90-to gadu kino pārsvarā turpina diezgan vienveidīgo vampīra tēla ekspluatēšanu kā pavāju šausmu filmu galveno sastāvdaļu, lai arī ir vairāki piemēri, ka lietas sāk mainīties – vampīri iekaro lielbudžeta kino.

Bram Stoker’s Dracula (1992)

Filmas režisoram Frensisam Fordam Kopolam Stokera „Drakula” ir bērnības grāmata, gadiem lasīta, un viņa 1992.gada ekranizācija ir krāšņa, stilīga un nedaudz garlaicīga. Pat īstenībā nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, ieraugot virsrakstu „Bram Stoker’s Dracula”, es arī gaidīju grāmatai tuvu ekranizāciju. Tomēr scenārija autors izvēlējies grāfu Drakulu pārveidot no visa ļaunuma saknes par mīlas drāmas varoni, viņa pagātnē ieviešot pašnāvnieci līgavu Elizabeti un tagadnē par viņa sirds dāmu izvēloties Mīnu, Džonatana Harkera sievu. Nezinu, kam par godu bijis šis reveranss, bet Drakula iekāro Mīnu ne tikai, lai iegūtu barojošu šķidrumu, bet arī daudz cēlākos nolūkos. Gerija Oldmena Drakulam un Vinonas Raideres Mīnai ir brīnišķīgas, vizuāli skaistas kopainas, tikai, manuprāt, tās vairāk iederētos kādā melodrāmā, nevis vampīru kino.

Gerijs Oldmens kā savecējušais Drakula

Žēl, ka neviens Kopolam laikus nepateica: „less is more”. Jo tikai tad, kad es noskatījos visus iespējamos papildstāstus par filmas veidošanu, es sapratu, cik milzīgs darbs no visu iesaistīto puses tas ir bijis, un cik maz es to spēju novērtēt pašā filmā. Kostīmi ir izcili (japāņu māksliniece Eiko Ishioka), tomēr tie aizēno stāstu: sākotnējais Drakula man atgādināja vecu, resnu geišu, un kuram gan kaut kas tāds liekas baismīgs? Arī daudzās mākslinieku veiksmes, operatora darbs ar visādiem filmēšanas knifiem (Kopola ir īpaši gribējis, lai filmējot izmanto kino pirmssākumu paņēmienus, pat šo to filmējis ar gadsimta sākuma kameru) nesaplūst vienotā stāstā.

Varbūt tieši tādēļ Stokera Drakula dzīvo jau otro gadsimtu, ka viņa radītais vēstījums ir tik spēcīgs, ka nav nepieciešams to izkrāšņot, drīzāk tieši otrādi – saīsināt un antimelodramatizēt, saliekot pareizos akcentus?

Eiko Išiokas līgavas tērps Lusijai

Kino kā mākslinieku un specefektu veidotāju veiksme, kas atspoguļojas arī iegūtajos trijos Oskaros – par kostīmiem, grimu un skaņu efektiem. Režisoram ir izdevies prologs – teatrāls un stilīgs, pēc tam…  gotisks meistardarbs nenotiek, tikai atsevišķi vizuāli iespaidīgi momenti. Stāsta vienotībai par labu tas nenāk (lai arī filmas ieņēmumi izglāba Kopolas studiju no bankrota) . Ja sanāk – noskatieties arī deleted scenes: Elizabetes (Vinonas Raideres) noslīkšana asinīs un Renfīlda (Toma Veita) nāve uz restēm laikam izmestas kā nederīgas pusaudžu publikai.

 

 

Interview with the Vampire (1994)

Lestats taisa jaunu vampīru

Pēc diviem gadiem klajā nāca vēl viens Holivudas megagabals ar vampīriem galvenajā lomā: beidzot tika ekranizēts Ennas Raisas bestsellers, ko mēģināja dabūt uz ekrāniem no tā iznākšanas brīža 1976.gadā. Aktieru sastāvs bija negaidīts – galvenajās lomās Toms Krūzs un Breds Pits un pārsteidzošā kārtā arī veiksmīgs. Krūzs šeit tiešam ir aktieris, nevis kārtējo reizi tēlo pats sevi. Krūza tēlotais vampīrs Lestats ir augstprātīgs nihilists, kurš uzskata sevi par izredzēto (varbūt tāds arī ir), un, glābjoties no vientulības sniedz, viņaprāt, nemirstības dāvanu Breda Pita tēlotajam Luisam un toreiz vēl bērnu aktrises Kirstenas Danstas tēlotajai Klaudijai. Lestats netic ne dievam, ne velnam, vienīgi pats sev – un tas ir pilnīgi jauns pagrieziens vampīru simbolikā. Grāmata un filma veido jaunu un atšķirīgu attieksmi pret vampīriem – zūd metafiziskā, antikristīgā dimensija, un visi ļaunie darbi tiek parādīti kā personības individuālās izpausmes, nekādā veidā to nesaistot ar kādu sakrālu konfliktu starp Dievu un velnu.

