Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē: konferences materiāli, 2006. g. 27. oktobris, Rīga / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Karogs, 2007.

U.Zemzaris. Vizma Belševica

Atceroties Vizmas Belševicas 80. jubileju un savu lasīšanas izaicinājumu, paņēmu lasīt grāmatu “Dvīņu zīmē”, kuras pamatu veido Belševicas 75 gadu jubilejai veltītās zinātniskās konferences referāti un arī atmiņas. Grāmata nav īpaši bieza – pamatā referātu tēmas caurvij domas un atmiņas par Belševicas attiecībām ar padomju varu un cenzūru, kā arī atspoguļo pašu referātu autoru personiskās attiecības ar autores tekstu. Man īpaši patika Ievas E.Kalniņas raksts, kurā viņa stāsta par poēmas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” ietekmi uz savu dzīvi, analizējot savas dvēseles saskarsmi ar šo darbu. Interesanti bija lasīt Jura Kronberga rakstu “Vizma Belševica Skandināvijā (..)”, es nezināju, ka viņai Zviedrijā ir iznākušas veselas astoņas grāmatas, kā arī izlases pārējās Ziemeļvalstīs. Uldis Bērziņš savā skicē raksta: “Latvijā varbūt tieši Vizma Belševica ir spilgtākais piemērs, kā no oficiālas hierarhijas izslēgta “nepersona” tiek gads gadā paaugstināta kādās citās, neoficiālās hierarhijās un ne tikai pašu sabiedrības acīs, bet arī starptautiski.

Jā, bet interesanti – kā tas sākās? Kā Belševica kļuva, Ulda Bērziņa vārdiem sakot, par Dzejas karalieni? Un te nu ir tā pretruna  – Belševica bija absolūti privāts cilvēks un izteikti pretojās arī rakstnieka biogrāfijas saistīšanai ar viņas darbiem, tomēr spoža dzeja jau nedzimst rāmumā un veģetēšanā, tāda dzimst emocionāliem un jūtīgiem cilvēkiem, kurus bieži dzīve nesaudzē. Viņa bija jauna meitene, pārliecināta komjauniete, apprecējās ar krievu virsnieku, pārcēlās dzīvot uz Daugavpili, un viņas pirmais dzejoļu krājums bija ļoti, ļoti pareizs. Laulība nebija ilga, un 1955.gadā Belševica kļuva par Maskavas Gorkija Literatūras institūta studenti. Tieši Maskavā Belševica piedzīvo savas pasaules krahu, viņas vārdiem sakot: “Beigās mana ticība sabruka – kad uzzināju, ka tā vara tomēr nav gluži balta. Pārdzīvoju lūzumu.” Un runā tomēr nav tikai par vilšanos padomju iekārtā un sabiedrības morālē, bet arī personiskajā dzīvē. 1959.gadā viņai kā diplomdarbs iznāk dzejas krājumu “Zemes siltums”, un tajā pašā gadā viņai piedzimst dēls Klāvs. Klāva brālis – Jānis Elsbergs – atklāj, ka Klāva tēvs ir kāds ukrainis Mikola, kurš dēlu nekad nav audzinājis (Ievas Stāsti nr.11, 2011).  “Zemes siltumā” Ukrainai (ukrainim) ir veltīti daudzi jauki vārdi:

(..) Aizkarpati, es jūs mīlu tāpēc,

Ka jūs kādai sirdij reizēm liekat

Kalnu avotu un dzimtās upes slāpēs

Skaidrai kļūt un aizmirst visu lieko. (..)

Ļaudis teiks, ka biju Aizkarpatos,

Bet es tikai kāda sirdī biju.

(“Sirds kalnu takās”)

Daudzus gadus vēlāk dzejniece Belševica komentēs jaunās dzejnieces Ingmāras Balodes dzeju, sakot: “Nu te tādi mīļi pantiņi. Tad, kad tev pa īstam sāpēs, tad tu arī rakstīsi.” (Raidījums “Šīs dienas acīm” LR1 2011.g.5.jūn. plkst.21.05 , klausīties šeit.) Neviens jau tās sāpes piedzīvot neizvēlas, bet likteni apmānīt arī nav iespējams. Vizma Belševica savā mūžā piedzīvo arī laimīgu un piepildītu mīlestību, tomēr viņai ir gana daudz citu pārbaudījumu, bet, izkaldinājusi savu pārliecību, viņa pie tās paliek visa mūža garumā, neizmantojot iespējas paklusēt, piegludināt, notušēt. Viņa teic: “Tas garīgais spēks, ar kura palīdzību top dzejoļi, spēj dot spārnus visgrūtākajos brīžos; tas palīdz pārvarēt likteņa triecienus, izdzīvot mīlestību un cienīgi nodzīvot dzīvi…”

Par izlasīto. Grāmata “Dvīņu zīmē” bija patīkams papildinājums maniem Belševicas dzejas un stāstu pārlasījumiem. Beidzot arī kārtīgi izlasīju Belševicas Rakstu 4.sējumu, kurā ir gan viņas pašas rakstītais, gan intervijas (iesaku vairāk nekā “Dvīņu zīmē”). Sāku lasīt arī A.Kubuliņas monogrāfiju “Vizma Belševica”, bet ļoti tālu netiku. Ja grāmatai būtu nosaukums “Belševicas poētikas analīze”, tad tas tomēr būtu daudz atbilstošāks un nemaldinātu publiku. Iespējams, ka grāmata ir laba pētniekiem un studentiem, tomēr, ja neinteresē jambi un epiteti, tas īsti nebūs meklētais. Mani piebeidza teikums: “Vēlāk liriskā situācija attīrot savilkta grodāk un pārkodēta iecirtīgā izvairībā, pēc tam – padziļināta ar zemapziņā nospiestu sūrstu visa mūža garumā ” (58.lpp.), pēc ilgāka pārdomu brīža es sapratu, ka nav man ne laika, ne spēju, lai grāmatas garumā atkodētu autores iecerēto.

Par godu jubilejai ir izveidota režisores Mārītes Balodes videofilma “Es aiziet nevaru… Vizmai Belševicai – 80”, kuru rādīja pa LTV1 31.maijā. Kā arī portāls satori.lv publicēja dzejnieces dēla Jāņa Elsberga atrastu, līdz šim nepublicētu dzejas ciklu “Sadegusi balss” par 16. gs. “raganas” likteni.

Bet manas personiskās attiecības ar Belševicu turpinās, jo viņa ir vienīgā, kuras dzejoļus es šad tad skaitu pati pie sevis…

Visur ar mani un manī –

Tad kāpēc es tevi tik ļoti gaidu,

No vienas neredzēšanās

Uz otru neredzēšanos

Soļus un minūtes skaitu? (..)

(“Aprīļa lietū”, no krājuma “Madaras”)