Фред Варгас. Заповедное место / перевод с французского. – Москва: Иностранка, 2011. (Fred Vargas. Un lieu incertain. 2008.)(Commissaire Adamsberg, #8)

Kadrs no filmas “Un lieu incertain” (2010)

Haigeitas kapsētas priekšā stāv saliktas kurpes – akurāti saliktas, glītas, bet pavecas franču kurpes, kuras skatās ar purngaliem uz vecās kapsētas ieeju. Deviņi pāri un vēl viena. No novalkātajām kurpēm rēgojas patrūdējušas potītes: tumšas audu atliekas un bālgani, rūpīgi nogriezti lielakauli. Izskatās, ka kurpes vēlas ieiet kapsētā. Vai tās grib pievienoties tur apglabātajiem 170 800 nelaiķiem vai vienkārši pastaigāties pa vienu no romantiskākajām Eiropas kapsētām ar gotiskām kapenēm un mauzolejiem, kuri izkliedēti rūpīgi organizētā angļu parka haosā? Franču komisārs Adambergs angļu kapos nonāk nejauši un tikpat ātri no turienes aizbrauc – viņam Francijā pietiek ko darīt. Bet Haigeitas kājas viņam seko… jo kapsētai ir Saimnieks, kurš vecā kapličā apmeties vēl pirms kapsētas izveidošanas.

Ceru, ka man izdevās uzrakstīt pietiekoši baismīgu ievadu grāmatai, kura uz vāka nodēvēta par “flirtu ar gotisko romānu”. Franču rakstniece Freda Vargasa, īstajā vārdā Frédérique Audoin-Rouzeau, ir mans pēdējā laika jaukākais atklājums. Parasti stresa nomāktām sievietēm iesaka putu vannu pārkaisīt ar rožu ziedlapiņām, iedegt sveces un, iegrimstot smaržīgā ūdenī, izbaudīt kādu romānu, uz kura vāka pupaina skaistule slīgst melnīgsnēja prinča skavās. Manā gadījumā sveces var nedegt un rozes var palikt vāzē – nekas nav labāks par kārtīgu detektīvu; ja nu vienīgi veiksme atrast jaunu autoru – Fredu Vargasu – un atklāt, ka viņa ir sarakstījusi jau veselas astoņas grāmatas par komisāru Adambergu. Adambergs ir dīvainis (īstenībā būtu dīvaini, ja kāds no detektīvu galvenajiem varoņiem būtu parasts policists), brīžiem viņš runā tā, ka padotie viņu nesaprot, varbūt tikai viņa labā roka Danglārs, izcili erudīts cilvēks. Adambergs ir vienpatis, darbaholiķis, domātājs; ne visiem viņš patīk. Savā darba kabinetā viņš uz grīdas tur divus milzīgus aļņa ragus, bet tie traucē vienīgi viņa priekšniecībai, uz kuras inspekcijām Adamberga padotie – 28 policisti – cenšas sakārtot savus kabinetus un noslēpt nevēlamo: spilvenus snaudai, ihtioloģijas brošūras, baltvīna pudeles, sengrieķu vārdnīcas, pornogrāfiskos žurnālus, produktu krājumus, aromātiskās eļļas, kaķa bļodiņu un galu galā pašu kaķi. Rezultātā telpas kļūst ideāli piemērotas darbam un absolūti nepiemērotas dzīvei. Bet, ko nu par to – Adambergs un viņa komanda izmeklē īpaši nežēlīgu slepkavību, no kuras upura vārda vistiešākā nozīmē ir palikusi putra. Soli pa solim – un Haigeitas vārds uzpeld atkal, savukārt komisārs dodas uz Kiseļjevu, Serbijas ciematu, lai noskaidrotu, kas saista upuri ar vēl citām slepkavībām Eiropā. Un tas nav tik vienkārši kā izklausās – ne tikai slepkava slēpj savas pēdas, bet arī kāds no savējiem spēlē paslēpes, jo “ikviens kaut ko kaislīgi vēlas un no kaut kā izmisīgi baidās… visi tur viens otru aiz pautiem: tā veidojas gara ķēde, kas apjož zemeslodi.” Kiseļjevas mežā Adambergs atrod kapu, kurš iedveš bailes vietējiem, un tā kapakmens vēsta par Petaru Blagojeviču, mirušu 1725.gadā. Un tas ir viss, ko es drīkstu teikt.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) intriģējošs detektīvs, kurā sižeta blāvos punktus aizsedz labs stils un teicams humors;

2) neliels, bet drūms ieskats Haigeitas kapsētas un Kiseļjevas mežu gotiskajos noslēpumos;

3) “Ikviens baidās, ka reiz kaut kur kapsētā tiks izkustināta kāda kapa plāksne un viņš sajutīs uz kakla kāda ledaino elpu. Neviens negaida neko labu no atdzīvojušā miroņa. Tātad, visi tic vampīriem.”

Advertisements