Aleksandrs Makkols Smits. Dāmu detektīvaģentūra Nr.1 / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2005. – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Aleksandrs Makkols Smits. Žirafes asaras / no angļu val. tulk. Andis Būrmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2006. – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Man trakoti nepatīk, ja ir karstāks par +25.  Liels karstums: nav labi. Tomēr ir taču cilvēki, kas dzīvo Āfrikā, un neko – jūtas komfortabli. Tādiem laikam Āfrikā ir jāpiedzimst, kā tas ir gadījies populāro detektīvu autoram Aleksandram Makkolam Smitam – viņš ir dzimis  tagadējā Zimbabvē (bijusī Rodēzija), un no Āfrikas aizbraucis jau kā jaunietis, lai studētu Edinburgas universitātē jurisprudenci.  Kādēļ es rakstu par autora dzimteni? Tādēļ, ka detektīvu sērijas “Dāmu detektīvaģentūra Nr.1” darbība norisinās Botsvānā un tā galvenā varone ir Prešesa Ramotsve – miesās pakupla, melnādaina sieviete vēlīnos trīsdesmit. Un Aleksandrs Makkols Smits ir Āfrikas iedzimtais, un viņš MĪL Āfriku: “Katrs cilvēks sirdī glabā savas dzimtenes karti, un sirds nekad neļaus šo karti aizmirst.”  Manā uztverē tieši Āfrikas mīlestība padara šos vienkāršos, nesamākslotos detektīvus tik jaukus – autors mīl Botsvānu un tās cilvēkus, viņam sagādā prieku rakstīt par Āfrikas svelmi, par vienkāršiem un sirsnīgiem cilvēkiem, par viņu smago dzīvi un neizsmalcinātajām baudām. Lai arī romāni pēc būtības ir iecerēti kā detektīvi, tomēr autors daudz raksta par Āfrikas ikdienu, un ir interesanti: Johanesburgas dimantu raktuvēs strādnieki sazinās mākslīgi veidotā funagalo valodā, bet Kalahari tuksneša iemītnieki runā kā putni; kaltēti mopani tārpi ir delikatese; uz ceļa gulošas čuskas var iekļūt braucošā mašīnā un sakost braucēju; bušmeņiem ir resna pakaļa, savukārt zulusi ir ļauni. Bet autors savā Āfrikas mīlestībā atklāj arī tās ēnas puses: nabadzību un vides nežēlastību. Klimats te ir skarbs – “Posts dzīvot tik sausā valstī. Vienalga – ķirbju vai cilvēku dzīvības – tās karājās mata galā.” – un nabadzība milzīga, bet daudzie Rietumu padomdevēji agri vai vēlu nonāk strupceļā un aizmūk. Āfrikā par bagātību ir cits priekšstats: “Māsīcas jaunajam vīram piederēja divi autobusi, tātad viņš bija bagāts.” Kā arī lopi, tie te ir zelta vērtē: “Botsvānieši viņa bagātību lielā vērtē neturēja, jo par savu naudu viņš nebija iepircis lopus, bet nauda, kas netiek ieguldīta lopu ganāmpulkā, ir putekļi vējā – kas gan to nezina!”

Šie detektīvi nav samezgloti un izsmalcināti trilleri, drīzāk tos varētu raksturot kā mājīgus stāstiņus ar mazām detektīvintrigām. Sirsnīgā Prešesa, kura atver detektīvaģentūru par naudu, kas iegūta no nelaiķa tēva pārdotā ganāmpulka, ir acīga un izveicīga dāma, kura ir gatava interesantai, piesātinātai dzīvei. Un viņai tiek dota iespēja parādīt gan savu atjautību, gan drosmi, gan cilvēcīgumu. Prešesa braukā ar savu balto, sagrabējušo busiņu pa izžuvušo un tuksnesīgo zemi, kādreiz apstājoties, lai ieelpotu tīro un sauso gaisu un pie sevis noteiktu: “Es esmu tikai sīks cilvēciņš zem Āfrikas debesīm, bet man, tāpat kā visiem citiem, ir vieta, kur varu apsēsties uz zemes un to noglāstīt, un sacīt – tā ir mana zeme…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) harmonisks ieskats Āfrikas ikdienā;

2) nelielas, viltīgas detektīvintrigas ar interesantiem atrisinājumiem;

3) “Kāda jēga pelnīt daudz naudas, ja nevari ne brītiņu pasēdēt mierā, nolūkojoties, kā tavas govis plūc zāli?”

Latviski vēl ir izdotas divas nākamās sērijas grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu, bet pavisam to kopā ir jau divpadsmit.Starp citu, ir arī seriāls.

Pavasarī es lasīju divas citas latviski izdotās Makkola Smita grāmatas no sērijas “Svētdienas filozofu klubs”, un jāatzīmē valodas atšķirība – filozofes Izabellas personā Makkols Smits var parādīt savu profesora domas lidojumu, savukārt detektīve Prešesa gari neprāto, bet ir rīcības cilvēks. Galu galā Makkols Smits ir līdzautors Botsvānas krimināllikumam. Mani šī stila atšķirība iepriecināja, jo parāda autoru kā labu raksturotāju.