 

From Dusk Till Dawn (1996)

Ja Tarantino raksta scenāriju, tad ziniet – asiņu vajadzēs cisternām. Šis kino būtībā atgriežas pie vampīru monstriem, bet cilvēki tajā nav diez ko labāki. Džordžs Klūnijs un Kventins Tarantino tēlo divus brāļus – noziedzniekus, kuri bēg uz Meksiku, pa ceļam šo to nošaujot un saņemot izbijuša priestera ģimeni par ķīlniekiem. Filma ir interesanta ar savu uzbūvi – būtībā divas vienā – stilīgs un brutāls krimiķis vienā brīdī pārvēršas par vampīru šausmeni, kas ir diezgan negaidīti. Aktieri ir labi, īpaši Klūnijs ir apburošs sliktpakaļa, darbība dinamiska, mūzika atbilstoša, bet filmas labākais brīdis (kuru es atceros gadiem) ir Salmas Haijekas galda dancis. Kā teikts vienā komentārā: Every time I see this it gives me a lesbian moment.

.

Blade (1998)

Nevarētu teikt, ka esmu attiecīgā žanra cienītāja, tomēr filmas izcelsme liek to pieminēt. Bleids ir nācis no komiksu grāmatām, pirmoreiz parādījies 1973.gadā – jau pirmsākumos melnais, ādas mētelītī un ar asmeņiem kabatās. Piedzimis vampīra sakostai sievietei, bet tehniski tiek uzskatīts par dhampir – vampīra un sievietes pēcteci, kuri tradicionāli manto visas vampīra labākās spējas, bet nezaudē cilvēciskās priekšrocības; parasti dhampir ir vampīru mednieki. Nu par to arī ir tā filma: vampīru mednieks (Veslijs Snaips) medī vampīrus lielpilsētā.

Filma bija kases grāvējs, tagad gan vairs ar tādiem vizuāliem efektiem nevienu nepārsteigsi. Ādas mētelīšu / pasaules glābēju estētika (pie kam Matrix iznāca tikai nākamajā gadā). Tomēr attiecīgajā brīdī nebijis vampīru, tuvcīņas, specefektu, urbānās vides un tehno mūzikas mikslis. Filmas panākumi iedrošināja komiksu kompāniju Marvel palaist tautās X-cilvēkus un Spaidermenu.

 

The Cronos (1993)

Mans dekādes atklājums ir meksikāņu izcelsmes režisora un scenārista Giljermo del Toro filma The Cronos. Nosacīts mazbudžeta kino ar lielisku, izturētu vēstījumu, interesantiem galvenajiem varoņiem un galvenais – ideju nenomāc vizuālie efekti. Manā izpratnē tāds ir pareizais veids, kā izmantot metaforisko vampīra tēlu.

Reiz kādā antikvariātā nonāk senlaicīga koka eņģeļa statuja, kuras pamatnē antikvārs atrod noslēptu dīvainu, pusplaukstas lieluma metāla vaboli. Uzgriežot tās mehānismu, tai izstiepjas taustekļi, kuri ieurbjas antikvāra plaukstā. Vabole ir sens kāda alķīmiķa izgudrojums – tā pagarina dzīvi un atjauno cilvēku, bet padara tā īpašnieku par vampīru. Konkrēto ierīci ir iekārojis arī kāds mirstošs bagātnieks, kurš sūta savu pastulbo krustdēlu atņemt to antikvāram.

Tas ir lēns un gudrs stāsts, kurā asinis mijas ar humoru, izveidojoties par klasisku šausmeni pēc labākiem paraugiem. Argentīniešu aktiera Federiko Lupi tēlotais Hesus lēnām pārveidojas… līdz nonāk šausminošas dilemmas priekšā: vai ir iespējams palikt par cilvēku, pārtopot par vampīru? Iesaku arī tiem, kas ar vampīriem nedraudzējas, bet nebaidās no šausmām.

 

Vēl pāris filmas no 90-tajiem ar labiem reitingiem: Sundown: The Vampire in Retreat (1990) ar Deividu Karadainu; John Carpenter’s Vampires(1998) – asiņains un padumjš kino, bet slavens režisors un galvenajā lomā Džeimss Vuds; The Wisdom of Crocodiles (1998) – Džūdas Lova fanēm;