Ildiko fon Kirtija. Zili brīnumi / no vācu val. tulk. Nadīna Jestela. – Rīga: Jumava, 2005. (Ildiko von Kuerthy. Blaue Wunder (2004.))

Man ir labā atmiņā Kirtijas iepriekšējā grāmata „Mēnessgaismas tarifs” (2003), kura izrādījās gana laba, lai es sataisītos arī uz viņas nākamo tulkojumu. Pēc grāmatas pirmajām lappusēm man likās, ka esmu kļūdījusies – galvenā varone likās nervoza tukšpaure, kurai aizgājis ciet šīberis uz vienu konkrētu kundziņu, un viņa ir spējīga domāt vienīgi par to, vai viņa šim iekāres objektam ir pietiekami laba un tieva. Mani diezgan konkrēti tracina tāda veida bulvārliteratūra, kura šķiet kā atvasinājums no tiem vājprātīgajiem sieviešu žurnāliem, kuru vienīgais mērķis ir pazemināt sievietes pašvērtību, lai piespiestu viņu nopirkt tonnām pretcelulīta līdzekļus, pretgrumbu krēmus, visa veida ķermeņa pacēlājus, novājēšanas tabletes u.c. mūžīgu jaunību sološus eliksīrus. Man nav nekas pret mūžīgu jaunību, bet es drīzāk esmu gatava ticēt Ziemassvētku vecītim. Laimīgā kārtā grāmatas sākumu glābj Kirtijas humors – tā stulbā zoss Elizabete ar savām iedomāti ļumošajām ciskām ir gana smieklīga:

Mans dibens īstenībā nav peļams. Stulbi tikai, ka tas aizņem relatīvi lielu platību. Es varu nokristies, cik vien gribu, kaut kad dibens pazustu, bet platība paliktu, un tad es izskatītos kā nobraukts kaķis – plakans un plats.”

Jā, kā saka mana māte: „Ak kungs, kas tik tām sievietēm nav jāpārdzīvo.”

Grāmatas galvenā sižeta līnija: Elizabete grib Mārtinu (lai beidzot apprecētos), bet pēc divu nedēļu kopā būšanas izrādās, ka viņam ir līgava (cik banāli!). Tam seko asaru plūdi, draugu padomi, junk food rīšana pārmaiņus ar striktu salātu diētu un plānu kalšana, kā dabūt veci atpakaļ. Viss ir diezgan iepriekš paredzami. Tomēr grāmatas vidū Kirtija nedaudz attopas no sava žēlabu transa un pauž diezgan sakarīgus secinājumus: „Kā es neieredzu šos vārdus: „Izturēsimies pret to kā pieauguši cilvēki.” Ko gan nozīmē „pieaudzis cilvēks”? Ka tu esi nejūtīgs? (..) Tava mīla var saplīst druskās un, lasot lauskas, tu paliec neievainots?” Var jau būt, ka kādā brīdi romānam cauri sāk vīties kāda nopietnāka stīga, par to, ka nevajag censties izpatikt visiem satiktajiem vīriešiem vienkārši tāpēc, lai netiktu atraidīta. Nu jā, tas pats vecais stāsts par pašvērtību.

Varētu rasties jautājums, kāpēc būtu vajadzīgs lasīt tāda veida romāniņus? Ziniet, es nesen ļāvos pierunāties uz filmu „Paģiras-2”, un tas nemaz nebija tik šausmīgi. Brīžiem pat smieklīgi. Vismaz es gandrīz divas stundas nedomāju par savām arhisvarīgajām problēmām, kas konkrētā brīdī bija liels sasniegums. Ar grāmatu bija līdzīgi – īstenībā taču ir labi, ja sievietes galvenā problēma ir, kā līdz svētdienas ballei iestūķēties satriecošā kleitā, kas drusciņ spiež.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      izklaidējoša pludmales literatūra;

2)      tikai nelasiet to ar saldējumu rokās, pēc tam mocīsieties sirdsapziņas pārmetumos, ka jūs nemaz nesatrauc cisku apkārtmērs;

3)      „Cepumi augšējā plauktā lielākoties izskatās garšīgāki nekā tie, kas ir acu augstumā.” Cik pazīstami.