Sākums

Питер Мейл “Xороший год” (2009)

Komentēt

Питер Мейл. Xороший год / перевод Инна Стам. – Москва: Иностранка, 2009. (Peter Mayle. A Good Year. 2004)

Ceļojuma laikā bija domāts lasīt pilnīgi citas grāmatas, bet, nedaudz apcerot savu garastāvokli, sapratu, ka man ir vajadzīgs kaut kas atšķirīgs no iecerētā – ne tik nopietns. Pīteru Meilu biju paredzējusi lasīt gan citā kontekstā, gan citā valodā, tomēr neko piemērotāku izdomāt nespēju.

Grāmata vēsta par Maksi Skinneru, Londonas finanšu jomā strādājošu censoni, kuru “uzmet” viņa priekšnieks, un viņš ar vilšanos aiziet no darba. Vienlaikus viņš uzzina, ka ir miris viņa onkulis, mantojumā atstājot māju ar vīnadārzu Francijā, Provansā. Maksis dodas uz Provansu aplūkot savu mantojumu, lēnā garā atgūstoties no iztukšojošās Londonas dzīves un iegremdējoties Francijas lauku nesteidzībā. Romāns ir diezgan iepriekšparedzams – uzrodas gan vēl viena pretendente uz mantojumu, gan francūziete – sirdsdāma, gan arī paralēli tiek savērpta detektīvintriga, kuras galvenais objekts ir Skinnera mantotajā dārzā iegūtais vīns. Beidzas viss laimīgi – ļaunie zaudē, bet varonis iegūst princesi par sievu.

Godīgi sakot, es no grāmatas gaidīju vairāk, jo biju salasījusies pārāk labas recenzijas. Tomēr nevaru noliegt, ka atpūtai bija tīri labi – pa starpām vēl arī uzzināju dažas interesantas lietas par vīnkopību. Varētu teikt, ka grāmatas lasīšana mani iepriecināja, bet arī milzīgi neaizrāva.

Pītera Meila pirmais un, iespējams, slavenākais romāns ir “A Year In Provence“(1989). Kā nopratu, tas ir autobiogrāfisks, jo arī pats Meils, nostrādājis 15 gadus reklāmā, 1975.gadā pārceļas uz Provansu, lai mierīgā garā rakstītu izglītojošas grāmatiņas. (Viena no tām – “Kā es rados?” (par bērnu seksuālo audzināšanu) – ir tulkota arī latviski.) “A Year In Provence” radās no rakstnieka dienasgrāmatām, tā esot viegla un humorīga lasāmviela, un izraisīja Provansā lavīnveida angļu (un japāņu) tūrisma uzplūdu. Manis izlasītā grāmata ir sava veida hibrīds no Meila pirmās grāmatas – sižetiski kaut kas diezgan līdzīgs.

Grāmatai ir ekranizācija – režisora Ridlija Skota 2006.gadā uzņemtā A Good Year ar oskarotajiem Raselu Krovu un Marionu Kotijāru. Noskaņas ziņā filma atbilst grāmatai – nekas pārāk nopietns vai sarežģīts, tāds otrdienas romantiskā vakara kino. Tomēr no tik skanīgiem vārdiem tika gaidīts kaut kas vērienīgāks, tādēļ kopumā filma netiek vērtēta kā veiksmīga (arī ieņēmumu ziņā). Vienīgi – filmā ir izvērsts Makša onkuļa tēls, kuru spēlē Alberts Finnejs, kā vienmēr – ļoti baudāmi.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Francijas un īpaši Provansas mīļotājiem;

2) nedaudz par vīna un franču virtuves baudīšanu;

3) atpūtas romāns bez saspringuma.

***

Kaut kā nejauši ir piezadzies rudens, un es izlasīju, ka līdz gada beigām ir atlicis mazāk par simts dienām. Varbūt tā kustība dabā – krītošās lapas un kastaņi, aizlidojošie putni – ir tā, kas vienmēr manī raisa nemieru. Lūk, sēžu es šodien, kā pie 1.Mēness dienas, un rakstu sarakstu “Manas 25 vēlēšanās”. Pirmā no tām: “Atstāt pagātni pagātnē.” Rudenīga kaut kāda.

