Автор - Анастасия Горбунова

Šodien bija tas brīnumainais rīts, kad skolas bērni varēja nesteidzīgi izstaipīties savās gultiņās un bez steigas noskatīties sapnīti līdz  beigām – jo ir sācies brīvlaiks! Priekšā 92 vasaras dienas… kurās varbūt varētu arī kaut ko palasīt? Obligātās literatūras vasaras saraksti taču joprojām pastāv, vai ne?

2010.gadā publicētais ES ziņojums liecina, ka pretēji cerētajam uzlabojumam skolēnu lasīšanas un rakstīšanas prasmes daudzviet pasaulē turpina pasliktināties. Lasītprasmi pārbauda, dodot skolēniem lasīt dažādu veidu tekstus un pēcāk iztaujājot par saturu. Svarīga ir spēja ne tikai pārstāstīt lasīto, bet arī vērtēt un interpretēt. Latvijā lasītprasmes rādītāji ir viduvēji, un tā starp vairāk nekā 60 valstīm ieņem 30.vietu. Pētījuma vidējais rādītājs ir 493 punkti, Latvijā – 484 punkti. Latvijā pētījumā tika izklaušināti kopumā četrarpus tūkstoši bērnu 184 skolās, jāatzīmē, ka zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (attiecīgi 460 un 500 punktu vidējais rādītājs). Vai pamatoti ir uztraukties par lasītprasmes pasliktināšanos? Mēs taču dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā! Tomēr ASV rakstnieks Džeimss Gleiks savā grāmatā “Informācija: tās vēsture, teorija un plūdi” runā par to, ka bez rakstu valodas un lasītprasmes nebūtu iespējama nedz formālās loģikas, nedz citu domāšanas ieradumu dzimšana un mēs joprojām dzīvotu mutvārdu valodas pasaulē, kur viens no atcerēšanās priekšnoteikumiem bija nevis “faktu” pārzināšana, bet gan spēja tos ietērpt iegaumējamās ritmiskās formulās. Līdz ar to var secināt, ka zemas lasītprasmes sekas būs vājas sekmes arī citos mācību priekšmetos, ko apliecina arī starptautiskā pētījuma dati – arī eksaktajās un dabaszinātnes Latvijas piecpadsmitgadnieku rādītāji ir līdzīgi lasītprasmē uzrādītajiem. Vizma Belševica saka: “Galvenais taču ir attīstīt smadzenes, bet bērna smadzenes vislabāk attīstās caur tēlaino domāšanu, caur tēlu. Tāpēc arī cilvēki ar labu humanitāro izglītību arī eksaktās zinātnes apgūst viegli un spoži.”

LU konsultante Indra Dedze skaidro, ka viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē lasīšanu, ir sabiedrības noslāņošanās un nabadzības izplatība. Labklājības sabiedrībā bērnam ir daudz labvēlīgāki apstākļi lasīšanai. Šeit der pieminēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības šī gada maijā uzsākto labdarības projektu “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa”. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzās Latvijas bibliotēkās ir apturēta “Bērnu žūrijas” darbība, kas nodrošināja bibliotēkas ar labāko bērnu grāmatu izlasi un interesantu pasākumu programmu. Tas ir īstenība ļoti skumji, ka valsts neredz šo sakarību starp lasītprasmi, grāmatām un to pieejamību un bērnu, mazo valsts pilsoņu garīgo attīstību.

Izcilais krievu psihologs Ļevs Vigotskis uzskatīja, ka lasīšana ir sarežģīts psihisks process, kurš prasa daudz darba. Te arī daudz kas top skaidrs, jo   darbs – kaut kam tādam ne katrs cilvēks ir gatavs ķerties klāt brīvprātīgi. Protams, ka galvenais sākums ir ģimenē – brīžos, kad vecāki lasa priekšā bērnam un ir tas jaukais lasīšanas tuvības brīdis. Tomēr tai brīdi, kad bērns sāk iet skolā, vecāku attieksme pret lasīšanu mainās – Daniels Penaks, grāmatas  “Kā romāns” (Omnia Mea, 1999) autors, saka, ka tai brīdī pēkšņi viss kļūst ļoti nopietns un lasīšana izvēršas par pienākumu, tā tiek pielīdzināta veselīgam ēdienam vai skriešanai – It’s good for you. Viņš tajā vaino skolu, jo tajā gan pati lasīšanas kvalitāte un kvantitāte tiek vērtēta ar atzīmi, gan ar arī no bērna tiek pieprasīta daiļdarba analīze. Viņš saka: “Jūs nevarat piespiest kādu lasīt. Tāpat kā jūs nevarat piespiest iemīlēties vai sapņot…”

Kā tad veicināt bērna vēlēšanos lasīt? Daniels Penaks ir izveidojis jauno lasītāju tiesību desmitnieku:

1. Tiesības nelasīt;

2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm;

3. Tiesības nepabeigt grāmatu;

4. Tiesības pārlasīt;

5. Tiesības lasīt jebko;

6. Tiesības sajaukt grāmatu ar reālo dzīvi;

7. Tiesības lasīt jebkur;

8. Tiesības pārlapot;

9. Tiesības lasīt skaļi;

10. Tiesības paklusēt.

Penaks uzskata, ka grāmatas lasīšanai jāsākas ar patiku, pārējais nāks pēc tam. Lai arī viņš nedomā, ka visiem ir obligāti jālasa, tomēr ne-lasošos viņš uzlūko ar skumjām – bez grāmatām viņu dzīvē nebūs vietas atbildēm… un arī jautājumiem.

Tādēļ – lasi, bērniņ, lasi. Arī vasarā.

***

Izmantotā literatūra:

Bankovskis P. Muļķis kā sunītis paliksi? // IR. – 2011. g. 7. aprīlī.

Krašauska Dz. Vai bērniem visas pasakas labas? // Belševica V. Raksti. 4. sēj.

Krievijas izdevniecības “EKSMO” organizētais konkurss par labāko lasīšanas sociālo reklāmu.