Vladimirs Kaijaks. Visu rožu roze: stāsti. – Rīga, Liesma, 1987.

Sesīlija Vēbere. Roze

Jāņu brīvdienās tomēr vajag lasīt kādu latviešu autoru. Meklēju kaut ko, kas iederētos manā drebuļu sērijā, un atradu Kaijaka stāstus, kuri izslavēti kā vieni no retajiem latviešu šausmu žanrā. Krājumā “Visu rožu roze” apvienoti seši stāsti: Šnorhs; Visu rožu roze; Uzbrukums; Zirneklis; Pilsēta, kuras nav; Vecis.

Protams, ka titulstāsts “Visu rožu roze” ir visiespaidīgākais – dārznieks, savas godkāres apsēsts, vēlas izaudzēt rozi, pēc kuras nekādas citas rozes nav iespējamas. Viņam vajadzēja visu rožu rozi, kurā būtu apvienots viss, kas vien rozē iespējams, un vēl kaut kas tāds, kas uzreiz to paceltu pāri citām rozēm. Tālākie notikumi parāda dārznieku kā Frankenšteinu, kurš vienas idejas vārdā gatavs ziedot visu, bet pēc tam pats nobīstas no paveiktā un vēlas padarīto vērst par nebijušu. Sākotnējā vēlēšanās iemūžināt sevi nemirstībā pārvēršas apjausmē, ka jādara viss, lai nesaglabātos viņa mūža darbs, jo tam piemīt īpašības, kas bīstamas pārējai dzīvībai. Neskatoties uz to, ka stāstā izlien pa kādai didaktiskai āža kājai, tas varētu būt viens no labākajiem latviešu stāstiem, jo tajā ir gan oriģināla ideja, gan kāpināta spriedze, gan negaidīts atrisinājums. Un visā krājumā baudāmā skaistā un noskaņās bagātā latviešu valoda.

Visam, kam ir sākums, ir arī beigas. Ja kaut kas iegūtu mūžības īpašības, tas apdraudētu un iznīcinātu pārējo.

Otrs šausmu stāsts ir “Zirneklis”. Pa īstam iedarbojas uz arahnofobiem, tomēr lasīt par briestošo zirnekļa rumpīti  un skrapšķošajiem nadziņiem nav patīkami. Mana attieksme bija jautra, līdz lauku dušas stūri ieraudzīju labi savērptu tīklu. Bet ja nu Viņš ir pievērsis savas mazās ogļumelnās acis un kāro apvīt savus četrus pārus ķetnu?  Āāāā… mūkam!

Divi stāsti – “Šnorhs” un “Vecis” ir interesanti, tikai tos diezgan labi var iedomāties publicētus kādā padomju žurnālā, kaut kā ļoti jau nu uzkrītoši pamācoša morāle. Bet lasīt ir vērts, labi izdomāts. “Uzbrukums” mani laikam jau aizskāra vismazāk, jo, iespējams, gana daudz esmu bērnībā lasījusi par asiņojošiem un varonīgiem padomju karavīriem, kuri rāpo pa sniegu, glābjoties no ļaunajiem vāciešiem, un šī klišeja vairs neuzrunā.

Stāsts “Pilsēta, kuras nav” man lika aizdomāties – kaut kas tajā ir, tikai ne līdz galam īstenots. Potenciāli ļoti spēcīgs vēstījums ar zinātniskās fantastikas iedīgļiem, bet diemžēl diezgan primitīviem. Tomēr aina, kad Ariels stāvēja pie loga un ilgojās pēc kaut kā tāda, ko dzīve nespēja sniegt, kas kādreiz it kā bija bijis, tad aizgājis garām un pagaisis – man patika. Autors tik niansēti apraksta Ariela rīcību, ka otrā plānā aiziet idejas mērogs: iespēja dzīvot vēl vienu dzīvi un ilgoties atkal un atkal…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pārītis kārtīgu latviešu šausmu stāstu;

2) patīkami laba latviešu valoda;

3) Dzīvei jēga ir tikai tāpēc, ka tā nav mūžīga.