Rudens. Vējš noskūpsta lapas,

Zilās debesīs uzplaucis sārts;

Uzmet kastani brūno uz takas,

Gaiss sašķīst gājputnu vaimanās.

Kādas grāmatas es redzēju Ungārijā

3 komentāri

Neba jau nu mans mērķis bija Ungārijā lūkoties uz grāmatām, bet neviļus dažas pa ceļam gadījās. Vispirms, klejojot pa Egeru, ieraudzīju jaukus grāmatu galdus, kuri izlikti uz platas ietves. Pievērsiet uzmanību, ka grāmatas sadalītas pa cenu kategorijām no 500 līdz 50 forintiem (tas ir aptuveni Ls 1,50 – 0,15). Diemžēl vienīgā grāmata, ko Ungārija atradu angliski, bija pavārgrāmata. Ungāru valoda skan ļoti savdabīgi – it kā skaņas veļas mīksti, bet ik pa laikam izlien kāds asums mums pazīstamo šņāceņu formā. Pieņemu, ka kaut ko varētu saprast somugru valodu zara kaimiņi somi un igauņi, bet mums vārdu nozīmi nenojaust pat aptuveni. Interesanti, ka uz viena ugru valodu zara kopā ar ungāriem atrodas tikai Sibīrijas hanti un mansi.

Budapeštā, Varoņu laukumā es satiku grāmatu draugu no vēstures – Ungārijas karali Kālmanu I Grāmatnieku (Könyves Kálmán jeb Coloman The Possessor Of Books), kurš 11.gs. beigās bija viens no izglītotākajiem Eiropas valdniekiem, jo tika gatavots garīdznieka karjerai, bet – raksturs ņēma virsroku – un viņš kļuva par ļoti veiksmīgu valstsvīru, kas nevairījās karot, paplašināt īpašumus un arī pieņemt tiem laikiem sakarīgus likumus – viens no tiem vērsās pret raganu iznīcināšanu. Kālmana galms nodarbojās ar Ungārijas hronikas sacerēšanu un citām cēlām lietām. Bet vispār jau nu Kālmans nekāds miera balodis nebija – savam pusbrālim un viņa dēlam viņš lika izdurt acis, lai neiekāro viņa troni.

Interesanti, ka Budapeštas tirgū arī nekautrējas no grāmatām. Kā sapratu, te bija Ēģiptei veltīta nedēļa, kuras pirmais stends bija grāmatu galds, bet tad jau sekoja bižutērija un ēdieni. Un tas viss uz desu un sieru fona. Vēl viena netradicionāla vieta, kur redzēju grāmatu galdu, bija vakarā viesnīcas foajē centrā, blakus bāram un iesilušiem viesiem.

Visamizantākais lasošais cilvēks, ko man gadījās redzēt, bija bārdains onkulītis lielā un karstā atklātajā termālajā baseinā, kurā viņš, glīti iemērcis dibenu un kājas minerālūdenī, ar grāmatu rokās mirka vismaz divas stundas. Paplašināta vanna un saules pelde vienlaikus, tā sacīt.

Desertā – Sentendres Marcipāna muzejā ieraudzītā grāmata. Jā, tā patiešām ir no marcipāna 🙂

.

Dodoties ceļā…

Komentēt

 

Aiz loga šoseja kā milzīgs linu dvielis,

Un baltie stabiņi gar mūsu acīm zib.

Kūp svaigie arumi, ar skaņām gravas pielīst,

Un prāts no ziedoņa un laimes noreibt grib.

Šķiet mūsu jaunībai dzied telefona stabi,

Klab trauksmie riteņi, bet dziesma nevar zust.

Pie loga atvērtā ir divatā tik labi, –

Kad reizē tuvumu un plašumu var just.

