Sākumlapa

Nedaudz nostaļģiski: astoņdesmito gadu vampīru kino

Komentēt

Ja kino nebūtu, tad vampīru dēļ to vajadzētu izdomāt – viņi ir fotogēniski, seksīgi un briesmīgi, īsta šovbiznesa naudas pelnīšanas ādere, un nav brīnums, ka par viņiem ir uzņemts nesaskaitāms daudzums filmu. Tomēr daudzas no tām ir diezgan lieli mēsli, lēti spekulē ar šausmām, seksuālo instinktu un asiņu putru (vislabākās asinis sanākot no blenderētām avenēm).

20.gs. 80-tajos gados vampīri nebija popularitātes virsotnē, un filmas par viņiem vairāk vai mazāk orientētas uz jauniešu auditoriju. Tādēļ nav mazums jūsmīgu, nostaļģisku atsauksmju no tagadējiem četrdesmitgadniekiem, kam šis kino saistās ar bezbēdīgajiem pusaudžu gadiem.

Fright Night (1985)

Čārlijs  ir iecienījis šausmu kino, un viņš ir lietas kursā arī par vampīriem. Kad blakusmājā ievācas jauni kaimiņi, pusaudzis saprot, ka viens no tiem ir vampīrs, bet neviens viņam netic. Viņš meklē palīdzību pie TV vampīru mednieka, bet tas saka: ko tu, puisīt, es tikai tēloju. Filmas zvaigzne ir Krisa Sarandona tēlotais vampīrs – izskatīgs, tumsnējs un noslēpumains pretstatā bļaustīgajiem pusaudžiem un nervozajam vampīru medniekam; tieši pārliecinošais vampīra tēls izceļ filmu starp viduvējībām. Otrs pluss – specefekti: 80-to gadu vidum tie ir riktīgi labi, varētu pat nobīties. Starp citu, tūlīt ir jānāk klajā rimeikam ar Kolinu Farelu galvenā lomā.

.

The Lost Boys(1987) – Mamma ar diviem dēliem pēc šķiršanās pārceļas dzīvot pie sava tēva – dīvaina taksodermista. Vecākais dēls ir gana liels, lai motocikla sedlos meklētu sev piedzīvojumus, tad nu viņš arī atrod mežonīgu jauniešu bandu, kuri vilina tiem pievienoties. Jaunākais brālis sev atrod draugus – komiksu pārdevējus/vampīru speciālistus Edgaru un Alanu (sveiciens Po), savukārt māmiņai parādās jauns pielūdzējs. Un beigās viņi visi izrādās vienā istabā.

Režisora Džoela Šumahera filma skaitās vampīru klasika, tomēr man bija filmu interesantāk skatīties kā 80-to gadu stila parādi, nekā šausminošu vampīru kino. Galvenajā lomās – draugi Kīfers Sazerlends un Džeisons Patriks, kuri vēlāk nodeva stafetē viens otram Džūliju Robertsu. Savam žanram pieklājīgs kino.

.

Near Dark (1987) – Keilebs ir jauns kovbojs, kurš aizlaidis uz pilsētu nedaudz “atlaist”. Viņš iepazīstas ar Meju – simpātisku, bet dīvainu meiteni, kurai patīk ieklausīties naktī. Meja ir vampīru bandas locekle un izvēlas Keilebu par savu draudziņu. Tomēr Keilebam būt par vampīru negribas. Diezgan brutāls kino ar atklātu vardarbību,bet režisore sieviete – oskarotā Ketrīna Bigelova. Vampīru tēli ir pretīgi, bet pārliecinoši. Mūzika – Tangerine Dream. Tomēr vislabākā ir meitene – vampīre Meja (Jenny Wright), reizē trausla un apņēmīga. Nestandarta vampīru kino, ir savi trūkumi, bet īpašās atmosfēra dēļ es filmu labprāt kādreiz skatītos vēlreiz.

Vēl pāris filmas no 80-tajiem ar salīdzinoši labiem reitingiem: The Hunger (1983) ar Katrīnu Denēvu, Deividu Boviju un Sūzenu Sarandonu; Vampire Hunter D aka Banpaia hanta (1985) – japāņu multfilma; Mr. Vampire aka Geung si sin sang (1986) –  Honkongas kino; The Monster Squad (1987) – ģimenes komēdija; Kyuuketsuki Miyu (1988) – japāņu šausmu multfilma

Māra Cielēna par lasīšanu

Komentēt

“Varētu jau teikt, ka no nelasīšanas, tāpat kā no nemazgāšanās, neviens vēl nav nomiris,” iesmejas rakstniece. Un nopietni turpina: “Taču cilvēkā, kurš nelasa grāmatas, gluži vienkārši var nepiedzimt un neattīstīties šis tas ļoti svarīgs. Lasīšana vedina uz iegremdēšanos un iedziļināšanos sevī, dzīvībā un pasaulē sev piemērotā tempā, kā arī uz intīmām attiecībām ar tuvieni un tālieni.”  (..)

Bērnu grāmatu autore novērojusi, ka patlaban mazo lasītāju ir mazāk nekā viņas jaunības laikā. “Diemžēl nav pamata apšaubīt vispārējo uzskatu, ka bērni lasa mazāk… Tas ir skumji, bet nav pasaules gals. Domāju, ka vienmēr būs bērni, kuriem lasīšana būs dabiska vēlme. Vai viņi lasa aizvien mazāk un mazāk? Ļoti iespējams! Interneta pasaule, protams, atņem laiku grāmatām. Priecājos, ka Latvijā tiek attīstītas lasīšanas veicināšanas programmas. Nevar piespiest iemīlēt grāmatu, bet pamudināt uz to gan ir iespējams. Laiki var mainīties par labu lasīšanai,” spriež rakstniece.

