Sākumlapa

Ildiko fon Kirtija “Zili brīnumi” (2005)

Komentēt

Ildiko fon Kirtija. Zili brīnumi / no vācu val. tulk. Nadīna Jestela. – Rīga: Jumava, 2005. (Ildiko von Kuerthy. Blaue Wunder (2004.))

Man ir labā atmiņā Kirtijas iepriekšējā grāmata „Mēnessgaismas tarifs” (2003), kura izrādījās gana laba, lai es sataisītos arī uz viņas nākamo tulkojumu. Pēc grāmatas pirmajām lappusēm man likās, ka esmu kļūdījusies – galvenā varone likās nervoza tukšpaure, kurai aizgājis ciet šīberis uz vienu konkrētu kundziņu, un viņa ir spējīga domāt vienīgi par to, vai viņa šim iekāres objektam ir pietiekami laba un tieva. Mani diezgan konkrēti tracina tāda veida bulvārliteratūra, kura šķiet kā atvasinājums no tiem vājprātīgajiem sieviešu žurnāliem, kuru vienīgais mērķis ir pazemināt sievietes pašvērtību, lai piespiestu viņu nopirkt tonnām pretcelulīta līdzekļus, pretgrumbu krēmus, visa veida ķermeņa pacēlājus, novājēšanas tabletes u.c. mūžīgu jaunību sološus eliksīrus. Man nav nekas pret mūžīgu jaunību, bet es drīzāk esmu gatava ticēt Ziemassvētku vecītim. Laimīgā kārtā grāmatas sākumu glābj Kirtijas humors – tā stulbā zoss Elizabete ar savām iedomāti ļumošajām ciskām ir gana smieklīga:

Mans dibens īstenībā nav peļams. Stulbi tikai, ka tas aizņem relatīvi lielu platību. Es varu nokristies, cik vien gribu, kaut kad dibens pazustu, bet platība paliktu, un tad es izskatītos kā nobraukts kaķis – plakans un plats.”

Jā, kā saka mana māte: „Ak kungs, kas tik tām sievietēm nav jāpārdzīvo.”

Grāmatas galvenā sižeta līnija: Elizabete grib Mārtinu (lai beidzot apprecētos), bet pēc divu nedēļu kopā būšanas izrādās, ka viņam ir līgava (cik banāli!). Tam seko asaru plūdi, draugu padomi, junk food rīšana pārmaiņus ar striktu salātu diētu un plānu kalšana, kā dabūt veci atpakaļ. Viss ir diezgan iepriekš paredzami. Tomēr grāmatas vidū Kirtija nedaudz attopas no sava žēlabu transa un pauž diezgan sakarīgus secinājumus: „Kā es neieredzu šos vārdus: „Izturēsimies pret to kā pieauguši cilvēki.” Ko gan nozīmē „pieaudzis cilvēks”? Ka tu esi nejūtīgs? (..) Tava mīla var saplīst druskās un, lasot lauskas, tu paliec neievainots?” Var jau būt, ka kādā brīdi romānam cauri sāk vīties kāda nopietnāka stīga, par to, ka nevajag censties izpatikt visiem satiktajiem vīriešiem vienkārši tāpēc, lai netiktu atraidīta. Nu jā, tas pats vecais stāsts par pašvērtību.

Varētu rasties jautājums, kāpēc būtu vajadzīgs lasīt tāda veida romāniņus? Ziniet, es nesen ļāvos pierunāties uz filmu „Paģiras-2”, un tas nemaz nebija tik šausmīgi. Brīžiem pat smieklīgi. Vismaz es gandrīz divas stundas nedomāju par savām arhisvarīgajām problēmām, kas konkrētā brīdī bija liels sasniegums. Ar grāmatu bija līdzīgi – īstenībā taču ir labi, ja sievietes galvenā problēma ir, kā līdz svētdienas ballei iestūķēties satriecošā kleitā, kas drusciņ spiež.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      izklaidējoša pludmales literatūra;

2)      tikai nelasiet to ar saldējumu rokās, pēc tam mocīsieties sirdsapziņas pārmetumos, ka jūs nemaz nesatrauc cisku apkārtmērs;

3)      „Cepumi augšējā plauktā lielākoties izskatās garšīgāki nekā tie, kas ir acu augstumā.” Cik pazīstami.

