Henrijs Džeimss. Skrūves apgrieziens / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Valters un Rapa, 2000. (Henry James. The Turn of the Screw (1898))

Jā, nu sveiki,  Henrij un Tava vispazīstamākā grāmata! Es tikai nezinu, kāpēc man jau krietnu brīdi ir jāmokās, lai izdomātu, ko par to uzrakstīt. Sižets taču ir tik vienkāršs. Kārtējā mācītāja meita – guvernante iepazīstas ar savu darba devēju, kurš viņu nolīgst saviem krustbērniem, kuru vecāki ir miruši. Dīvaini ir tas, ka par bērniem viņš neko nevēlas zināt, un guvernante kļūst par to galveno aprūpētāju. Guvernante atbrauc, iepazīstas ar mazo Floru, brīnišķīgu bērneli, un saimniecības vadītāju – draudzīgu sievieti. Pēc kāda laika ierodas Mailss – otrs brīnišķīgais bērns, kurš nez kāpēc ir izslēgts no internātskolas. Un tad sākas bezrūpīgs laiks, kurā nekas netraucē ciešai un laimīgai draudzībai. Idilli pārtrauc brīdis, kad guvernante ierauga muižas tornī kādu rēgu, kurš viņu nobiedē līdz sirds dziļumiem. Tālākie notikumi parāda, ka tā nav nejaušība, vēl vairāk – apkārtnē klimst vēl viens… Un bērni par to ir lietas kursā:

Nekādā veidā nespēju atbrīvoties no visai nomācošas domas – lai ko es arī redzētu, Flora un Mailss redzēja vairāk – redzēja ko spokainu, manis nepamanītu, no baismas pagātnes līdznākošu. Tas, protams, lika visapkārt vēdīt saltumam, lai gan mēs, cik vien skaļi spēdami, apliecinājām, ka to nejūtam, – un visi trīs atkal un atkal lieliski apguvām māku iezīmēt parādīšanās beigas, izpauzdami to gluži vienādi.

Ar laiku guvernante pārliecinās, ka ar tiem bērniem kaut kas nav lāgā – pārāk jau nu eņģeliski un tā vien cenšas viņu apmuļķot. Bet varbūt tas viņai tikai rādās? Tālāko stāstīt nav īsti jēgas, jo neesmu pārliecināta, ka pareizi sapratu, ko tas viss nozīmē. Bet es neesmu vientuļa savās sajūtas – liela daļa lasītāju un kritiķu (drīzāk jau visi) mokās pārdomās, un, iespējams, tieši tādēļ Džeimsa “Skrūves pagrieziens” ir viens no viņa populārākajiem darbiem. Lasīju par tādu smalku lietu kā teksta semantiskā analīze, kuras rezultātā ir izsecināts, ka guvernante spokus uzskata par dēmonu personificējumiem, kuri ir apsēduši bērnus, un viņa pati ir nosacītā dēmonu izdzinēja. Cits viedoklis prāto, ka spokus guvernante ir izdomājusi un īstenībā pati bija šizofrēniķe. Bet nē, stāsta gaitā pierādās, ka bērni arī redz spokus un no tiem nemaz nebaidās. Kad nokļūst līdz freidismam, kļūst vēl interesantāk – varbūt teksts miglaini vēsta par Mailsa pavešanu? Pilnīgi noteikti var sacīt vienīgi to, ka romāns pilnībā atspoguļo viktoriāņu laika noslēpumaino atmosfēru – ir lietas, par kurām nerunā vai runā tikai pusvārdos. Spēle ar nepasacīto. Ir skaidrs, ka spoki ir kalps un iepriekšējā guvernante, kuri bija mīlnieki. Tiek doti mājieni, ka viņiem ar bērniem bija ļoti labas attiecības. Ko viņi darīja ar bērniem? kā nomira? vai spokiem ir kāds plāns? – plašs lauks fantāzijām.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Džeimss prot radīt spokainu atmosfēru burtiski no zila gaisa;

2) iespējama daudzveidīga interpretācija galvas palauzīšanai;

3) stāsts ir atstājis vērā ņemamas pēdas vēlāko gadu literatūrā.

P.S. Grāmatas latviešu izdevums droši varētu pretendēt uz balvu par neizteiksmīgāko vāku – tā drīzāk ir pildspalvu reklāma, nevis noslēpumains gotiskais romāns.