Avots: Brokāne L. Nedalāmā plūdumā: [saruna ar Jāņa Baltvilka balvas laureāti rakstnieci Māru Cielēnu] // Neatkarīgā. – 2011. g. 28. jūlijs

Джинн Калогридис “Договор с вампиром” (2007)

Komentēt

Джинн Калогридис. Договор с вампиром / перевод И. Ивановa. Mосква: Эксмо-Пресс, 2007. (Jeanne Kalogridis. Convenant with the Vampire (1995)).

1845.gada pavasarī jaunais Arkādijs Cepešs kopā ar savu sievu, kura gaida bērnu, atgriežas no Londonas dzimtenē – Transilvānijas mežu dziļumos noslēptā muižā, kurai kaimiņos slejas viņa vectēva brāļa Vlada viduslaiku pils. Viņš brauc, lai paspētu pie sava mirstošā tēva, bet tas neizdodas – viņiem pretim pa muižas kāpnēm noklumzā viņa kleinā māsa Žužanna, un Arkādijs acumirklī saprot, ka ir nokavējis. Tēva līķis jau ir kapličā, un, tumsai iestājoties, tur parādās arī vectēvocis Vlads – sirms un kumps, pēc izskata kā nāvei parādā. Arkādijs un Žužanna ārkārtīgi mīl savu sirmo radinieku, savukārt Arkādija angļu sievai Mērijai viņš liekas aizdomīgs – kāpēc roka skūpstot jānolaiza? Arkādija paredzētais liktenis ir – stāties tēva vietā par muižas pārvaldnieku, tomēr notikumi visriņķī sāk kļūt dīvaini, un viņam aizvien vairāk liekas, ka viņš jūk prātā. Arkādijam rādās viņa mazā, bērnībā suņuvilka nokostā brāļa rēgs, kurš uzstājīgi norāda uz mežu. Kas gan tur varētu būt paglabāts?

Kalogridisas vampīru triloģijas pirmais romāns ir prikvels Stokera “Drakulai”, hronoloģiski sākoties aptuveni 50 gadus pirms tā notikumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ grāmata mani uzrunāja bibliotēkas plauktā (kā arī gana labas Goodreads lasītāju atsauksmes). Pārdomājot iespaidus, jāatzīst – grāmata nepārsteidz, bet arī neliek vilties. Tā ir savam žanram atbilstoša vēsturiskā fantāzija ar vampiroloģisku mistikas un erotikas piesitienu. Patika tas, ka autore ir centīgi pētījusi attiecīgo Rumānijas laiku un vietu, tēli ir ticami, nedaudz kariķēti Stokera stilā. Mani, protams, aizrāva dažādi sīkumi. Piemēram, ‘Dracul‘ rumāniski nozīmē pūķis vai sātans, savukārt ‘Dracula‘  ir jau sātana dēls. Gāmatas uzbūve arī ir ņemta no Stokera – trīs galvenie varoņi raksta dienasgrāmatas, tā lasītājs arī visu uzzina. Un kur viņiem tik daudz laika dienasgrāmatas rakstīt? Televizoru laikam nebija :). Noskaņa grāmatai ir atbilstoši šaušalīgi gotiska: vēsturiska darbības vieta, ģimenes kapenes, tumšs mežs, sapelējusi pils, nobijušies zemnieki, ļauni pakalpiņi un vieglprātīgu ceļinieku neapskaužamie likteņi. Kalogridisa atbilstoši laikmetam ir ieviesusi dažu vampīru erotikas ainiņu, kas par ļaunu nenāk; varētu būt skaista aina: kaila sieviete atver logu un mēnessgaismā gaida, kad viņas priekšā savērpsies neskaitāmas mirdzošas daļiņas un Tumsas kungs izsliesies visā savā godībā.

Vampīru mitoloģijai gribu atzīmēt, ka šeit par vampīru var kļūt jebkurš cilvēks, kurš jebkad ir sakosts, t.i. viņš pat to var neatcerēties, bet pēc viņa nāves obligāts ir miets sirdī un nogriezta galva ar ķiplokiem piestūķētu muti (jo citādi galva var pierāpot pie ķermeņa un pieaugt atpakaļ. Brr!). Jaunākos laikos sakošana vēl nenozīmē pārtapšanu par vampīru – ir vajadzīgs rituāls.

Grāmata ir gana aizraujoša savam žanram, un autore uz mākslu nepretendē (kas iepriecina). Tādēļ mani nedaudz izbrīna, ka vampīru buma laikā latviski ir tulkoti Kalogridisas pseidovēsturiskie romāni, bet šī triloģija ir atstāta nepamanīta. Starp citu, pati Kalogridisa atzina, ka viņai no sevis sacerētā vislabāk patīk tieši šī grāmata! Mani arī izbrīna, ka tā nav ekranizēta – ar labu scenāriju, tā varētu būt baudāma šausmene. Drakula šai grāmatā ir saistošs, divsejains tēls, savukārt Žužannas pārtapšana no pelēka, kliba pīlēna par baismu tumšo gulbi un vēlākā nožēla varētu būt kādai aktrisei īsts izaicinājums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampīru literatūras cienītājiem – patīkams strēbieniņš;

2) Karpatu kalnu bīstamie līkloči, spokainie meži un draudīgie vilki;

3) kā tikt galā ar Cepešu dzimtas lāstu – asinsūcēju grāfu Vladu Drakulu.

Jūlija seriāls: True Blood (2008-)

2 komentāri

Nu labi, kārtis galdā. Ko nu te daudz iztaisīties par vampīru speciālisti. Īstenībā jau mani interesē tikai viens vampīrs. Bet par visu pēc kārtas.