Charlaine Harris “Dead as a Doornail” (2009)

2 komentāri

Charlaine Harris. Dead as a Doornail. – London: Orion, 2009 (c 2005).

Vai es jau pieminēju, ka mana aizraušanās ar vampīriem ir sākusies dēļ HBO seriāla “True Blood“, un pašlaik ir tas brīnišķais laiks, kad svētdienu vakaros ASV skatītāji deviņos P.M. nervozi trinas TV priekšā? Vēl tikai trīs sērijas, johaidi… un tad atkal priekšā 9 gaidoši mēneši. Bet šos mēnešus var pavadīt auglīgi, jo seriāla varoņi nav dzimuši TV scenāristu galvās, bet tos ir radījusi cienījamā amerikāņu rakstniece Šarlīna Harisa. Harisa ir sarakstījusi romānu sēriju The Southern Vampire Mysteries (iznākuši 11 romāni, sarakstīti 12, paredzēts vēl viens – kopā 13), kuru galvenā varone ir Luiziānas štata mazpilsētas viesmīle Sookie Stackhouse – vienkārša dienvidniece ar neparastām spējām, viņa spēj lasīt domas cilvēku prātos. Harisa ir radījusi pasauli, kurā japāņu zinātnieki ir izdomājuši mākslīgās asinis, kas ļauj vampīriem “iznākt no zārkiem” un pieteikt savas tiesības uz dzīvi cilvēku pasaulē. Pēc laika izrādās, ka mums blakus dzīvo arī vilkači, veidmaiņi, fejas un dievsvienzin’ kādi vēl pasaku elementi. Godīgi sakot, pirmās trīs grāmatas es lasīju: 1) lai salīdzinātu ar seriālu un 2) vingrinātos lasīt angliski. Man bija interesanti, jo Harisai ir laba fantāzija un patīkama humora izjūta, bet es to vairāk uztvēru kā tādu fast food. Ceturtā grāmata «Dead to the World» mani pārsteidza labā nozīmē, jo nu jau tā ir pilnīgi konkrēta pasaule ar pārliecinošiem personāžiem, un šajā romānā ir tāda ziemīga un reizē tramīga noskaņa – Sookie ir izšķīrusies no savas pirmās mīlas vampīra Bila, viņai savā mājā nākas slēpt no raganām atmiņu zaudējušo vampīru šerifu Ēriku un viņas brālis ir pazudis dīvainos apstākļos. Sookie ir diezgan apņēmīga meitene un cenšas tikt galā ar visu saviem spēkiem; man patīk, ka Harisa viņu nav pataisījusi par kādu nebūt supervaroni – mēreni smuka viesmīle ar vidusskolas izglītību, kurai jācīnās ar naudas grūtībām, mīlas pārdzīvojumiem un savām telepātes spējam, kas viņai dzīvi nemaz nepadara mierīgāku. Īstenībā grāmatas Sookie man patīk labāk nekā seriāla Sookie, pirmā ir reālāka un ar lielāku pašcieņu.

Sērijas piektajā grāmatā “Dead as a DoornailSookie dzīve ir iegājusi daudzmaz vecajās sliedēs, tomēr raizes sagādā viņas brāļa Džeisona gaidāmā pirmā pārvēršanās par werepanther. Tad pilsētiņā parādās snaiperis, kurš par saviem mērķiem izvēlas veidmaiņus, un ir cilvēki, kas uzskata, ka pie vainas varētu būt Džeisons. Tas ir jāatrisina līdz nākamajam pilnmēnesim! Nu daudz tur visādu notikumu, bet es te nespoilerēšos – es labi izklaidējos un man patika.

Ja vajadzētu vispārīgi raksturot Harisas romānus – varētu jau to nosaukt par pavieglu literatūru, tomēr es cienu rakstniekus, kuri ir spējīgi izdomāt pārliecinošu fantāzijas pasauli. Nav nemaz tik vienkārši likt lasītājam noticēt visādiem vampīriem un fejām, vēl vairāk – piespiest lasītāju dzīvot līdzi to piedzīvojumiem. Harisas pasaule ir tāds interesants fantasy un romance mikslis, pie kam no romance Harisa ir paņēmusi tās “putainās” ainas – kas gan varētu pateikt, ka šī omulīgā, briļļainā kundzīte ir radījusi tik miesaskārīgu varoni?

