Elizabete Gaskella. Šarlotes Brontē dzīve / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. –  Rīga: Daugava, 2004. – (Personība un laikmets) (Elizabeth Gaskell. The Life of Charlotte Bronte. 1857.)

FH Townsend. Jane meets Mr. Rochester (no http://www.jane-eyre.com)

1847.gadā angļu literatūrā ienāk trīs jauni romāni – Emīlijas Brontē „Kalnu aukas”, Annas Brontē „Agnese Greja” un Šarlotes Brontē „Džeina Eira”. Ja pirmie divi sākotnēji paliek neievēroti, tas pēdējais ļoti ātri kļūst par sava laika grāvēju. Kas gan ir šīs talantīgās trejmeitiņas no Jorkšīras tīreļiem? 1846.gadā visām māsām kopīgi iznāca viens mazs dzejoļu krājumiņš, bet to nopirka labi ja pāris eksemplāru; viens no Šarlotes romāniem jau tika noraidīts, bet tagad uzreiz tādi panākumi…

Elizabete Gaskella pati ir pazīstama 19.gs. angļu rakstniece, un viņa drīz pēc Šarlotes nāves uzņemas rakstīt tās biogrāfiju. Tobrīd dzīvs vēl ir gan Brontē tēvs, gan Šarlotes vīrs, tādēļ, iespējams, ir lietas, kuras ir noklusētas vai uzskaistinātas, tomēr Gaskella ir ieguvusi daudzas Šarlotes līdzgaitnieku liecības, kas tagad ir īpaši vērtīgas.

Māsu Brontē dzīvesstāsts līdzinās pienenei, kura par spīti visam ir izaugusi cauri asfaltam. Viņas ir jorkšīrietes – Anglijas ziemeļu provinces iedzimtās. Par viņiem grāmatā raksta: “Viņi sasveicinās īsi, viņu runa skan skarbi un asi. Kaut kādā mērā tās varētu būt kalniešu noslēgtības sekas. Viņiem piemīt spēja ātri novērtēt raksturus. Tie, kuriem lemts ilgāk dzīvot viņu vidū, jāgatavojas dzirdēt bargu, toties kodolīgu patiesību bez glaimiem.” Brontē vecāki gan nav dzimuši jorkšīrieši − māte ir kornvoliete, bet tēvs īrs, taču māsu romānos ir jūtams tīreļu un klinšu skarbums, kurš iemiesojies varoņu raksturos. 1812.gadā 35 gadus vecais mācītajs apprec divdesmitdeviņgadīgo Mariju, viņi dzīvo Torntonā, un Marijai sešos gados piedzimst seši bērni. 1820.gadā visa kuplā ģimene pārceļas uz Hevortu, bet drīzumā māte nomirst. Bērni dzīvo ļoti noslēgti, mācītājmājā, blakus baznīcai un kapsētai. Askētiski, tīrībā un kārtībā – piecas meitenes un viens zēns. Viņi izklaidē sevi ar lasīšanu, dzejoļu un stāstiņu sacerēšanu un stāstīšanu, izdomā un uzved ludziņas. Vecākās četras māsas mācās Kovenbridžas skolā (internātā), diezgan padrūmā iestādē, kura vēlāk attēlota “Džeinā Eirā”. 1825.gada pavasarī no diloņa viena pēc otras nomirst abas vecākās māsas – Marija un Elizabete. Abas jaunākās atgriežas mājās − un tas ir tikai sākums Brontē atvašu nāvēm. Mācītājmāja atrodas blakus kapsētai, un dažu drūmu sezonu biežie bēru zvani drēgno gaisu piepilda ar sēru noskaņu.