Kad producents un scenārists Alans Balls 2005.gadā bija pabeidzis vienu no veiksmīgākajiem TV seriāliem “Six Feet Under“(2001-2005), viņš, meklējot jaunu iedvesmas avotu, uzgāja rakstnieces Šarlīnas Harisas (Charlaine Harris) urbānās fantāzijas stilā sarakstīto grāmatu sēriju “The Southern Vampire Mysteries“, kura vēsta par Luiziānas telepātes Sookie Stachhouse piedzīvojumiem. Harisa ir izdomājusi alternatīvo pasauli, kurā gadu simteņiem ilgi līdzās cilvēkiem ir dzīvojuši vampīri, bet tagad – pateicoties japāņu izgudrotajām sintētiskajām asinīm – viņi ir gatavi iznāk out of the coffin. Vampīri paziņo par savām tiesībām ieņemt pienācīgu vietu cilvēku sabiedrībā, un cilvēkiem ir tas jāpieņem. Kā jau tas notiek, reakcijas ir ļoti dažādas – izveidojas gan vampīru pielūdzēju bariņi (fangbangers) , gan vampīru nīdēji un apkarotāji. Harisas pasaulē ir arī citas pārdabiskas būtnes – vilkači (werevolves) un citi were– (panteras, tīģeri, lūši utt.), kā arī shapeshifters (veidmaiņi?), kuri var pārvērsties par jebkuru dzīvnieku.  Tad vēl ir paralēlā feju pasaule, kura ļoti interesē vampīrus (jo feju asinis ir ļoti garšīgas), un ik pa laikam parādās vēl kāda pārdabiska būtne.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekšminēto, stāsts ir par dzīvi, tikai citā realitātē – izdomātā Luiziānas pilsētiņa Bon Temps dzīvo meitene Sookie , kura strādā par viesmīli bārā un ir telepāte – viņa dzird apkārtējo domas, un tas viņu ārkārtīgi apgrūtina – viņai nav bijis neviena sakarīga randiņa. Līdz vienā brīdi pilsētiņā parādās sens tās iemītnieks – vampīrs Bils. Un Sookie atklāj, ka vampīru domas viņa nedzird… Draudzība ar Bilu Sookie ierauj daudzos fantastiskos piedzīvojumos – ir interesanti, bet arī bīstami.

Daudzie tagadējie vampīriem veltītie sacerējumi un ekranizējumi ir veltīti t.s. young adults auditorijai, un no mana viedokļa ir pārāk salkani un romantizēti. True Blood patīkami atšķiras, jo tam ir sava romantika, tomēr pēc būtības tas ir – sex, blood and violence. Sarežģīta un nežēlīga pasaule ar pikantiem jociņiem un patīkamu erotiku. Ja par erotiku, tad jāpiemin, ka milzīgajā fanu pulkā ir divas nometnes: Team Bill un Team Eric. Es no sākta gala esmu piederējusi Team Eric nometnei, kas gan lielā mērā ir zviedru aktiera Aleksandra Skārsgārda nopelns.

Viens no jaukākajiem seriāla momentiem. Sookie sapņo:

Bija pārāk saldi? Noklausieties, ko jums vēlas pateikt 3000 gadus vecais vampīrs Russel Edgington. Viena no spožākajām vampīru runām ever:

True Blood joprojām turpinās – 26.jūnijā sākās ceturtā sezona. Visiem iepriekšējiem mošķiem pievienojās arī raganas un saskaņā ar grāmatu – finally! – Sookie ir sastrīdējusies ar Bilu un pievērsusies Ērikam (Vai es jau teicu, ka peles paliktnis ar Ērika bildi man strauji uzlabo garastāvokli?) Hei, skatāmies, būs labi! 🙂

Brems Stokers “Drakula” (1994)

2 komentāri

Brems Stokers. Drakula / no angļu val. tulk. Harijs Veidemanis. – Rīga: Liesma, 1994. (Bram Stoker. Dracula (1897))

Kadrs no filmas "Dracula"(1958)

Grāfs Drakula mani sūca pa mazam gabaliņam; nezināmu iemeslu dēļ man negāja raiti un grāmata lasījās daudz ilgāk, nekā bija domāts. Bet tas nekas, tas tikai nozīmē, ka es visu labāk atcerēšos.

Brems (Abrahams) Stokers neradīja ne pašus vampīrus, ne ieviesa attiecīgo grāmatu žanru, bet viņa ietekme uz vampīru literatūru ir milzīga. Iespējams, ka bez viņa grāmatas nemaz nebūtu radusies visa sekojošā apsēstība ar šiem nemiroņiem, kas nu jau ir izaugusi industrijā. Nerunājot nemaz par grāmatām, Drakulas ekranizāciju vien ir vesels blāķis. Pateicīgam Stokeram jābūt arī Rumānijas tūrismam un varbūt arī Valahijas grāfam Vladam III Drakulam, lai kādā kapā viņš pēdējos 100 gadus negrozītos. Tautā mitoloģizētais 15.gs. nežēlīgā valdnieka tēls izdevīgi savienojās ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo īstais grāfs Drakula, protams, nekādas asinis nedzēra (kuru gan tas tagad interesē?). Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokers vampīru apveltīja ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka veidolu (sikspārņa). Jaunāko laiku grāmatās tā vairs nav – vampīru un vilkaču funkcijas atkal ir nodalītas. Dažādi ir arī vampīru briesmu avoti – ķiploki, krucifiksi, oblātas, apses mieti, bet netiek minēts vēlāk tik populārais sudrabs. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg. Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu; mūsdienu vampīriem šī detaļa vairs nav būtiska. Kā arī Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā, kā saprotu, pietika ar sakošanu.