Kāpēc lasīt grāmatas:

1) izklaidējoši, humorīgi, seksīgi;

2) tā NAV mūsu ikdienas dzīve;

3) vai jūs ziniet, kā vilkači izvēl savu jauno līderi?

Bet tagad aiziesim līdzi Sookie uz vampīru bāru Fangtasia (“where all your bloody dreams come true“). The smooth voice of the of the early night deejay, Connie the Corpse, said, “And here’s a song for all you lowlifes who were outside howling earlier this week… ‘One Of These Nights,’ an old hit from Eagles.”

Xiaolu Guo “A Concise Chinese-English Dictionary for Lovers ” (2008)

Komentēt

Xiaolu Guo. A Concise Chinese-English Dictionary for Lover. – London: Vintage Books, 2008.

Ķīniešu meitene atbrauc uz Londonu, lai gadu šeit mācītos angļu valodu. Viņa ir viena, nedroša un pilsētā jūtas vientuļi un izolēti – viss ir tik ļoti atšķirīgs no dzimtenē ierastā. Meklējot sabiedrību, viņa satiek angli, divdesmit gadus par viņu vecāku, kurā iemīlas un drīzumā pārvācas pie viņa dzīvot. Faktiski pati romāna izvēlētā tēma – ķīniete Anglijā – jau iecerē ir veiksmīga: parasti iezemiešiem ir interesanti uzzināt kāda eksotiska putna domas par savu valsti. Un kāpēc ne? Jau no sociālās psiholoģijas ir zināms, ka Austrumos cilvēks sevi definē ģimenē un kolektīvā, un ķīnietes diskomforts, nonākot Rietumu egocentriskajā, uz indivīdu orientētajā vidē, ir iepriekš paredzams.

Grāmata ir veidota pretstatos – ķīniešu kultūra pret britu, nepieredzējusi meitene pret nobriedušu vīrieti, pilsēta pret laukiem, ģimenes dzīve pret apzināti izvēlētu vienatni. Pretrunu plosīti ir arī abi galvenie varoņi – ķīniete un anglis, lai arī pēdējo stāstītājs redz tikai meitenes acīm, jo stāstījums noris pirmajā personā.

Autore spēlējas ar valodu un parāda, kā sākotnēji primitīvie teikumi pārtop paplašinātos, savukārt mazie valodas pārpratumi veido komiskas situācijas. Reiz mans angļu valodas skolotājs, pats būdams anglis, teica, ka viņš gribētu mācīties ķīniešu valodu, jo tai nav gramatikas. Ķīniete to noformulē: “We bosses of our language. But, English language is boss of English user.” Gribētos gan zināt, ko tāda ķīniete teiktu par latviešu vai jebkuru citu valodu, kurā viņai nāktos apgūt locījumus. Man gan liekas, ka valoda bez gramatikas ir tas pats, kas ielu satiksme bez noteikumiem, bet ķīnieši jau zina labāk. Mēs esam valodas vergi.

Grāmata bija interesanta, bet es nevaru teikt, ka tā mani ļoti aizrāva. Varbūt tas saistīts ar to, ka man nav aktuāli ne 20-gadnieces identitātes meklējumi, ne 40-gadnieka krīzes izpausmes. Grāmatas fons – Ķīnas un Anglijas netiešais salīdzinājums man bija interesantāks par personāžu pārdzīvojumiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) apjukusi ķīniete Anglijā – traģikomiski un neierasti;

2) kā savienot nesavienojamo: ģimeniska meitene un pārbriedis eksistenciālists;

3) vai iespējama mīlestība bez pilnīgas divu “es” saplūšanas? kā saglabāt savu patību divatnē?

2011.gada jūlijā grāmata ir iznākusi arī latviešu valodā (Sjaolu Guo. Mazā ķīniešu-angļu vardnīca mīlētājiem. Jānis Roze, 2011).