Mēs tālēs dodamies, bet visur biedrus rodam,

Mēs ceļu saredzam – vai nakts vai lietus līst, –

Ja mīla krūtīs mīt, lai kurp tad cilvēks dodas,

Viņš ceļu pareizo un draugus atradīs!

Harijs Heislers no krājuma “Kāda būsi sirds?” (1957)

.

Sakaru pārtraukums ceļošanas nolūkos. Atā!

.

Leons Briedis “Asinīs krāsotās ilgas” (2000)

Komentēt

Leons Briedis. Asinīs krāsotās ilgas: kinoromāns. – Rīga: Minerva, 2000.

Austra Skujiņa pie grāmatām (1931.gads)

1980.gada pavasarī dzejniekam Leonam Briedim kinorežisors Rolands Kalniņš piedāvāja uzrakstīt scenāriju mākslas filmai par dzejnieci Austru Skujiņu, kuru viņš vēlējās uzņemt. Briedis ir piekritis un nākamo gadu pavadījis pētot visus pieejamos materiālus un runājoties ar visiem, kas vien Austru pazinuši. 1981.gada janvārī uzrakstīto scenāriju Rīgas kinostudija apsprieda un lūdza pilnveidot, tieši tāpat viņi izdarīja maijā, bet rudenī trešo variantu noraidīja: “Nav vajadzīga filma par Austru Skujiņu, bet gan filma par vispārināta jauna talanta bojāeju buržuāziskajā Latvijā.” Filmu nosprieda neuzņemt, bet Leons Briedis pēc 20 gadiem izlēma scenāriju publicēt.

Nav šaubu, ka Austra Skujiņa ir pelnījusi savu filmu, un žēl, ka no iecerētā nekas neiznāca. (Interesanti, kura aktrise bija iecerēta galvenā lomā?) Varētu teikt, ka man par viņu pirms šogad lasītājām grāmatām bija diezgan vienkāršots iespaids – jauna dzejniece nelaimīgi iemīlējās un darīja sev galu, pēc viņas palika smukas dzejas, pēc kurām tika sacerētas smukas dziesmas. Nav jau viss tik vienkārši, katrs cilvēks ir vesela pasaule – jo vairāk es lasu Skujiņas dzeju, jo vairāk mani pārsteidz viņas talants. Viņa taču nav mācījusies nekādās augstās skolās vai augusi izglītotā ģimenē, bet divdesmit gadu vecumā spēja rakstīt tik nobriedušus un izsmalcinātus dzejoļus. Tik ļoti pāri visiem laikiem lidojošus…

Sirds, straujā un trīsošā apse

tiecas pret dienvidu sauli,

kaut saknes dziļi guļ zemē

un veldzi dzer, jauktu ar sāpēm…

(no dzejoļa “Uz tilta”)

Leona Brieža romāns ataino Austras Skujiņas dzīves pēdējo gadu, kad viņa iemīl savu liktenīgo vīrieti un pieviļas gan viņā, gan mīlestībā, gan varbūt arī dzīvē. Viņas iedomātās, ideālās mīlestības pasaulē nav – un tad nemaz nevajag šo pasauli. Leons Briedis ir meklējis iemeslu Austras nomāktībai zemapziņā paslēptā “negribētā bērna” sindromā – Austras māte negribēja viņu dzemdēt, bet bija jau par vēlu abortam. Tā īsti es šo prenatālo psiholoģiju neizprotu, var jau būt, kas to var izvērtēt. Drīzāk es skatītos uz ģimeni, kurā jau ir notikusi brāļa pašnāvība un ir slima (nav zināms, ar kādu kaiti) māsa, kā arī pati Austra pēc dabas ir diezgan liela vienpate un sava ceļa gājēja.