Romāns ir rakstīts epistolārā formā – visi iesaistītie varoņi vai nu raksta dienasgrāmatas vai vēstules viens otram. Jāatzīst, ka brīžiem man darbība šķita par gausu – kamēr tie aristokrāti savā starpā izskaidrojas, Drakula sen jau ir paņēmis vagu un tā vien gribās viņiem uzsaukt: kustās fiksāk! Daži varoņi arī mira ļoti ilgi, bet bez šīm žēlabām un gauduļainājām agonijām jau laikam īstu vēsturisku gotiku dabūt nevar. Tomēr fināls pārspēja visu! Un es Stokeram piedevu iepriekšējo minstināšanos un klīrēšanos, jo tas bija drūmi, baisulīgi un vampīriski. Lai nedaudz runā varoņi:

Abrahams van Helsings: Bet ir lietas, kuras jūs nezināt, tomēr uzzināsiet un pateiksieties man par zināšanām, kaut arī tās nav diezcik patīkamas lietas.

Džonatans Harkers: Dievs! Palīdzi man saglabāt skaidru prātu, vairāk es neko nelūdzu. Mana drošība vai pārliecība par to – tas viss jau beidzies.

Mīna Harkere: Nešķīsta! Esmu nešķīsta! Pat Visuvarenais novēršas no manas miesas.

Doktors Džons Sjūards: Reizēm man liekas, ka mēs visi esam jukuši un atgūsim skaidru sajēgu tikai trakokreklos.

Lūsija Vestenra: Es nelikšos ne zinis par to spārnu švīkstoņu aiz loga.

Arturs Holmvuds, lords Godalmings: Tagad esmu pārliecinājies, ka pasaulē patiešām ir arī kaut kas tāds, ko prātam nav iespējams aptvert.

Pacients Renfīlds: Mušām arī cukurs garšo, bet man garšo mušas, tātad man garšo cukurs.

Grāfs Drakula: Visas šīs dzīvības es atdošu tev un vēl vairāk dzīvību, un vēl lielākas uz neskaitāmiem gadiem, ja tu nolieksies un zemosies manā priekšā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampirologu Bībele;

2) ģībstošas lēdijas, cēli glābēji, mistiskas briesmas un vientuļš monstrs – kas var būt labāk par šo?

3) varbūt izturēsimies nedaudz piesardzīgāk pret resnu, melnu sikspārni, kurš sitas pret logu – ne visi dzīvnieciņi ir jāglābj no briesmām.

Vampiroloģija

Komentēt

Albert Joseph Penot "Bat woman" (1890)

Varbūt kādam šķiet, ka mana šermuļu un drebuļu sērija ir beigusies  – nav tiesa, esmu atstājusi labāko desertam. Un desertā ir vampīri! Mūslaikos tik ļoti mīlētie krēslas radījumi ar asajiem, baltajiem zobiņiem, kuri no nešķīsteņiem ir transformējušies par sabiedrības akceptētām būtnēm. Quo vadis, sabiedrība? Kas pievilina pārsvarā jaunas sieviešu kārtas būtnes tumšo vāciņu grāmatām ar bāliem jaunekļiem un asins pilēm uz vāka? Romantikas trūkums ikdienā un mūžīgas mīlestības solījumi vai slēptas mazohistiskas tieksmes un vēlēšanās būt vājai un pakļāvīgai pasaulē, kur sievietēm nupat jau jāvar viss un vēl mazliet?

Kā zināms, vampīra tēls nāk no folkloras, un folklorā viņš nav nekāds princis – diezgan pretīgs ne-mironis, visbiežāk kāds bijušais zemnieks, pārtapis par asinssūcēju. Tomēr 18.gs. beigās vampīrs parādās literatūrā, un tam ir vairāki iemesli: 1) sākas  folkloras vākšana un pētniecība, un rakstnieki atklāj sev jaunus sižetus; 2) literatūra atbrīvojas no baznīcas ietekmes, un tiek principā pieļauta iespējamība, ka cilvēka dvēsele pēc nāves nenonāk ne debesīs, ne ellē; 3) romantisma uzplaukums literatūrā, kam raksturīgs individuāls, nestandarta skatījums uz notiekošo un attiecīgi vēlēšanās cilvēciskot ļauno tēlu.

Folkloras vākšana aktīvi notika Vācijā, tādēļ šeit arī parādās pirmie literārie darbi, piemēram, Gētes “Die Braut von Korinth” (1797).  Tomēr uzskata, ka tie vēl ir tikai folkoras pakaļdarinājumi, bet pirmais klasiskais literārais vampīrs ir lords Ratvens (Lord Ruthven) no Džeimsa Polidori īsstāsta The Vampyre (1819). Polidori bija Bairona ārsts, un Ratvena tēls ir klasisks baironisks tipāžs – dēmonisks un drūms dekadents. Mūsdienu izpratnē Ratvens vēl ir tālu no vampīra, jo viņam nekaitē saules gaisma un viņš nebarojas tikai no asinīm. Tomēr viņš vairs nav derdzīgs pussadalījies zemnieks, bet cēls aristokrāts. Polidori it kā savienoja divus jau esošus tēlus – no kapa augšamcēlušos asinssūcēju un dēmonisku pavedinātāju, kuram piemīt pārdabiskas spējas sev pagarināt dzīvi un skaistumu uz pavesto un pamesto upuru rēķina.  Polidori stāsts radīja daudzus sekotājus, lielākoties gan tā bija sēnalu literatūra. Izcelt var īru Šeridanu le Fanu un viņa sarakstīto “Carmilla” (1872) par 150 gadus vecu lesbiešu vampīri, kura ēd jaunas meitenes. Mūsdienu vampīra etalons, protams, sākas Brema Stokera romānā “Drakula” (1897) – viņš vampīra tēlu kanonizēja, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību kopumu. Un tālāk literatūrā ir jau tā saucamais postdrakulas periods, kurš principā variē jau noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu, un līdz pat Otrā pasaules kara beigām pārsvarā atrodams bulvārliteratūrā un komiksos.