Kino: nopūšam putekļus no 90-to gadu vampīriem

Komentēt

90-to gadu kino pārsvarā turpina diezgan vienveidīgo vampīra tēla ekspluatēšanu kā pavāju šausmu filmu galveno sastāvdaļu, lai arī ir vairāki piemēri, ka lietas sāk mainīties – vampīri iekaro lielbudžeta kino.

Bram Stoker’s Dracula (1992)

Filmas režisoram Frensisam Fordam Kopolam Stokera „Drakula” ir bērnības grāmata, gadiem lasīta, un viņa 1992.gada ekranizācija ir krāšņa, stilīga un nedaudz garlaicīga. Pat īstenībā nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, ieraugot virsrakstu „Bram Stoker’s Dracula”, es arī gaidīju grāmatai tuvu ekranizāciju. Tomēr scenārija autors izvēlējies grāfu Drakulu pārveidot no visa ļaunuma saknes par mīlas drāmas varoni, viņa pagātnē ieviešot pašnāvnieci līgavu Elizabeti un tagadnē par viņa sirds dāmu izvēloties Mīnu, Džonatana Harkera sievu. Nezinu, kam par godu bijis šis reveranss, bet Drakula iekāro Mīnu ne tikai, lai iegūtu barojošu šķidrumu, bet arī daudz cēlākos nolūkos. Gerija Oldmena Drakulam un Vinonas Raideres Mīnai ir brīnišķīgas, vizuāli skaistas kopainas, tikai, manuprāt, tās vairāk iederētos kādā melodrāmā, nevis vampīru kino.

Gerijs Oldmens kā savecējušais Drakula

Žēl, ka neviens Kopolam laikus nepateica: „less is more”. Jo tikai tad, kad es noskatījos visus iespējamos papildstāstus par filmas veidošanu, es sapratu, cik milzīgs darbs no visu iesaistīto puses tas ir bijis, un cik maz es to spēju novērtēt pašā filmā. Kostīmi ir izcili (japāņu māksliniece Eiko Ishioka), tomēr tie aizēno stāstu: sākotnējais Drakula man atgādināja vecu, resnu geišu, un kuram gan kaut kas tāds liekas baismīgs? Arī daudzās mākslinieku veiksmes, operatora darbs ar visādiem filmēšanas knifiem (Kopola ir īpaši gribējis, lai filmējot izmanto kino pirmssākumu paņēmienus, pat šo to filmējis ar gadsimta sākuma kameru) nesaplūst vienotā stāstā.

Varbūt tieši tādēļ Stokera Drakula dzīvo jau otro gadsimtu, ka viņa radītais vēstījums ir tik spēcīgs, ka nav nepieciešams to izkrāšņot, drīzāk tieši otrādi – saīsināt un antimelodramatizēt, saliekot pareizos akcentus?

Eiko Išiokas līgavas tērps Lusijai

Kino kā mākslinieku un specefektu veidotāju veiksme, kas atspoguļojas arī iegūtajos trijos Oskaros – par kostīmiem, grimu un skaņu efektiem. Režisoram ir izdevies prologs – teatrāls un stilīgs, pēc tam…  gotisks meistardarbs nenotiek, tikai atsevišķi vizuāli iespaidīgi momenti. Stāsta vienotībai par labu tas nenāk (lai arī filmas ieņēmumi izglāba Kopolas studiju no bankrota) . Ja sanāk – noskatieties arī deleted scenes: Elizabetes (Vinonas Raideres) noslīkšana asinīs un Renfīlda (Toma Veita) nāve uz restēm laikam izmestas kā nederīgas pusaudžu publikai.

