Tonija Morisone. Mīļotā / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Zvaigzne, 2006. (Toni Morrison. Beloved (1987)).
Ar Pulicera prēmiju apbalvotajam romānam es jau ilgāku laiku metu apkārt lokus kā ziņkārīgs, bet bailīgs dzīvnieks uz ēsmu. Iemesls – esmu redzējusi 1998.gada ekranizāciju un tā ir derdzīgākā filma, ko jebkad esmu skatījusies; nepārspīlējot, es nedēļām pēc šīs filmas vēlējos nomazgāt sajūtu, ka esmu aplipusi ar kaut ko pretīgu. Tomēr nedomāju, ka pati nobeliste Morisone un viņas grāmata būtu pelnījusi tādu attieksmi.
Pamatvēstījums norisinās 1873.gadā, Sinsinati, Ohaio štatā, bet varoņi bieži atceras savu dzīvi 50-tajos Kentuki štata plantācijā. Kādā mājā dzīvo no verdzības izbēgusī Seta kopā ar savu meitu Denveru, mājas agrākie iemītnieki – Setas vīramāte Mazulīte Sugsa ir mirusi, bet abi dēli aizbēguši vēl pusaudži būdami. Jā, dēli ir prom, jo nevarēja izturēt nevaldāmo mājas garu. Seta zina, kas ir šis gars – viņas nogalinātā meitiņa Mīļotā. Pirms astoņpadsmit gadiem Seta kopā ar bērniem aizbēga no sava saimnieka Kentuki štatā, bet pēc 28 dienām viņa tika atrasta. Prātam apmiglojoties, viņa pārgrieza rīkli savai meitiņai, lai tikai nepieļautu atgriešanos verdzībā. Savu viņa panāca, jo saimnieks redzēja, ka strādnieku te nebūs, un brīnumainā kārtā varas iestādes Setu nepakāra, bet atlaida brīvībā. Tomēr no viņas novērsās visi apkārtējie, un viņas ar Denveru dzīvo ļoti vientuļi. Kā gaidīts viesis tiek uzņemts Setas draugs no verdzības laikiem Pols D, bet vēl pēc kāda laika savādā kārtā uzrodas dīvaina 20-gadīga meitene un projām neiet. Likās, ka viņai nav, kur iet. Kas viņa tāda? Atrisinājums slēpjas rētā zem viņas zoda.
Pētīju, ka lasītāji-vienkāršie romānam ir devuši krasi atšķirīgus vērtējumus – no šedevra līdz mocībai. Kritiķi, protams, viennozīmīgi atzīst par augstvērtīgu literatūru. Zemie vērtējumi, iespējams, ir no tiem, kuri šo grāmatu ir bijuši spiesti lasīt, jo koledžās tā ir iekļauta kā obligātā literatūras kursā (un mēs taču zinām, kas viss, kas ir obligāts, ir mocība). Otrs iespējamais iemesls – grāmatas vēstījums nav lineārs, tam mainās stāstnieki, rakstniece brīžiem pamet druskas, no kurām pašam jāveido stāsts. Tas ir interesanti, bet nepieradušam – apgrūtinoši. Mans viedoklis ir tāds, ka grāmata ir neaizmirstama, pie kam ir pilnīgi vienalga, vai tā patīk vai riebjas, notikumi iespiežas atmiņā, lai raisītu aizvien jaunas asociācijas.
Morisone skar daudz tēmu, un koledžu studenti ir sarakstījuši kaudzēm eseju. Mani rosināja brīvības tēma. Ja cilvēks nekad nav bijis brīvs, t.i. NEKAD, vai viņš vispār var tāds kļūt?
Freeing yourself was one thing; claiming ownership of that freed self was another. / Atbrīvoties bija viens, bet gluži kas cits – pieteikt īpašuma tiesības uz šo atbrīvoto sevi.
Grāmatā ir brīnišķīgs tēls – Mazulīte Sugsa, kuru dēls vecumdienās ir izpircis no verdzības, un viņa ir kā labais gars, miera osta visiem bijušajiem vergiem. Uzstājoties izcirtumā kā sludinātāja, viņa mudina bijušajiem vergiem mīlēt sevi, katru savu miesas šūnu, lai tie iegūtu vērtību un cieņu vispirms jau pašu acīs.