Toms Krūzs Lestata lomā filmā"Intervija ar vampīru"

70-to gadu vidū literārie vampīri piedzīvo renesansi, un tas lielā mērā notiek pateicoties Annas Raisas grāmatai ” Intervija ar vampīru” (1976). Raisas galvenais varonis Lestat de Lioncourt ir antivaronis, kurš atšķiras no saviem iepriekšējiem sugasbrāļiem. Raisa vampīriem rada gan vēsturi, kura ir daudz senāka par Vlada Drakulas laikiem, gan arī savu sabiedrību, kura sen jau eksistē paralēli cilvēku pasaulei. Protams, neiztikt arī bez vampiroloģiskā uzvedības kodeksa atsvaidzināšanas – kā tad īsti ir ar tiem ķiplokiem, spoguļiem, krucifiksiem un jaunu vampīru radīšanas procesiem. Pēc Annas Raisas vampīru romāni ieguva otru elpu, un ir pat tāds viedoklis, ka tie ir sekmējuši gotu kustības attīstību.

Modernais vampīru romāns ne-mironi vairs nerāda kā monstru, bet kā būtni, kura svaidās starp vēlēšanos padzert asintiņas un tieksmi saglabāt cilvēciskuma paliekas. Otra tendence – vampīra iefiltrēšana cilvēku sabiedrībā, vampīrs nav vairs vientuļš monstrs vai noslēgtas, savdabīgas ģimenes daļa.

Vampīru popularitāte izskaidrojama ar to, ka viņi personificē  vairākus fundamentālus cilvēka baiļu avotus – nāvi (bailes no nezināmā, nesaprotamā), slimību (kodiens kā infekcija un rezultātā saslimšana, arī bailes no dzīvības spēku mazināšanās), nakti (bailes no tumsas), zvēru (bailes no plēsoņas agresivitātes, bailes kļūt par medību upuri), seksu (puritāniskas bailes no seksuālas baudas, ar kādu bieži asociē vampīrus), dubultnieku jeb ēnu (bailes no savas ēnas puses, ļaunā dvīņa).  Iepazīstot un cīnoties ar vampīriem, simboliski notiek cīņa ar cilvēka paša bailēm.

Vampīru literatūras grāmatlistes. Dažas ieskatam.

Kevina Džeksona Top 10 vampire novels:

1. Richard Matheson. I Am Legend (1954);

2. George RR Martin. Fevre Dream(1982);

3. Simon Raven. Doctors Wear Scarlet(1960);

4. John Marks. Fangland (2007)

5. Stephen King. Salem’s Lot (1975)

6. Anne Billson. Suckers (1993)

7. Kim Newman. Anno Dracula (1992)

8. Rachel Klein. The Moth Diaries (2002)

9. John Ajvide Lindqvist. Let the Right One In (2004)

10. Bram Stoker. Drakula (1897)

Топ 15 книг о вампирах

1. Дракула Брема Стокера (1897)

2. Брайан Ламли “Некроскоп

3. Уитли Стрибер “Голод

4. “Вампирские хроники” Энн Райс

5. Шарлин Харрис “Тайны вампиров-южан

6. “Сумеречная сага” Стефани Майер

7. Даррен Шен “История одного вампира

8. “Академия вампиров” Рэйчел Мид

9. “Штамм. Начало” Гильермо дель Торо и Чак Хоган

10. А.К. Толстой Упырь” “Семья вурдалака”

11. В. Панов Царь горы

12. С. Лукьяненко “Ночной дозор”, “Дневной дозор”, “Сумеречный дозор”, “Последний дозор

13. В. Пелевин Empire “V”

14. Лиза Джейн Смит “Дневники вампира

15. Джинн Калогридис “Договор с вампиром”, “Дети вампира”, “Князь вампиров”

Zīmīgi, ka sarakstos sakrīt tikai viena grāmata (Drakula), kas zināmā mērā parāda vampīru romānu daudzveidību – katra gaumei kaut kas atradīsies.

Aleksandrs Makkols Smits “Dāmu detektīvaģentūra Nr.1” un “Žirafes asaras”

1 komentārs

Aleksandrs Makkols Smits. Dāmu detektīvaģentūra Nr.1 / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2005. – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Aleksandrs Makkols Smits. Žirafes asaras / no angļu val. tulk. Andis Būrmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2006. – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Man trakoti nepatīk, ja ir karstāks par +25.  Liels karstums: nav labi. Tomēr ir taču cilvēki, kas dzīvo Āfrikā, un neko – jūtas komfortabli. Tādiem laikam Āfrikā ir jāpiedzimst, kā tas ir gadījies populāro detektīvu autoram Aleksandram Makkolam Smitam – viņš ir dzimis  tagadējā Zimbabvē (bijusī Rodēzija), un no Āfrikas aizbraucis jau kā jaunietis, lai studētu Edinburgas universitātē jurisprudenci.  Kādēļ es rakstu par autora dzimteni? Tādēļ, ka detektīvu sērijas “Dāmu detektīvaģentūra Nr.1” darbība norisinās Botsvānā un tā galvenā varone ir Prešesa Ramotsve – miesās pakupla, melnādaina sieviete vēlīnos trīsdesmit. Un Aleksandrs Makkols Smits ir Āfrikas iedzimtais, un viņš MĪL Āfriku: “Katrs cilvēks sirdī glabā savas dzimtenes karti, un sirds nekad neļaus šo karti aizmirst.”  Manā uztverē tieši Āfrikas mīlestība padara šos vienkāršos, nesamākslotos detektīvus tik jaukus – autors mīl Botsvānu un tās cilvēkus, viņam sagādā prieku rakstīt par Āfrikas svelmi, par vienkāršiem un sirsnīgiem cilvēkiem, par viņu smago dzīvi un neizsmalcinātajām baudām. Lai arī romāni pēc būtības ir iecerēti kā detektīvi, tomēr autors daudz raksta par Āfrikas ikdienu, un ir interesanti: Johanesburgas dimantu raktuvēs strādnieki sazinās mākslīgi veidotā funagalo valodā, bet Kalahari tuksneša iemītnieki runā kā putni; kaltēti mopani tārpi ir delikatese; uz ceļa gulošas čuskas var iekļūt braucošā mašīnā un sakost braucēju; bušmeņiem ir resna pakaļa, savukārt zulusi ir ļauni. Bet autors savā Āfrikas mīlestībā atklāj arī tās ēnas puses: nabadzību un vides nežēlastību. Klimats te ir skarbs – “Posts dzīvot tik sausā valstī. Vienalga – ķirbju vai cilvēku dzīvības – tās karājās mata galā.” – un nabadzība milzīga, bet daudzie Rietumu padomdevēji agri vai vēlu nonāk strupceļā un aizmūk. Āfrikā par bagātību ir cits priekšstats: “Māsīcas jaunajam vīram piederēja divi autobusi, tātad viņš bija bagāts.” Kā arī lopi, tie te ir zelta vērtē: “Botsvānieši viņa bagātību lielā vērtē neturēja, jo par savu naudu viņš nebija iepircis lopus, bet nauda, kas netiek ieguldīta lopu ganāmpulkā, ir putekļi vējā – kas gan to nezina!”

