtīgas.

Māsu Brontē dzīvesstāsts līdzinās pienenei, kura par spīti visam ir izaugusi cauri asfaltam. Viņas ir jorkšīrietes – Anglijas ziemeļu provinces iedzimtās. Par viņiem grāmatā raksta: “Viņi sasveicinās īsi, viņu runa skan skarbi un asi. Kaut kādā mērā tās varētu būt kalniešu noslēgtības sekas. Viņiem piemīt spēja ātri novērtēt raksturus. Tie, kuriem lemts ilgāk dzīvot viņu vidū, jāgatavojas dzirdēt bargu, toties kodolīgu patiesību bez glaimiem.” Brontē vecāki gan nav dzimuši jorkšīrieši − māte ir kornvoliete, bet tēvs īrs, taču māsu romānos ir jūtams tīreļu un klinšu skarbums, kurš iemiesojies varoņu raksturos. 1812.gadā 35 gadus vecais mācītajs apprec divdesmitdeviņgadīgo Mariju, viņi dzīvo Torntonā, un Marijai sešos gados piedzimst seši bērni. 1820.gadā visa kuplā ģimene pārceļas uz Hevortu, bet drīzumā māte nomirst. Bērni dzīvo ļoti noslēgti, mācītājmājā, blakus baznīcai un kapsētai. Askētiski, tīrībā un kārtībā – piecas meitenes un viens zēns. Viņi izklaidē sevi ar lasīšanu, dzejoļu un stāstiņu sacerēšanu un stāstīšanu, izdomā un uzved ludziņas. Vecākās četras māsas mācās Kovenbridžas skolā (internātā), diezgan padrūmā iestādē, kura vēlāk attēlota “Džeinā Eirā”. 1825.gada pavasarī no diloņa viena pēc otras nomirst abas vecākās māsas – Marija un Elizabete. Abas jaunākās atgriežas mājās − un tas ir tikai sākums Brontē atvašu nāvēm. Mācītājmāja atrodas blakus kapsētai, un dažu drūmu sezonu biežie bēru zvani drēgno gaisu piepilda ar sēru noskaņu.

Šarlote Brontē (1816-1855) piecpadsmit gadu vecumā tiek raksturota kā “klusa, domīga meitene, pavisam maza auguma un tieviņa, ar mīkstiem, bieziem, brūniem matiem un acīm (..). ” Viņa ir  kautrīga, ļoti daudz lasījusi, labi zīmē un raksta dzejoļus. Nepārstāstīšu grāmatu, kā nu tur ģimenei klājas, bet visas māsas kādu laiku strādā par guvernantēm − te vienā, te otrā vietā; sapņo, ka varētu atvērt pašas savu skolu. Zināšanu gan viņām nepietiek, tādēļ Šarlote un Emīlija kādu laiku mācās Briselē, kur Šarlote nelaimīgi iemīlas skolas direktorā. Ģimenes sāpju bērns ir brālis Brenvels, kuram sola dižu nākotni, grib pat sūtīt uz Karalisko akadēmiju. Bet Brenvels, strādājot par privātskolotāju, iemīlas sava daba devēja sievā un tiek ar kaunu padzīts. Bēdas remdē alkoholā un opijā, saviem mājiniekiem sagādājot daudz raižu. Šai laikā tēvs pamazām kļūst akls, viņam ir katarakta. Bet māsas raksta un sižetus romāniem smeļas savā dzīvē.

Branwell Bronte. Painting of Bronte sisters (1834)

1848.gada rudens uzsāk smagāko laiku Brontē ģimenē – nomirst Brenvels Brontē. Viņa atkarība no alkohola un opija bija aizēnojusi slimību – diloni, un viņa pēkšņā nāve bija šoks apkārtējiem. Pēc Brenvela nāves vārguļot sāk arī Emīlija un Anna. Emīlija nomirst 1848.gada decembrī, savukārt Anna – nākamā gada maijā. Ir grūti iztēloties, kā Šarlote to pārdzīvo – deviņu mēnešu laikā aiziet visi viņas tuvākie cilvēki, bērnības draugi, dvēseles radinieki. 1849. gada jūlijā Šarlote raksta: „Nezinu, kā šī dzīve paies, bet es noteikti paļaujos tikai uz Viņu, kas mani uzturējis līdz šim laikam. (..) Vislielākais pārbaudījums ir tad, kad vakars beidzas un tuvojas nakts. Šajā stundā mēs mēdzām sanākt ēdamistabā un tērzēt. Tagad es sēžu viena pati un klusēju.”