Lai arī Leons Briedis raksta, ka viņš ir daudz pētījis Skujiņas dzīvi, tomēr romāns nav biogrāfija un ir jāņem vērā, ka daži fakti ir upurēti mākslinieciskās izteiksmības vārdā. Piemēram, ar Valdi Grēviņu Austra satiekas vismaz pusotru gadu, bet pēc tam vēl pusgadu grimst depresijā (romānā darbība norisinās gada garumā); savukārt uz māsas kāzām, pēc kurām viņa aiziet uz Daugavu, Austra tomēr ierodas un nestāv ārā, veroties logā. Lai nu kā tur būtu, man bija interesanti iepazīties ar tā laika dzejnieku sabiedrību, kā viņi tur bohēmiski dzīvoja un dzejoja. Un mazliet tuvāk arī ar Austru – viens no mēģinājumiem iepazīt tuvāk viņas dvēseli.

Kā putna kliedziens vēla rudens vējos

var izgaist mūžs.

Bet sirds?

– To konservēt var spirtā!

(no dzejoļa “Kā putna kliedziens”)

Елена Катишонок «Жили-были старик со старухой» (2009)

Komentēt

Елена Катишонок. Жили-были старик со старухой. — Мockвa.: Время, 2011.

Jeļenas Katišonokas vārdu es pirmoreiz ievēroju 2009. gada krievu Bukera finālistu sarakstā, pēc tam lasīju vairākas labas atsauces un galīgi nobriedu lasīšanai, kad uzzināju, ka Katišonoka ir žurnāliste, kurā beigusi Latvijas Universitāti, bet 90-to gadu sākumā emigrējusi uz Bostonu, un viņas romāns ir par Rīgu. Protams, interesanti.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka manas izjūtas ir dalītas. Skaista un bagātīga krievu valoda, izcili portretēti varoņi, ļoti daudz cilvēcības un beigās es pat apraudājos. Tādēļ no manu sajūtu viedokļa grāmata būtu pelnījusi tikai vislabākos vārdus. Tai pašā laikā mana racionālā puse, lasot romānu, atķeksēja ne vienu vien neskaidrību. Par visu pēc kārtas.

Man ārkārtīgi patīk ģimenes sāgas, tādi plaši vēstījumi, kuros cauri paaudzēm var izsekot notikumiem, un secināt, ka bumbierītis no ābeles nemaz tik tālu nav aizripojis. Romāns vēsta par vecticībnieku Ivanovu ģimeni, kura 19. un 20.gs mijā pārceļas no Rostovas pie Donas uz Rīgu, te novij ģimenes ligzdu, dzemdē piecus bērnus, pārdzīvojot visas vēsturiskās peripētijas. Romāns beidzas 1955.gadā ar Matrjonas nāvi. Plašs atvēziens – vairāk nekā 50 gadi ļoti sarežģīta vēstures posma – un es neteiktu, ka autore ar to tiek galā. Viņas vēstures zināšanas drīzāk balstās uz subjektīvām, ģimenē stāstītām atmiņām (jo visdrīzāk romāns ir par viņas ģimeni); derēja tomēr izlasīt arī kādu mūsdienu Latvijas vēstures grāmatu. Piemēram, Otrais pasaules karš Latvijā sākās 22.jūnijā, bet 8.jūlijā vācieši bija jau ieņēmuši Rīgu. Katišonokai visi ģimenes vīrieši tiek mobilizēti krievu armijai, savukārt trīs sievietes ar bērniem otrajā kara dienā ar ešelonu aizbrauc uz Pievolgu. Kāda mobilizācija, kādi vēl ešeloni? Pa kuru laiku? (Es vismaz par to neko neatradu.) Vācieši apzina visas tipogrāfijas – autore par to brīnās, jo tajās taču neesot vācu šrifta. Hm, lai kādā Rīgas tipogrāfijā nebūtu vācu šrifta!? Mani samulsināja daudzās vēsturiskas neprecizitātes, bet nokaitināja izvērstais (uz visa fona) ebreju iznīcināšanas apraksts. Nav šaubu, ka tā bija liela traģēdija, bet nav nekāda pamata to romānā plašāk aprakstīt – ģimenē ebreju nav un viņus tas nekādi neskar. Tomēr autore neaizmirst piebilst, ka vietējie bija dedzīgāki šāvēji par pašiem vāciešiem un nedaudz pafantazēt par Arāja vārdu (to neminot). Vispār man likās dīvaini, ka nekur netiek pieminēts ne Rīgas, ne Latvijas vārds, tā vietā tiek stāstīts par Остзейский край. Tāda sajūta, ka Ivanovu ģimene dzīvo nekurienē kā āmuļi uz zaļa zara, jo nedzīvo viņi slikti – vecais ir labs galdnieks un nopelna viņš ļoti labi. Tai pašā laikā – tiek minēts, ka, ienākot padomju varai, bankas tiek nacionalizētas un Ivanoviem tur paliek miljons(!) latu. Vai autore apzinās, cik tas ir daudz un nekādi nevar būt patiesība?