Šie detektīvi nav samezgloti un izsmalcināti trilleri, drīzāk tos varētu raksturot kā mājīgus stāstiņus ar mazām detektīvintrigām. Sirsnīgā Prešesa, kura atver detektīvaģentūru par naudu, kas iegūta no nelaiķa tēva pārdotā ganāmpulka, ir acīga un izveicīga dāma, kura ir gatava interesantai, piesātinātai dzīvei. Un viņai tiek dota iespēja parādīt gan savu atjautību, gan drosmi, gan cilvēcīgumu. Prešesa braukā ar savu balto, sagrabējušo busiņu pa izžuvušo un tuksnesīgo zemi, kādreiz apstājoties, lai ieelpotu tīro un sauso gaisu un pie sevis noteiktu: “Es esmu tikai sīks cilvēciņš zem Āfrikas debesīm, bet man, tāpat kā visiem citiem, ir vieta, kur varu apsēsties uz zemes un to noglāstīt, un sacīt – tā ir mana zeme…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) harmonisks ieskats Āfrikas ikdienā;

2) nelielas, viltīgas detektīvintrigas ar interesantiem atrisinājumiem;

3) “Kāda jēga pelnīt daudz naudas, ja nevari ne brītiņu pasēdēt mierā, nolūkojoties, kā tavas govis plūc zāli?”

Latviski vēl ir izdotas divas nākamās sērijas grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu, bet pavisam to kopā ir jau divpadsmit.Starp citu, ir arī seriāls.

Pavasarī es lasīju divas citas latviski izdotās Makkola Smita grāmatas no sērijas “Svētdienas filozofu klubs”, un jāatzīmē valodas atšķirība – filozofes Izabellas personā Makkols Smits var parādīt savu profesora domas lidojumu, savukārt detektīve Prešesa gari neprāto, bet ir rīcības cilvēks. Galu galā Makkols Smits ir līdzautors Botsvānas krimināllikumam. Mani šī stila atšķirība iepriecināja, jo parāda autoru kā labu raksturotāju.

 

Ю Несбё “Охотники за головами” (2011)

Komentēt

Ю Несбё. Охотники за головами / Пер. с норвежского Екатерины Чевкиной. – Mосква: Иностранка, 2011. (Jo Nesbø. Hodejegerne. 2008.)

Vispirms es gribētu atzīmēt, ka šis ir mans 101.ieraksts emuārā, un sevi nedaudz paslavēt par to, ka mans projekts  ir izrādījies gana dzīvotspējīgs. Pēc tam es varētu atzīties, ka Morisones “Mīļotā” mani nedaudz nogurdināja un es sajutu vēlmi pēc nedaudz vieglāka žanra literatūras. Tā kā tagad esmu savākusies mazu čupiņu mīļo detektīvu 🙂

Un tā – vispirms pie manis ciemos bija atnācis pasaulē pazīstamais norvēģis Jū Nesbē (garīgi, protams, lai gan vīrietis simpātisks). Viņš ir pasaulē slavens ar savu detektīvu sēriju par izmeklētāju Harry Hole, nupat Norvēģijā iznāca devītā sērijas grāmata (latviski ir sērijas trešā grāmata “Sarkankrūtītis”). Manis izvēlētais detektīvs Охотники за головами jeb Hodejegerne jeb The Headhunters gan ir ārpus sērijas, bet arī šeit ir noziegums, intriga, pakaļdzīšanās, pēkšņi savērpieni un negaidīts nobeigums.

Romāna galvenais varonis Rodžers Brauns ir baigi krutais džeks – 35 gadi, labākais savā nozarē (hedhanteris jeb personāla atlases speciālists), sieva žilbinoša blondīne, apskaužama māja un auto, apkārt tikai brendi; vienvārdsakot – puisis ir “iepakots”. Nu jā, tikai augumā neliels (1,69 m), bet toties mati smuki. Vispār jau tam Rodžeram tarakānu ir pietiekoši, kas arī lielā mērā virza uz priekšu sižetu. Viņš ir pieradis būt tas, kas kombinē, variē un fiško, tomēr pasaulē ir cilvēki, kas ir izdomājuši ar viņu paspēlēt spēlītes, pie kam šai partijā viņam ir lemts būt par figūru, kuru upurēs.

