Vizma Belševica. Ķikuraga stāsti. – Rīga: Liesma, 1965.

Vizma Belševica. Nelaime mājās. – Rīga: Liesma, 1979.

Karstā un vasarīgā laikā nekas nevar būt labāks par kādu jautru un saturīgu stāstu – Belševicas jubilejas iespaidā atradu divas nelielas viņas stāstu grāmatiņas.

“Ķikuraga stāsti” ir  izdevniecības “Liesma” izdota maza grāmatiņa no strīpaino muguriņu sērijas, un tajā iekļauti četri stāsti no zvejnieku dzīves un viens saldsērīgs par iecerētu mīlu. Zem vietvārda Ķikurags īstenībā slēpjas Salacgrīva – 1960.gadā Vizma Belševica piedalās Gunāra Pieša un Mika Zvirbuļa televīzijas filmas uzņemšanā Salacgrīvā, viņa uzaicināta par dziesmu tekstu autori. Gūto iespaidu rezultātā tapuši nelieli, bet sulīgi stāstiņi: par Taizeļu Pēteri, kurš apprecējis smuku, bet dullu bābieti – pretalkoholiķi; par kapteini Tūtaru, kurš mirt vēl netaisās; par Tūtara un Zēģeles mūžīgajām sacensībām un miera pīpes atrašanu; par Rīgas žurnālistu, kurš tiek apčakarēts kā mazais ezītis. Stilistiski citāds ir stāsts “Pīlādzītis rudenī”, kuru Anda Kubuliņa monogrāfijā “Vizma Belševica” raksturo: “(..) rakstniece prot vērīgi portretēt ārējas izpausmes kolorītu tipāžu, kamēr apvaldīti, gludi apaļi, bet gribasspēkā, dvēselē ne mazāk spilgti cilvēki nav viņas stihija (..). Es neteiktu tik skarbi, savam laikam atbilstošs stāsts, gan ne tik spožs kā zvejniekiem veltītie.

Krājumā “Nelaime mājās” ir seši traģikomiski stāsti, pārsvarā veltīti kolorītām tantēm. Šeit visi stāsti ir vienlīdz labi – žēl, ka latviešu literatūrā nav vairāk tāda dzirkstoša un gudra humora. Ko vērts vien ir strādīgās, bet merkantilās Martas Skrapstes stāsts par grāmatu lasīšanu:

Vai grāmatas jālasa, kā tai gaisā pasistajai Zvirgzdiņu Marei? Kad vēl pēdējo gadu kolhozā strādāju un bietes ņēmām, šī man kā jau kaimiņiene allaž blakus un tad nenostāstīties, kuro romānu atkal lasot. Viens bija uz veselu nedēļu par kādu tur Annu, kas pametusi labu vīru un miesīgu bērniņu un aizskrējusi ar grāfu pasaulē. Neatceros, ko man toreiz vajadzēja, bet vienu pavakari es pie viņas iegriezos – Mare sēdēja galda galā, plānvidus neslaucīts, pati ne darba vamzi nenovilkusi, mute melna, grāmata priekšā un asaras pil uz lapām, ka pakšķ vien. Es prasīju, kas ta šai par nelaimi? – Anna! Anna metusies zem vilciena! Es no sākuma nesapratu, kura Anna – Vecsinepju vai Kušķu – , un tīri satraucos, bet tad apjēdzu, ka tak tā viņas pasaules skrējēja, ar ko viņa man bietēs pilnu galvu piemelsa. Lai nekodu lūpā, smējiens paspruka. Mare saskaitās, bet es teicu, ka viņa gan varējusi gan laiku un asaras aiztaupīt, – vai tad no paša sākuma nav bijis skaidrs, ka tāda grāfiem pakaļskriešana labu galu neņems? Vārds pa vārdam – tagad mēs vairs pat nesveicināmies, uz ceļa tikdamās. Par tādu muļķi var cilvēku grāmatas pataisīt.

kadrs no filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”(1979)

Pazīstamākais stāsts ir “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kurš, protams, zināms dēļ ekranizācijas. Pati Belševica gan par filmu sajūsmā nebija, īpaši viņai nepatika sapņu ainu un Ivara Kalniņa iesaistīšana. Labāk viņa izteicās par Tautas teātru veidotajām interpretācijām. Stāsts ir nedaudz citāds, smeldzīgāks, bet arī bez ģeniālā Bērziņas un Freimanes tandēma mēs būtu zaudētāji.

Par savu labāko stāstu Belševica uzskatīja “Trīs mārciņas cīsķenu”, kuram iedvesmu ņēmusi no dzīves – 103 gadus veca tantīte gājusi uz veikalu vairākkārt dienā un pirkusi trīs mārciņas cīsķenu, par ko radi skrējuši skandalēties. Tad nu Belševica domājusi, kas tam varētu būt par iemeslu. (V.Belševica. Raksti. 4.sēj. 287.lpp.).  Man ļoti iepatikās vārds ‘rundstiķis’, varētu būt labs hotdoga aizstājējs (lai arī ģermānisms, tomēr skan daudz jautrāk).

Belševicai ir arī viens spoku stāsts – “Baltā sieva”, kur pievilta sieva izmisuma upē dzīta nu kļuvusi par spoku (pardon, plazmas matricu!) un nu jau kuro gadu desmitu neliek mierā teātra iemītniekus. It īpaši viņai patīk tas smukais Pēterītis… Stāsta Baltā sieva radiovariantu var noklausīties LR1 arhīvā šeit (jāklikšķina uz otrās kolonnas pkst. 22:15).

Belševicas stāstu varoņi pilnasinīgi un aizrautīgi dzīvo savus likteņus – vienlaikus komiskus un traģiskus. Vērts iepazīt.