Var jau pievērt acis uz to vēsturi (nav jau mācību grāmata), bet vēl ir tāda lieta, ka autore īsti nav sekojusi ģimenes hronoloģijai. Vienā vietā Matrjonas māte mirst, kad vecākai meitai ir 3 gadiņi (1904.gadā), citā – kad vidējais dēls, kurš dzimis 1907.gadā, ir maziņš. Romāna vidū es aiz intereses sāku zīmēt ciltskoku (pārim 5 bērni, katram bērnam vismaz divi bērni, ātri var nojukt) un sapratu, ka laika robežas notikumiem ir diezgan svārstīgas. Tas atstāj iespaidu, ka romāns ir rakstīts vairākos piegājienos, pa starpu aizmirstot par jau uzrakstīto.

Nezinu, vai pati autore to ir ievērojusi, bet viņai visi negatīvie vai pat tikai dīvainie personāži nav krievi. Ģimenes melnā avs ir vecākā mazmeita, un viņa ir mantojusi savas vectēva mātes čigānietes ārieni; nemīlamā vedekla Nadežda ir no Latvijas laukiem un vienīgā māk runāt tai nesaprotamā valodā (iespējams, latgaliski). Tāpat arī latvieši, vācieši, ebreji – tie ir viņi, ne savējie. Nu jā, un tirgū kartupeļus tirgo типичный остзейский тугодум :).

Tagad, kad es esmu kā kārtīgs “tugodums” visu apzelējusi, varu pateikt, ka grāmata bija ļoti laba un es esmu gatava lasīt tās turpinājumu “Против часовой стрелки“. Neskatoties uz visu iepriekšminēto, Katišonoka māk rakstīt ļoti cilvēcisku un patiesu prozu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) spilgti un neizskaistināti cilvēku portreti – tepat viņi ir, mums blakus;

2) es ticu atmiņām, kas stāsta par Maskavas forštati, iepirkšanos Centrāltirgū, pastaigām pa lielajiem bulvāriem un vēl daudzām sadzīviskām, bet būtiskām lietām;

3) Matrjona un Grigorijs Ivanovi ir pāris, uz kādiem turas pasaule – viņi nodzīvoja savas dzīves pēc labākās sirdsapziņas un labi, ka kāds par viņiem mums pastāsta.

.

A.Makkols Smits “Uzvedības noteikumi…” un “Kalahari Mašīnrakstīšanas skola…”

Komentēt

Aleksandrs Makkols Smits. Uzvedības noteikumi skaistām meitenēm / no angļu val. tulk. A. Būrmanis. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2006.  – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Aleksandrs Makkols Smits. Kalahari Mašīnrakstīšanas skola vīriešiem / no angļu val. tulk. A. Būrmanis. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2007.  – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1). 