Teikšu tā – romāna pirmā puse man ļoti patika – varonis pārliecinoši blēdīgs un glums, lietas bīdās, tomēr viens psiholoģiskais brīdis mani nepārliecināja, kas nedaudz apbēdināja. Sižetā varoni grib aptīt ap pirkstu, un viņi (tinēji) pieļauj rupju kļūdu, kas varoni attur no viņiem vajadzīgā lēmuma.  Tam es nenoticēju, jo viss pārējais liecina par Rodžera dzīves un rakstura rūpīgu izpēti. Tad kādu brīdi liekas, ka sen jau viss ir skaidrs, bet beigas izmanās eleganti savērpties, lai viss pagrieztos negaidītā virzienā. Detektīvs ar nelielu psiholoģisku caurumu, bet visādi citādi – nekāda vaina. Aina, kurā Rodžers nolemj glābties no vajātāja, iegremdējoties lauku sausajā atejā,  ir vienlaikus komiska un šausmīgi smirdīga – man no tādas domas vien gribas degunu aizžmiegt, bet viņš vēl galvu arī iebāž un elpo caur tualetes papīra trubiņu (fu!).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) normāls detektīvs;

2) autora analoģija: skatīties uz Parīzi vislabāk ir no Eifeļa torņa, jo tā to nevar redzēt = kādam pasaule nav tik šausmīga vieta kā citiem, jo viņš tajā neredz sevi;

3) Nesbē  ir viens no pašlaik slavenākajiem skandināvu rakstniekiem.

Grāmata ir izdota krievu sērija “Лекарство от скуки”, kurā ir daudz visādu interesantu trilleru un detektīvu. Tur ir arī  Nesbē sērija par Harry Hole, domāju kādreiz tai pievērsties.

Izdevniecības grāmatas reklāmlapa, tur ir iespējams noskatīties filmas, kura uzņemta pēc Охотники за головами, reklāmas rullīti.

Tonija Morisone “Mīļotā” (2006)

3 komentāri

Tonija Morisone. Mīļotā / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Zvaigzne, 2006. (Toni Morrison. Beloved (1987)).

Ar Pulicera prēmiju apbalvotajam romānam es jau ilgāku laiku metu apkārt lokus kā ziņkārīgs, bet bailīgs dzīvnieks uz ēsmu. Iemesls – esmu redzējusi 1998.gada ekranizāciju un tā ir derdzīgākā filma, ko jebkad esmu skatījusies; nepārspīlējot, es nedēļām pēc šīs filmas vēlējos nomazgāt sajūtu, ka esmu aplipusi ar kaut ko pretīgu. Tomēr nedomāju, ka pati nobeliste Morisone un viņas grāmata būtu pelnījusi tādu attieksmi.

Pamatvēstījums norisinās 1873.gadā, Sinsinati, Ohaio štatā, bet varoņi bieži atceras savu dzīvi 50-tajos Kentuki štata plantācijā. Kādā mājā dzīvo no verdzības izbēgusī Seta kopā ar savu meitu Denveru, mājas agrākie iemītnieki – Setas vīramāte Mazulīte Sugsa ir mirusi, bet abi dēli aizbēguši vēl pusaudži būdami. Jā, dēli ir prom, jo nevarēja izturēt nevaldāmo mājas garu. Seta zina, kas ir šis gars – viņas nogalinātā meitiņa Mīļotā. Pirms astoņpadsmit gadiem Seta kopā ar bērniem aizbēga no sava saimnieka Kentuki štatā, bet pēc 28 dienām viņa tika atrasta. Prātam apmiglojoties, viņa pārgrieza rīkli savai meitiņai, lai tikai nepieļautu atgriešanos verdzībā. Savu viņa panāca, jo saimnieks redzēja, ka strādnieku te nebūs, un brīnumainā kārtā varas iestādes Setu nepakāra, bet atlaida brīvībā. Tomēr no viņas novērsās visi apkārtējie, un viņas ar Denveru dzīvo ļoti vientuļi. Kā gaidīts viesis tiek uzņemts Setas draugs no verdzības laikiem Pols D, bet vēl pēc kāda laika savādā kārtā uzrodas dīvaina 20-gadīga meitene un projām neiet. Likās, ka viņai nav, kur iet. Kas viņa tāda? Atrisinājums slēpjas rētā zem viņas zoda.

Pētīju, ka lasītāji-vienkāršie romānam ir devuši krasi atšķirīgus vērtējumus – no šedevra līdz mocībai. Kritiķi, protams, viennozīmīgi atzīst par augstvērtīgu literatūru. Zemie vērtējumi, iespējams, ir no tiem, kuri šo grāmatu ir bijuši spiesti lasīt, jo koledžās tā ir iekļauta kā obligātā literatūras kursā (un mēs taču zinām, kas viss, kas ir obligāts, ir mocība). Otrs iespējamais iemesls – grāmatas vēstījums nav lineārs, tam mainās stāstnieki, rakstniece brīžiem pamet druskas, no kurām pašam jāveido stāsts. Tas ir interesanti, bet nepieradušam – apgrūtinoši. Mans viedoklis ir tāds, ka grāmata ir neaizmirstama, pie kam ir pilnīgi vienalga, vai tā patīk vai riebjas, notikumi iespiežas atmiņā, lai raisītu aizvien jaunas asociācijas.

Morisone skar daudz tēmu, un koledžu studenti ir sarakstījuši kaudzēm eseju. Mani rosināja brīvības tēma. Ja cilvēks nekad nav bijis brīvs, t.i. NEKAD, vai viņš vispār var tāds kļūt?

Freeing yourself was one thing; claiming ownership of that freed self was another. / Atbrīvoties bija viens, bet gluži kas cits – pieteikt īpašuma tiesības uz šo atbrīvoto sevi.