Tai pašā 1849.gadā Šarlotei Brontē tiek izdots romāns „Shirley”, bet 1853.gadā – „Villete”. Viņa turpina rakstīt un rūpēties par savu tēvu, rūpējas par savu māsu darbu atkārtotu izdošanu, iegūst jaunus draugus rakstnieku aprindās. 1854.gada jūnijā Šarlote apprecas ar tēva palīgu – Artūru Bellu Nikolsu. Nav skaidrs, kādu iemeslu vadīta viņa precas, jo iepriekš viņa bildinājumu bija noraidījusi. Gaskella laulību attēlo idilliski, bet piemin, ka tēvs sākotnēji bijis pret to. Šarlote gaida bērnu, kas nenāk par labu viņas jau tā trauslajai veselībai – viņai ir smaga grūtniecības toksikoze, un ir tāds uzskats, ka tai vēl pievienojas tīfs. 1855.gada martā viņa nomirst kopā ar savu vēl nedzimušo bērnu.

Romāns „Džeina Eira” joprojām ir viens no lasītākajiem pasaulē un ir piedzīvojis 45(!) ekranizācijas visdažādāko valstu izpildījumā. Mūžīgais stāsts par Pelnrušķīti un princi ar laimīgām beigām. 2011.gada „Rīgas Laika” aprīļa numurā Tabita Sīmane raksta par „Džeinas Eiras” ekranizācijām un saka tā: „Šarlote Brontē ir dēvēta par pirmo moderno sievieti, protofeministi, antifeministi, kristīgo morālisti un literāro revolucionāri, taču, lasot viņas intensīvo prozu, dominē viena skaidra sajūta – ka to visu ir sarakstījusi gaužām neganta un ļoti nepamierināta sieviete, kuras pašmērķis ir pierādīt savu pārākumu vīriešu pārvaldītā pasaulē.” No Gaskellas grāmatas man radās cits priekšstats – fiziski trausla būtne, kuras garīgais spēks un lielais talants palīdzēja izrauties no Jorkšīras tīreļiem un ar cieņu ieņemt sev pienākošos vietu 19.gs. angļu literatūrā, sev līdzi paņemot arī jaunākās māsas.

Lasi, bērniņ, lasi!

5 komentāri

Автор - Анастасия Горбунова

Šodien bija tas brīnumainais rīts, kad skolas bērni varēja nesteidzīgi izstaipīties savās gultiņās un bez steigas noskatīties sapnīti līdz  beigām – jo ir sācies brīvlaiks! Priekšā 92 vasaras dienas… kurās varbūt varētu arī kaut ko palasīt? Obligātās literatūras vasaras saraksti taču joprojām pastāv, vai ne?

2010.gadā publicētais ES ziņojums liecina, ka pretēji cerētajam uzlabojumam skolēnu lasīšanas un rakstīšanas prasmes daudzviet pasaulē turpina pasliktināties. Lasītprasmi pārbauda, dodot skolēniem lasīt dažādu veidu tekstus un pēcāk iztaujājot par saturu. Svarīga ir spēja ne tikai pārstāstīt lasīto, bet arī vērtēt un interpretēt. Latvijā lasītprasmes rādītāji ir viduvēji, un tā starp vairāk nekā 60 valstīm ieņem 30.vietu. Pētījuma vidējais rādītājs ir 493 punkti, Latvijā – 484 punkti. Latvijā pētījumā tika izklaušināti kopumā četrarpus tūkstoši bērnu 184 skolās, jāatzīmē, ka zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (attiecīgi 460 un 500 punktu vidējais rādītājs). Vai pamatoti ir uztraukties par lasītprasmes pasliktināšanos? Mēs taču dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā! Tomēr ASV rakstnieks Džeimss Gleiks savā grāmatā “Informācija: tās vēsture, teorija un plūdi” runā par to, ka bez rakstu valodas un lasītprasmes nebūtu iespējama nedz formālās loģikas, nedz citu domāšanas ieradumu dzimšana un mēs joprojām dzīvotu mutvārdu valodas pasaulē, kur viens no atcerēšanās priekšnoteikumiem bija nevis “faktu” pārzināšana, bet gan spēja tos ietērpt iegaumējamās ritmiskās formulās. Līdz ar to var secināt, ka zemas lasītprasmes sekas būs vājas sekmes arī citos mācību priekšmetos, ko apliecina arī starptautiskā pētījuma dati – arī eksaktajās un dabaszinātnes Latvijas piecpadsmitgadnieku rādītāji ir līdzīgi lasītprasmē uzrādītajiem. Vizma Belševica saka: “Galvenais taču ir attīstīt smadzenes, bet bērna smadzenes vislabāk attīstās caur tēlaino domāšanu, caur tēlu. Tāpēc arī cilvēki ar labu humanitāro izglītību arī eksaktās zinātnes apgūst viegli un spoži.”