 

 

Interview with the Vampire (1994)

Lestats taisa jaunu vampīru

Pēc diviem gadiem klajā nāca vēl viens Holivudas megagabals ar vampīriem galvenajā lomā: beidzot tika ekranizēts Ennas Raisas bestsellers, ko mēģināja dabūt uz ekrāniem no tā iznākšanas brīža 1976.gadā. Aktieru sastāvs bija negaidīts – galvenajās lomās Toms Krūzs un Breds Pits un pārsteidzošā kārtā arī veiksmīgs. Krūzs šeit tiešam ir aktieris, nevis kārtējo reizi tēlo pats sevi. Krūza tēlotais vampīrs Lestats ir augstprātīgs nihilists, kurš uzskata sevi par izredzēto (varbūt tāds arī ir), un, glābjoties no vientulības sniedz, viņaprāt, nemirstības dāvanu Breda Pita tēlotajam Luisam un toreiz vēl bērnu aktrises Kirstenas Danstas tēlotajai Klaudijai. Lestats netic ne dievam, ne velnam, vienīgi pats sev – un tas ir pilnīgi jauns pagrieziens vampīru simbolikā. Grāmata un filma veido jaunu un atšķirīgu attieksmi pret vampīriem – zūd metafiziskā, antikristīgā dimensija, un visi ļaunie darbi tiek parādīti kā personības individuālās izpausmes, nekādā veidā to nesaistot ar kādu sakrālu konfliktu starp Dievu un velnu.

 

From Dusk Till Dawn (1996)

Ja Tarantino raksta scenāriju, tad ziniet – asiņu vajadzēs cisternām. Šis kino būtībā atgriežas pie vampīru monstriem, bet cilvēki tajā nav diez ko labāki. Džordžs Klūnijs un Kventins Tarantino tēlo divus brāļus – noziedzniekus, kuri bēg uz Meksiku, pa ceļam šo to nošaujot un saņemot izbijuša priestera ģimeni par ķīlniekiem. Filma ir interesanta ar savu uzbūvi – būtībā divas vienā – stilīgs un brutāls krimiķis vienā brīdī pārvēršas par vampīru šausmeni, kas ir diezgan negaidīti. Aktieri ir labi, īpaši Klūnijs ir apburošs sliktpakaļa, darbība dinamiska, mūzika atbilstoša, bet filmas labākais brīdis (kuru es atceros gadiem) ir Salmas Haijekas galda dancis. Kā teikts vienā komentārā: Every time I see this it gives me a lesbian moment.

.

Blade (1998)

Nevarētu teikt, ka esmu attiecīgā žanra cienītāja, tomēr filmas izcelsme liek to pieminēt. Bleids ir nācis no komiksu grāmatām, pirmoreiz parādījies 1973.gadā – jau pirmsākumos melnais, ādas mētelītī un ar asmeņiem kabatās. Piedzimis vampīra sakostai sievietei, bet tehniski tiek uzskatīts par dhampir – vampīra un sievietes pēcteci, kuri tradicionāli manto visas vampīra labākās spējas, bet nezaudē cilvēciskās priekšrocības; parasti dhampir ir vampīru mednieki. Nu par to arī ir tā filma: vampīru mednieks (Veslijs Snaips) medī vampīrus lielpilsētā.

Filma bija kases grāvējs, tagad gan vairs ar tādiem vizuāliem efektiem nevienu nepārsteigsi. Ādas mētelīšu / pasaules glābēju estētika (pie kam Matrix iznāca tikai nākamajā gadā). Tomēr attiecīgajā brīdī nebijis vampīru, tuvcīņas, specefektu, urbānās vides un tehno mūzikas mikslis. Filmas panākumi iedrošināja komiksu kompāniju Marvel palaist tautās X-cilvēkus un Spaidermenu.

 

The Cronos (1993)

Mans dekādes atklājums ir meksikāņu izcelsmes režisora un scenārista Giljermo del Toro filma The Cronos. Nosacīts mazbudžeta kino ar lielisku, izturētu vēstījumu, interesantiem galvenajiem varoņiem un galvenais – ideju nenomāc vizuālie efekti. Manā izpratnē tāds ir pareizais veids, kā izmantot metaforisko vampīra tēlu.

Reiz kādā antikvariātā nonāk senlaicīga koka eņģeļa statuja, kuras pamatnē antikvārs atrod noslēptu dīvainu, pusplaukstas lieluma metāla vaboli. Uzgriežot tās mehānismu, tai izstiepjas taustekļi, kuri ieurbjas antikvāra plaukstā. Vabole ir sens kāda alķīmiķa izgudrojums – tā pagarina dzīvi un atjauno cilvēku, bet padara tā īpašnieku par vampīru. Konkrēto ierīci ir iekārojis arī kāds mirstošs bagātnieks, kurš sūta savu pastulbo krustdēlu atņemt to antikvāram.

