Ю Несбё. Охотники за головами / Пер. с норвежского Екатерины Чевкиной. – Mосква: Иностранка, 2011. (Jo Nesbø. Hodejegerne. 2008.)

Vispirms es gribētu atzīmēt, ka šis ir mans 101.ieraksts emuārā, un sevi nedaudz paslavēt par to, ka mans projekts  ir izrādījies gana dzīvotspējīgs. Pēc tam es varētu atzīties, ka Morisones “Mīļotā” mani nedaudz nogurdināja un es sajutu vēlmi pēc nedaudz vieglāka žanra literatūras. Tā kā tagad esmu savākusies mazu čupiņu mīļo detektīvu 🙂

Un tā – vispirms pie manis ciemos bija atnācis pasaulē pazīstamais norvēģis Jū Nesbē (garīgi, protams, lai gan vīrietis simpātisks). Viņš ir pasaulē slavens ar savu detektīvu sēriju par izmeklētāju Harry Hole, nupat Norvēģijā iznāca devītā sērijas grāmata (latviski ir sērijas trešā grāmata “Sarkankrūtītis”). Manis izvēlētais detektīvs Охотники за головами jeb Hodejegerne jeb The Headhunters gan ir ārpus sērijas, bet arī šeit ir noziegums, intriga, pakaļdzīšanās, pēkšņi savērpieni un negaidīts nobeigums.

Romāna galvenais varonis Rodžers Brauns ir baigi krutais džeks – 35 gadi, labākais savā nozarē (hedhanteris jeb personāla atlases speciālists), sieva žilbinoša blondīne, apskaužama māja un auto, apkārt tikai brendi; vienvārdsakot – puisis ir “iepakots”. Nu jā, tikai augumā neliels (1,69 m), bet toties mati smuki. Vispār jau tam Rodžeram tarakānu ir pietiekoši, kas arī lielā mērā virza uz priekšu sižetu. Viņš ir pieradis būt tas, kas kombinē, variē un fiško, tomēr pasaulē ir cilvēki, kas ir izdomājuši ar viņu paspēlēt spēlītes, pie kam šai partijā viņam ir lemts būt par figūru, kuru upurēs.

Teikšu tā – romāna pirmā puse man ļoti patika – varonis pārliecinoši blēdīgs un glums, lietas bīdās, tomēr viens psiholoģiskais brīdis mani nepārliecināja, kas nedaudz apbēdināja. Sižetā varoni grib aptīt ap pirkstu, un viņi (tinēji) pieļauj rupju kļūdu, kas varoni attur no viņiem vajadzīgā lēmuma.  Tam es nenoticēju, jo viss pārējais liecina par Rodžera dzīves un rakstura rūpīgu izpēti. Tad kādu brīdi liekas, ka sen jau viss ir skaidrs, bet beigas izmanās eleganti savērpties, lai viss pagrieztos negaidītā virzienā. Detektīvs ar nelielu psiholoģisku caurumu, bet visādi citādi – nekāda vaina. Aina, kurā Rodžers nolemj glābties no vajātāja, iegremdējoties lauku sausajā atejā,  ir vienlaikus komiska un šausmīgi smirdīga – man no tādas domas vien gribas degunu aizžmiegt, bet viņš vēl galvu arī iebāž un elpo caur tualetes papīra trubiņu (fu!).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) normāls detektīvs;

2) autora analoģija: skatīties uz Parīzi vislabāk ir no Eifeļa torņa, jo tā to nevar redzēt = kādam pasaule nav tik šausmīga vieta kā citiem, jo viņš tajā neredz sevi;

3) Nesbē  ir viens no pašlaik slavenākajiem skandināvu rakstniekiem.

Grāmata ir izdota krievu sērija “Лекарство от скуки”, kurā ir daudz visādu interesantu trilleru un detektīvu. Tur ir arī  Nesbē sērija par Harry Hole, domāju kādreiz tai pievērsties.

Izdevniecības grāmatas reklāmlapa, tur ir iespējams noskatīties filmas, kura uzņemta pēc Охотники за головами, reklāmas rullīti.