Ja kino nebūtu, tad vampīru dēļ to vajadzētu izdomāt – viņi ir fotogēniski, seksīgi un briesmīgi, īsta šovbiznesa naudas pelnīšanas ādere, un nav brīnums, ka par viņiem ir uzņemts nesaskaitāms daudzums filmu. Tomēr daudzas no tām ir diezgan lieli mēsli, lēti spekulē ar šausmām, seksuālo instinktu un asiņu putru (vislabākās asinis sanākot no blenderētām avenēm).

20.gs. 80-tajos gados vampīri nebija popularitātes virsotnē, un filmas par viņiem vairāk vai mazāk orientētas uz jauniešu auditoriju. Tādēļ nav mazums jūsmīgu, nostaļģisku atsauksmju no tagadējiem četrdesmitgadniekiem, kam šis kino saistās ar bezbēdīgajiem pusaudžu gadiem.

Fright Night (1985)

Čārlijs  ir iecienījis šausmu kino, un viņš ir lietas kursā arī par vampīriem. Kad blakusmājā ievācas jauni kaimiņi, pusaudzis saprot, ka viens no tiem ir vampīrs, bet neviens viņam netic. Viņš meklē palīdzību pie TV vampīru mednieka, bet tas saka: ko tu, puisīt, es tikai tēloju. Filmas zvaigzne ir Krisa Sarandona tēlotais vampīrs – izskatīgs, tumsnējs un noslēpumains pretstatā bļaustīgajiem pusaudžiem un nervozajam vampīru medniekam; tieši pārliecinošais vampīra tēls izceļ filmu starp viduvējībām. Otrs pluss – specefekti: 80-to gadu vidum tie ir riktīgi labi, varētu pat nobīties. Starp citu, tūlīt ir jānāk klajā rimeikam ar Kolinu Farelu galvenā lomā.

.

The Lost Boys(1987) – Mamma ar diviem dēliem pēc šķiršanās pārceļas dzīvot pie sava tēva – dīvaina taksodermista. Vecākais dēls ir gana liels, lai motocikla sedlos meklētu sev piedzīvojumus, tad nu viņš arī atrod mežonīgu jauniešu bandu, kuri vilina tiem pievienoties. Jaunākais brālis sev atrod draugus – komiksu pārdevējus/vampīru speciālistus Edgaru un Alanu (sveiciens Po), savukārt māmiņai parādās jauns pielūdzējs. Un beigās viņi visi izrādās vienā istabā.

Režisora Džoela Šumahera filma skaitās vampīru klasika, tomēr man bija filmu interesantāk skatīties kā 80-to gadu stila parādi, nekā šausminošu vampīru kino. Galvenajā lomās – draugi Kīfers Sazerlends un Džeisons Patriks, kuri vēlāk nodeva stafetē viens otram Džūliju Robertsu. Savam žanram pieklājīgs kino.

.

Near Dark (1987) – Keilebs ir jauns kovbojs, kurš aizlaidis uz pilsētu nedaudz “atlaist”. Viņš iepazīstas ar Meju – simpātisku, bet dīvainu meiteni, kurai patīk ieklausīties naktī. Meja ir vampīru bandas locekle un izvēlas Keilebu par savu draudziņu. Tomēr Keilebam būt par vampīru negribas. Diezgan brutāls kino ar atklātu vardarbību,bet režisore sieviete – oskarotā Ketrīna Bigelova. Vampīru tēli ir pretīgi, bet pārliecinoši. Mūzika – Tangerine Dream. Tomēr vislabākā ir meitene – vampīre Meja (Jenny Wright), reizē trausla un apņēmīga. Nestandarta vampīru kino, ir savi trūkumi, bet īpašās atmosfēra dēļ es filmu labprāt kādreiz skatītos vēlreiz.

Vēl pāris filmas no 80-tajiem ar salīdzinoši labiem reitingiem: The Hunger (1983) ar Katrīnu Denēvu, Deividu Boviju un Sūzenu Sarandonu; Vampire Hunter D aka Banpaia hanta (1985) – japāņu multfilma; Mr. Vampire aka Geung si sin sang (1986) –  Honkongas kino; The Monster Squad (1987) – ģimenes komēdija; Kyuuketsuki Miyu (1988) – japāņu šausmu multfilma

Advertisements