Tas ir lēns un gudrs stāsts, kurā asinis mijas ar humoru, izveidojoties par klasisku šausmeni pēc labākiem paraugiem. Argentīniešu aktiera Federiko Lupi tēlotais Hesus lēnām pārveidojas… līdz nonāk šausminošas dilemmas priekšā: vai ir iespējams palikt par cilvēku, pārtopot par vampīru? Iesaku arī tiem, kas ar vampīriem nedraudzējas, bet nebaidās no šausmām.

 

Vēl pāris filmas no 90-tajiem ar labiem reitingiem: Sundown: The Vampire in Retreat (1990) ar Deividu Karadainu; John Carpenter’s Vampires(1998) – asiņains un padumjš kino, bet slavens režisors un galvenajā lomā Džeimss Vuds; The Wisdom of Crocodiles (1998) – Džūdas Lova fanēm;

Юн Линдквист «Впусти меня» (2009)

1 komentārs

Юн Линдквист. Впусти меня  / пер. Н. Банке. – Санкт-Петербург: Азбука, 2009. (John Ajvide Lindqvist. Låt den rätte komma in. 2004)

kadrs no zviedru ekranizācijas (2008)

Šī ir grāmata par vampīriem, par kuru ir vēlēšanās uzrakstīt atsauksmi tikai tādēļ vien, lai „norakstītu” no sevis nost sajūtas, kuras tā izraisa. Gribēju es modernu vampīrstāstu – dabūju ar uzviju. Tikai te nav ne miņas no pēdējā laika romantizētajiem vampīru tēliem, drīzāk varētu runāt par seno, zemniecisko šausmu saplūšanu ar urbāno vidi.

Zviedrija, 80-to gadu sākums, viens no Stokholmas jaunajiem rajoniem, kurš ir uzcelts klajā laukā. Autors uzskata, ka šī vieta bez vēstures nenāk par labu tās jaunajiem iemītniekiem, viss ir pārāk bezpersonisks, un ir kāda zemapziņas motivācija pēc saviem mītiem un leģendām. Nesen uz šo rajonu ir pārcēlies dzīvot kāds izbijis skolotājs ar mazgadīgu meiteni, un viņi būs iemesls veselai plejādei leģendu. Pats stāsts sākas ļoti ikdienišķi, lai arī ne mierīgi – puika vārdā Oskars ir kļuvis skolā par apsmejamo objektu, un ar katru dienu viņa izmisums palielinās. Viņš dzīvo kopā ar mammu, tētis alkoholiķis ir tālu, un viņš jūtas ārkārtīgi vientuļš un neaizsargāts. Tai pašā laikā apkārtnē notiek dīvainas slepkavības – līķiem ir notecinātas asinis un pārlauzta spranda.

Romāna darbība sākas agrā rudenī un beidzas novembrī, un ir tāda sajūta, ka, kļūstot aukstākam laikam, lasītājam tiek piedāvāts aizvien vairāk iespēju, lai viņam asinis stingtu dzīslās. Vai šausminošas ir slepkavības, vai arī kāda netverama, romānā dominējoša nolemtības sajūta? Tā ir Zviedrija, kurā bars margināļu klusām nodzer savu dzīvi, pusaudži salasās pagrabos, lai ostītu līmi, un pieaugušie tikai cenšas izmisīgi saprast viens otru un savus bērnus. Kaut kādā mērā šī nesapratne (un arī sensenos laikos paveikts ļaunums) izraisa lavīnas efekta notikumus, kuru centrā ir trausls bērns Eli – pedofila patvērums, Oskara pašapziņas cēlājs… un negants vampīrēns.  Eli nav izvēles – jānogalina, lai dzīvotu. Un dzīvot gribas.