Šarlote Brontē (1816-1855) piecpadsmit gadu vecumā tiek raksturota kā “klusa, domīga meitene, pavisam maza auguma un tieviņa, ar mīkstiem, bieziem, brūniem matiem un acīm (..). ” Viņa ir  kautrīga, ļoti daudz lasījusi, labi zīmē un raksta dzejoļus. Nepārstāstīšu grāmatu, kā nu tur ģimenei klājas, bet visas māsas kādu laiku strādā par guvernantēm − te vienā, te otrā vietā; sapņo, ka varētu atvērt pašas savu skolu. Zināšanu gan viņām nepietiek, tādēļ Šarlote un Emīlija kādu laiku mācās Briselē, kur Šarlote nelaimīgi iemīlas skolas direktorā. Ģimenes sāpju bērns ir brālis Brenvels, kuram sola dižu nākotni, grib pat sūtīt uz Karalisko akadēmiju. Bet Brenvels, strādājot par privātskolotāju, iemīlas sava daba devēja sievā un tiek ar kaunu padzīts. Bēdas remdē alkoholā un opijā, saviem mājiniekiem sagādājot daudz raižu. Šai laikā tēvs pamazām kļūst akls, viņam ir katarakta. Bet māsas raksta un sižetus romāniem smeļas savā dzīvē.

Branwell Bronte. Painting of Bronte sisters (1834)

1848.gada rudens uzsāk smagāko laiku Brontē ģimenē – nomirst Brenvels Brontē. Viņa atkarība no alkohola un opija bija aizēnojusi slimību – diloni, un viņa pēkšņā nāve bija šoks apkārtējiem. Pēc Brenvela nāves vārguļot sāk arī Emīlija un Anna. Emīlija nomirst 1848.gada decembrī, savukārt Anna – nākamā gada maijā. Ir grūti iztēloties, kā Šarlote to pārdzīvo – deviņu mēnešu laikā aiziet visi viņas tuvākie cilvēki, bērnības draugi, dvēseles radinieki. 1849. gada jūlijā Šarlote raksta: „Nezinu, kā šī dzīve paies, bet es noteikti paļaujos tikai uz Viņu, kas mani uzturējis līdz šim laikam. (..) Vislielākais pārbaudījums ir tad, kad vakars beidzas un tuvojas nakts. Šajā stundā mēs mēdzām sanākt ēdamistabā un tērzēt. Tagad es sēžu viena pati un klusēju.”

Tai pašā 1849.gadā Šarlotei Brontē tiek izdots romāns „Shirley”, bet 1853.gadā – „Villete”. Viņa turpina rakstīt un rūpēties par savu tēvu, rūpējas par savu māsu darbu atkārtotu izdošanu, iegūst jaunus draugus rakstnieku aprindās. 1854.gada jūnijā Šarlote apprecas ar tēva palīgu – Artūru Bellu Nikolsu. Nav skaidrs, kādu iemeslu vadīta viņa precas, jo iepriekš viņa bildinājumu bija noraidījusi. Gaskella laulību attēlo idilliski, bet piemin, ka tēvs sākotnēji bijis pret to. Šarlote gaida bērnu, kas nenāk par labu viņas jau tā trauslajai veselībai – viņai ir smaga grūtniecības toksikoze, un ir tāds uzskats, ka tai vēl pievienojas tīfs. 1855.gada martā viņa nomirst kopā ar savu vēl nedzimušo bērnu.

Romāns „Džeina Eira” joprojām ir viens no lasītākajiem pasaulē un ir piedzīvojis 45(!) ekranizācijas visdažādāko valstu izpildījumā. Mūžīgais stāsts par Pelnrušķīti un princi ar laimīgām beigām. 2011.gada „Rīgas Laika” aprīļa numurā Tabita Sīmane raksta par „Džeinas Eiras” ekranizācijām un saka tā: „Šarlote Brontē ir dēvēta par pirmo moderno sievieti, protofeministi, antifeministi, kristīgo morālisti un literāro revolucionāri, taču, lasot viņas intensīvo prozu, dominē viena skaidra sajūta – ka to visu ir sarakstījusi gaužām neganta un ļoti nepamierināta sieviete, kuras pašmērķis ir pierādīt savu pārākumu vīriešu pārvaldītā pasaulē.” No Gaskellas grāmatas man radās cits priekšstats – fiziski trausla būtne, kuras garīgais spēks un lielais talants palīdzēja izrauties no Jorkšīras tīreļiem un ar cieņu ieņemt sev pienākošos vietu 19.gs. angļu literatūrā, sev līdzi paņemot arī jaunākās māsas.

Advertisements