Manu ilgāku pārdomu temats bija tulkojums. Nedaudz salīdzinot tekstu, man radās sajūta, ka es lasu tā versiju. Kas manā izpratnē nav labi, jo, manuprāt, tulkojumam ir jābūt kā spogulim, tas nedrīkst izveidot citu atspulgu, pat ja tas varbūt ir labāks. Ja autore raksta said un said, tad kāpēc jātulko teica un prātoja? Un arī lieki vārdi taču nav vajadzīgi (Then something – Un tad kas negaidīts; What’s left – Kas jau nu palicis pāri), jo Morisone bieži rada stāstījuma ritmu, kurš tulkojumā kļūst cits. Es nesaku, ka tulkotājas versija ir slikta, tomēr man bija pārdomas par to, cik cieši tulkotājam jāturas pie oriģinālā teksta.
Kāpēc lasīt grāmatu:
1) lielisks, bet emocionāli smags vergu dzīves atainojums ASV 19.gs.pirmajā pusē;
2) kā vergam kļūt patiesi brīvam? Viņš piešķir sev jaunu vārdu un iegūst māju un darbu, un viņam pat maksā algu, tomēr zemapziņā pagātnes važas paliek;
3) par īsto cilvēku dzīvē: “She is a friend of the mind. She gather me, man. The pieces I am, she gather them and give them back to me in all the right order. It’s good, you know, when you got a woman who is a friend of your mind.”
Jūl 05, 2011 @ 07:54:39
Esmu lasījusi tikai oriģinālu un Lešinskas interviju ar Morisoni “Rīgas Laikā”, kuras ievadā viņa pavēsta, ka pirms tulkošanas skatījusies uz nekad nelasīto autori no augšas, bet darba gaitā viņai grāmata iepatikusies.
Tulkojums vienmēr ir versija, interpretācija, un nav ne viena, ne piecu pareizo tulkojumu. Grūti spriest par piemēriem, jo netulkosi taču burtiski: “Tad kaut kas”. Angliski, šķiet, ir vieglāk izteikties lakoniski. Tomēr ritmu jau nu vajadzētu saglabāt.
Attiecībā uz “said” amerikāņu un latviešu literatūrā ir pilnīgi atšķirīgas tradīcijas. Latvieši lieto sinonīmus, lai neatkārtotos, amerikāņi (vismaz daļa) uzskata, ka lasītājam pašam jāspēj izdomāt nianses, ja autoram jāpasaka priekšā, ka varonis kliedz vai čukst, tādā gadījumā viņš nav paveicis savu darbu. O. S. Kārda “Endera spēle” latviski ir iztulkota, saglabājot visus “he said”. Grāmatas darbība notiek zēnu internātskolā. Dialogos vai aiz katras tiešās runas ir piebilde “viņš teica”. Rezultātā teksts ir gandrīz nelasāms.
Jūl 05, 2011 @ 08:24:15
To var just, ka tulkotājai grāmata ir iepatikusies tikai darba gaitā, jo sākums bija neraksturīgi grubuļains (parasti ir otrādi). Protams, ka tulkojums ir interpretācija, tomēr šajā gadījumā manējais ar viņējo nesaskanēja. Jo es pārāk bieži lasot apstājos, lai padomātu par teikuma konstrukciju vai vārda izvēli. Tāda līmeņa grāmatai būtu jālasās vienā elpas vilcienā (un gan jau kāds to tā arī izlasīja).
‘Said’ un ‘said’ = ‘sacīja’ un ‘teica’ vai citi varianti (‘prātoja’ – cita nozīme). Neesam taču sinonīmos tik nabagi.
Jūl 05, 2011 @ 08:47:42
Stilistiski neitrāli ir tikai abi Tevis minētie varianti, kas tulkotājai varētu būt šķitis par maz. Man ir smagas aizdomas, ka latviešu tulkošanas skolā “said” tulkot kā “prātoja” vai “nobubināja” ir dziļi iesakņojies paņēmiens, un reizēm tā varētu būt labākā izvēle.