LU konsultante Indra Dedze skaidro, ka viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē lasīšanu, ir sabiedrības noslāņošanās un nabadzības izplatība. Labklājības sabiedrībā bērnam ir daudz labvēlīgāki apstākļi lasīšanai. Šeit der pieminēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības šī gada maijā uzsākto labdarības projektu “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa”. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzās Latvijas bibliotēkās ir apturēta “Bērnu žūrijas” darbība, kas nodrošināja bibliotēkas ar labāko bērnu grāmatu izlasi un interesantu pasākumu programmu. Tas ir īstenība ļoti skumji, ka valsts neredz šo sakarību starp lasītprasmi, grāmatām un to pieejamību un bērnu, mazo valsts pilsoņu garīgo attīstību.

Izcilais krievu psihologs Ļevs Vigotskis uzskatīja, ka lasīšana ir sarežģīts psihisks process, kurš prasa daudz darba. Te arī daudz kas top skaidrs, jo   darbs – kaut kam tādam ne katrs cilvēks ir gatavs ķerties klāt brīvprātīgi. Protams, ka galvenais sākums ir ģimenē – brīžos, kad vecāki lasa priekšā bērnam un ir tas jaukais lasīšanas tuvības brīdis. Tomēr tai brīdi, kad bērns sāk iet skolā, vecāku attieksme pret lasīšanu mainās – Daniels Penaks, grāmatas  “Kā romāns” (Omnia Mea, 1999) autors, saka, ka tai brīdī pēkšņi viss kļūst ļoti nopietns un lasīšana izvēršas par pienākumu, tā tiek pielīdzināta veselīgam ēdienam vai skriešanai – It’s good for you. Viņš tajā vaino skolu, jo tajā gan pati lasīšanas kvalitāte un kvantitāte tiek vērtēta ar atzīmi, gan ar arī no bērna tiek pieprasīta daiļdarba analīze. Viņš saka: “Jūs nevarat piespiest kādu lasīt. Tāpat kā jūs nevarat piespiest iemīlēties vai sapņot…”

Kā tad veicināt bērna vēlēšanos lasīt? Daniels Penaks ir izveidojis jauno lasītāju tiesību desmitnieku:

1. Tiesības nelasīt;

2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm;

3. Tiesības nepabeigt grāmatu;

4. Tiesības pārlasīt;

5. Tiesības lasīt jebko;

6. Tiesības sajaukt grāmatu ar reālo dzīvi;

7. Tiesības lasīt jebkur;

8. Tiesības pārlapot;

9. Tiesības lasīt skaļi;

10. Tiesības paklusēt.

Penaks uzskata, ka grāmatas lasīšanai jāsākas ar patiku, pārējais nāks pēc tam. Lai arī viņš nedomā, ka visiem ir obligāti jālasa, tomēr ne-lasošos viņš uzlūko ar skumjām – bez grāmatām viņu dzīvē nebūs vietas atbildēm… un arī jautājumiem.

Tādēļ – lasi, bērniņ, lasi. Arī vasarā.

***

Izmantotā literatūra:

Bankovskis P. Muļķis kā sunītis paliksi? // IR. – 2011. g. 7. aprīlī.

Krašauska Dz. Vai bērniem visas pasakas labas? // Belševica V. Raksti. 4. sēj.

Krievijas izdevniecības “EKSMO” organizētais konkurss par labāko lasīšanas sociālo reklāmu.