Grāmatā ir brīnišķīgs tēls – Mazulīte Sugsa, kuru dēls vecumdienās ir izpircis no verdzības, un viņa ir kā labais gars, miera osta visiem bijušajiem vergiem. Uzstājoties izcirtumā kā sludinātāja, viņa mudina bijušajiem vergiem mīlēt sevi, katru savu miesas šūnu, lai tie iegūtu vērtību un cieņu vispirms jau pašu acīs.

Manu ilgāku pārdomu temats bija tulkojums. Nedaudz salīdzinot tekstu, man radās sajūta, ka es lasu tā versiju. Kas manā izpratnē nav labi, jo, manuprāt, tulkojumam ir jābūt kā spogulim, tas nedrīkst izveidot citu atspulgu, pat ja tas varbūt ir labāks. Ja autore raksta said un said, tad kāpēc jātulko teica un prātoja? Un arī lieki vārdi taču nav vajadzīgi (Then something – Un tad kas negaidīts; What’s left – Kas jau nu palicis pāri), jo Morisone bieži rada stāstījuma ritmu, kurš tulkojumā kļūst cits. Es nesaku, ka tulkotājas versija ir slikta, tomēr man bija pārdomas par to, cik cieši tulkotājam jāturas pie oriģinālā teksta.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) lielisks, bet emocionāli smags vergu dzīves atainojums ASV 19.gs.pirmajā pusē;

2) kā vergam kļūt patiesi brīvam? Viņš piešķir sev jaunu vārdu un iegūst māju un darbu, un viņam pat maksā algu, tomēr zemapziņā pagātnes važas paliek;

3) par īsto cilvēku dzīvē: “She is a friend of the mind. She gather me, man. The pieces I am, she gather them and give them back to me in all the right order. It’s good, you know, when you got a woman who is a friend of your mind.”

Jūnija seriāls: American Gothic (1995-1996)

2 komentāri

Keileba māsa Merlina - spoks (Sarah Paulson)

Reiz kādā Dienvidkarolīnas pilsētiņa Trinitī dzīvoja šerifs Lukass Baks. Labi dzīvoja, viss viņam gāja no rokas, pilsētā valdīja kārtība un viss notika pēc viņa prāta. Hm, ar nelielu sātanisku spēku palīdzību… vai arī Lukass Baks pats bija… ziniet, tas, ko parasti vārdā nesauc. Ar šerifu Baku visu var sarunāt, jā, viņš jums palīdzēs, bet atcerieties, ka paliekat viņam parādā. I don’t actually give; I deal. Are you ready to make a deal? Viņa izmestajos tīklos ir sapinušies lielākā daļa Trinitī iedzīvotāju, bet nevar viņam pārmest ļaunprātību – cilvēki paši sev nobruģē ceļu uz elli, šerifs tikai sagādā bruģakmeņus.

Lukasam ir sava komanda – gļēvulīgais, bet izpildīgais šerifa palīgs Bens un mīļākā, jaunāko klašu skolotāja Selēna. Īpaša interese Lukasam ir par Keilebu Templu, desmitgadīgu puiku, kuram viņš ir bioloģiskais tēvs. Keilebs ir bārenis – māte izdarīja pašnāvību uzreiz pēc viņa dzimšanas, bet tēvs tiek nogalināts policijas iecirknī, pēc apsūdzības par Keileba māsas nogalināšanu. Māsā nāk ciemos pie Keileba spoka veidolā.Vēl seriālā ir Keileba māsīca Geila, kuras vecāki ir sadeguši ugunsgrēkā, un slimnīcas dakteris Mets, kurš piedzēries autoavārijā ir nogalinājis savu sievu un meitu. Miroņu parāde, tā sacīt. Bet neviens jau nesolīja saulainu pastaigu vasaras vidū.

Šerifs Lukass Baks (Gary Cole) un Keilebs (Lucas Black)

Dažas no dzīves mācībām, gūstamām no seriāla:

Being dead does not mean being gone.
Don’t mess with the law. Even if you win, you lose.
Conscience is just a fear of getting caught.
No conscience is better than some conscience.
A good loser is still a loser.
Never accept a favor, the price will be too high.
If you witness a crime, find a way to profit from it.
Strange things happen at bridges.
Bad things happen to bad people.
Terrible things happen to good people.
If you are really terrible, you must be the Sheriff.

Lai arī seriāla virsuzdevums ir šausmas un mistika, tomēr galvenie varoņi nekad nepazaudē  humora izjūtu, kas ļauj rāmāk uztvert miroņa rociņu kapu zālē vai arī, tieši otrādi, neļauj ieslīgt sentimentā, parādoties mīļotajiem spoku formātā. Šerifa Baka ciniskie jociņi un dzīves prātulas patīkami atsvaidzina viņa ļauno tēlu, un īstenībā jau viņš nemaz tik ļauns nav. Tīri simpātisks vietēja meroga dēmons.

Ja kāds grib skatīties seriālu, ir jāpievērš uzmanība sēriju secībai. TV sabiedrība CBS pret seriālu ir diezgan dīvaini izturējusies – divas sērijas vispār netika parādītas, bet vēl divas – vēlāk kā bonuss, lai arī bez tām pāris notikumi ir neskaidri. Iespējams, ka tās tika atzītas par pārāk šausmīgām ģimenes kino vakaram (tā arī tas varētu būt). Oriģinālā sēriju secība šeit.

TV mistikai un šausmām ir ļoti viegli aiziet pa taku, kas pilna ar banalitātēm un samākslotību (kas diezgan ātri izdevās  Ghost Whisperer). American Gothic, lai arī nu jau nedaudz vecmodīgs, tomēr priecē ar neviennozīmīgiem un ticamiem tēliem, labiem aktieriem un intriģējošu sižetu. Uzskatu, ka man ir palaimējies, netīšām uzejot šo stāstu par nebeidzamo cīņu starp ļauno un labo.

Tuk. Tuk. “Someone’s at the door.”