Šajā grāmatā autors izvēlējies vampīrismu attēlot kā sava veida infekciju – no vampīra koduma cilvēka ķermenī izaug tāds kā svešķermenis – sirds ar smadzeņu šūnām – un pārņem cilvēka dzīvi. Ķermenis kļūst par instrumentu, un faktiski mirst tikai tad, kad mirst šī svešā sirds, līdz tam tas ir spējīgs dzīvot arī kā zombijs. Viena no grāmatas varonēm tiek sakosta un viņas pārdzīvojumi, pārtopot par vampīri – atzīstama autora fantāzijas veiksme.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      šausmene pēc būtības un sūtības – žanra cienītājiem;

2)      par cilvēkiem, kuri dara ļaunas lietas, lai saņemtu glāstu;

3)      veltījums visiem skolā apceltajiem pusaudžiem – cīnīties par savu pašapziņu vienmēr ir vērts (varbūt palīgā nāk nāves eņģelis).

Vispār man patika. Tāds stāsts, kas ilgi paliek atmiņā, un ne jau tikai vampīru dēļ. Noskaņa stindzinoša un ar asins garšu mutē.

Aizejot brīvdienās…

4 komentāri

Ir laiks! Ir laiks pamest putekļaino, sasvīdušo pilsētu un doties dziļāk zaļumā, kur aicinoši smaržo saulē sakarsusi zāle, netraucēti izdod skaņas visa veida fauna un nekas netraucē skaitīt ābolus kokā, zvaigznes naksnīgās debesīs un vispār – var izmest visu no galvas un vienkārši būt.

J.Robertson. Reads by the Sea (2008)

Ja atskaita izgulēšanos, izēšanos, izsildīšanos saulītē un izmērcēšanos sāļā ūdenī, neatņemama atvaļinājuma sastāvdaļa ir izlasīšanās. Pašreiz es domīgi veros uz draudīgi svārstīgu grāmatu tornīti, kuru esmu uzslējusi saviem spēkiem, lai nolemtu, ko ņemt līdzi atvaļinājumā. Kā lai savieno savas vēlmes ar spējām? Nav ne mazākās nojausmas – visas (aptuveni) divdesmit grāmatas skatās manī kā līgavas uz izdošanu. Varēja taču apmierināties ar to, kas jau ir grāmatu plauktā, kāpēc vēl vajadzēja iet uz bibliotēku un grāmatveikalu?

Nesen lasīju lasītāju atsauces par ASV Nacionāla publiskā radio (NPR) notikušu diskusiju par to, kā tikt galā ar to, ka nekādi nav iespējams izlasīt visu iespējamo. Tika piedāvātas divas metodes: atlasīšana (t.i. formulēt savas intereses un principā nepievērsties žanriem, kuri neinteresē) vai samierināšanas (t.i. pieņemt kā faktu, ka izbaudīt visu nav iespējams un gūt baudu iespēju robežās).  Neesmu pārliecināta, vai es esmu nonākusi pie kādas metodes, jo formulēt savas intereses man ir ārkārtīgi grūti un man nez kāpēc ir tādas augstprātīgas domas, ka es spēšu izlasīt un saprast jebko (tā nav taisnība, lielākajā daļā populārzinātnisko grāmatu, ko lasa Asmo, es nesaprastu neko). Atzīstos, ka esmu “humanitārijs”, tomēr pateikt, ka tagad nu es lasīšu tikai augsta līmeņa daiļliteratūru un kultūrvēsturiskus apcerējumus, arī negribas. Ak jel, atkal šī definēšanās un savas kastītes meklējumi! Bet nu bildīšu es kā Pepija Garzeķe, kura uz jautājumu “Vai jūs ciešat no vasaras raibumiem?” atbildēja: “Nē, kāpēc man būtu jācieš?” Kad es ieeju grāmatnīcā vai bibliotēkā un ieraugu neskaitāmās, raibās grāmatu muguriņas, es neciešu, tās mani sajūsmina, lai arī skaidri apzinos, ka man tās visas nekad neizlasīt.

***

Māris Rungulis. Vasaras vidus

Saule ezerā

Visu dienu plunčājas –

Pats vasaras vidus.

Mellenes mētrās

Paslēpes skrien –

Pats vasaras vidus.

Stārķēni pirmoreiz

Debesis garšo –

Vasaras vidus

Pēc rudens jau smaržo.

.

Mans emuārs uz brīdi aiziet brīvdienās. Kad būšu mājās – nevaru skaidri pateikt. Atslēga zem kājslauķa.