Emīlija Bronti. Kalnu aukas / no angļu val. tulk. H.Gintere. – Rīga: Avots, 1992. (Emily Brontë. Wuthering Heights. 1847.)

Bill Brandt. Top Withens, Yorkshire Moors (1945)

Ir 19.gs pirmā puse, un Emīlija Brontē (1818-1848), pieklājībā un pieticībā audzināta mācītājmeita raksta savu vienīgo romānu – par mežonīgu mīlestību, par postošām kaislībām, kuras padara nelaimīgus gan pašus mīlētājus, gan viņu ģimenes. Drūmais atradenis Hitklifs un aušīgā lauku muižnieka meita Katrīna savā egoistiskajā apmātībā rotaļājas ar savām jūtām, nesaprotot, ka viņu attiecībām nav nākotnes.

Nevaru teikt, ka sākumā romāns mani ļoti aizrāva, jo priekš manis tas bija pārāk eksaltēti. Tomēr atgādināju sev, ka tas ir gotiskais romāns, kurā pārspīlētas emocijas un ciešanu mocīti cilvēki ir norma. Tīrelī plosās vēji, un koku zari sitas logā, kurā parādas sievietes rēgs; dēmonisks tirāns noved sievietes līdz šņukstiem un vaimanām; no negatīvajiem varoņiem nāk lāsti, bet pozitīvie tēli ir apgaroti un sirdsšķīsti. Dramatiskie pārspīlējumi man lika svārstīties pārdomās līdz brīdim, kad Katrīna saka:

Ja visi aizietu bojā, bet viņš paliktu, es vēl varētu dzīvot; un, ja visi paliktu, bet viņš tiktu iznīcināts, pasaule man kļūtu gluži sveša un es tajā vairs neiederētos. / If all else perished, and he remained, I should still continue to be; and if all else remained, and he were annihilated, the universe would turn to a mighty stranger: I should not seem a part of it.

Ļoti sakāpināti un ideālistiski, bet patiesi – pirmajai mīlestībai nepiestāv pustoņi, te der tikai balts vai melns. Ja vēl atceras, ka viņi abi ir pusaudži, kuri dzīvo praktiski nekurienē un satiek ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, tad vismaz viņu sakāpinātās jūtas ir ļoti saprotamas.

Kad Katrīna apprecas ar kaimiņu muižnieka dēlu Edgaru, un Hitklifam piedāvā apprecēt tā māsu, viņš viņu nicinot, teic:

Kad esi nolīdzinājusi līdz ar zemi manu pili, tad nedomā uzcelt tās vietā būdu un pašapmierināti tīksmināties par savu labdarību, piedāvādama man to par mājokli.

Un Hitklifa ļaunums, ieņemts jau bērnībā, sāk savu postošo ceļu kā gandējoša puve, lai iznīcinātu visus, kas viņu šķīruši no Ketrīnas. Romāna pēdējā trešdaļa mani pārliecināja visvairāk, jo tajā bija ļoti skaidra noskaņa – skaudra un izmisusi, gotiski drūma. Hitklifa ceļš uz pašiznīcināšanos ir neapturams, un viņš ir nolēmis paraut sev līdz arī visus pārējos.

Par romānu vairāk nerakstīšu – ir ļoti laba mājas lapa The Reader’ s Guide to Wuthering Heights, kurā sīki jo sīki viss ir pastāstīts. Iesaku apskatīties ciltskoku, citādi sākumā grūti orientēties, kas kuram radinieks. Tur ir arī māju plāni, apkārtnes ainavas un citas labas lietas.

Tikpat ļoti, cik romāns, mani interesēja arī pati Emīlija Brontē – no kurienes šai mācītāja meitai tādi kvēli teksti? Emīlija bija noslēgta, rezervēta, viņai  patika dzīvot Hevordā, mācītājmājā, aizbraucot viņa sāka nīkuļot un steidzās atgriezties. Viņas mājas mīlulis bija buldogs Kipers – viņai ļoti padevīgs, bet pret pārējiem negants. Par māsu Šarlote raksta tā: “Mana māsa Emīlija nebija atklāta rakstura cilvēks, nedz arī tāds, kura klusākajās un slēptākajās domās un jūtās varētu bez atļaujas nesodīti ielauzties – pat tuvākie un dārgākie.” Emīlija pati galīgi nebija vāja būtne, visas dzīves likstas pieņēma stoiciski un drosmīgi. Viņa  saslima sava brāļa bērēs un trīs mēnešu laikā viņu “apēda” ātrais dilonis, bet viņa atsacījās gan no zālēm, gan citu palīdzības, līdz pēdējam turoties pie saviem paradumiem un neatkarības. Vispār paliek iespaids, ka viņa izdzīvoja kāda romāna varones likteni, līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot tēlā.

Romānā ir daudz ļaunuma un daudz niknuma – vai tiešām šai noslēgtajā mācītājmeitā dzīvoja tādas emocijas? Pastāv ideja, ka autors, kurš aizliedzis sev domāt par seksu (un arī daudz neko par to nezina) sevī valdošo spriedzi izpauž sadomazohistiskā veidā. Tādēļ piedāvā romāna vardarbīgās ainas aizstāt ar gultas ainām, un viss nostājoties savās vietās. Diez vai Emīlijai bija nojausma par to, ka nākotnē par viņas darbu sacerēs neskaitāmus pētījumus, minot viņas izdomātās pasaules varoņu psihes labirintus.

Romānam ir vairāki ekranizējumi, bet populārākais varētu būt 1992.gadā uzņemtais ar Ralfu Fainsu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās. Fainss ir ļoti pārliecinošs Hitklifs (nu man pret viņu vispār ir siltas jūtas), bet kopumā filma nav liela veiksme. Tas gan ir grūti ekranizējams darbs – gan tīreļiem un akmens muižām, gan varoņu pacilātajām jūtām ir viegli kļūt plakātiskām un dekoratīvām. 2011.gada rudenī ir paredzēta vēl vienas ekranizācijas pirmizrāde, šeit Hitklifu tēlos afroangļu (!) jaunietis. Redzēs, kas sanācis.

Nespēju attturēties no kārdinājuma pievienot Keitas Bušas dziesmu “Wuthering Heights”, jo tā labāk par filmu ataino romāna noskaņu. Es teiktu – insane, tulkojot to gan kā neprātīgu apmātību, gan psihisku neveselību.

 

Advertisements