Jau jūlijā iesāku lasīt  grāmatu sēriju par Āfrikas detektīvi Prešesu Ramotsvi – latviski izdotas pirmās četras sērijas grāmatas (kopā ir 13). Jūlijā rakstīju par pirmajām divām – un mani labie iespaidi paliek nemainīgi: nesamākslotas un sirsnīgas grāmatas par Botsvānu un cilvēkiem tajā. Vienīgais – autora brīžiem pārlieku uzsvērtā vienkāršība man liek domāt, ka grāmata ir lielā mērā rakstīta tieši pašiem botsvāniešiem, jo tajā ir daudz uzmundrinošu vārdu un uzskaitījums, kāpēc šī salīdzinoši nelielā Āfrikas valsts varētu ar sevi lepoties un nepakļauties ārējām ietekmēm, saglabājot savu neatkarīgo, cieņas pilno garu. Varbūt mani ir ietekmējis pašlaik ātrumu uzņemošais ārkārtas vēlēšanu rats, bet brīžiem autora izteikumi par Botsvānas valsti man lika domāt par Latviju. Gribētos arī par savu valsti teikt: „[prezidents] prata ieskaidrot ikvienam cilvēkam, ka kukuļošana un glūnēšana uz valsts naudu te nenotiks.” Makkols Smits saka, ka prezidents bija „cilvēks, kurš mācīts kalpot”. Jā, kalpošana savai valstij mums vēl daudzējādā ziņā ir neapgūts lauks.

Varbūt Botsvānai par labu ir nācis tas, ka šeit agri vai vēlu tiek noskaidrota savstarpējā radniecība. Vispirms cilts – Botsvānā esot astoņas lielas ciltis un vēl pāris mazākas –  pēc tam jau tālāka radurakstu šķetināšana; un tad jau pilnīgi droši var apgalvot: „Tā ir godīga sieviete. Viņa ir manas mātes brālēna māsīca.”

Šajās divās grāmatās mme Ramotsve ir diezgan noraizējusies  gan par saviem ienākumiem, gan par sava līgavaiņa slimību un arī detektīvaģentūras klientu lietām. Klientu problēmas gan ir vairāk saistītas ar cilvēku netīro sirdsapziņu, nevis kādiem nopietniem noziegumiem, kas ļauj autoram brīžiem izvērst savus ētikas speciālista pārspriedumus. Mani tie nekaitina, jo es viņam principā piekrītu: „Nespēja saprast cita cilvēka cerības un vēlmes nav daudz labāka par tumsonību.” Savstarpējā iejūtība un vēlēšanās palīdzēt ir mme Ramotsves darbības pamatā, tomēr viņa apzinās, ka „visiem palīdzēt nemaz nav iespējams, bet var vismaz palīdzēt tiem, kuri ienāk tavā dzīvē.”

Vispār jau grāmatu galvenais temats ir cilvēku savstarpējās attiecības, un detektīvintrigas te ir tikai iemesls sarunai. Cilvēku vientulība un otras pusītes meklējumi, atrasto attiecību saglabāšana un saglābšana:

Šajā dzīve mums patiešām ir vajadzīgs vēl kāds, domāja mme Ramotsve; vajadzīgs cilvēks, kas būtu mūsu mazais dievs zemes virsū, kā teikts vecā kgatlu parunā. Vai nu tas būtu dzīvesbiedrs, bērns, māte, tēvs vai kāds cits – jābūt kādam, kurš viņa dzīvei piešķir jēgu.

Kāpēc lasīt grāmatas:

1)      visiem Āfrikas mīļotājiem – iespēja uzzināt kaut ko vairāk;

2)      mme Ramotsve netiesā – viņa ieklausās līdzcilvēkos;

3)      „Nostājies uz pirkstgaliem!” – setsvāniešu valodā tā saka, lai piepildītos iecerētais (balto cilvēku valodā tas nozīmē – „turēt īkšķi”).

.

Kino: 21.gadsimta vampīri

3 komentāri

Lai pieliktu punktu manai nu jau ieilgušajai interesei par vampīriem, vēl beidzamais ieraksts par dažām labām un interesantām pēdējas desmitgades vampīru filmām.

VAMPĪRS PIRMATNĒJAIS  – Shadow of the Vampire (2000)

1921.gadā vācu režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (Murnau) uzņēma vienu no visu laiku veiksmīgākajām Stokera “Drakulas” ekranizācijām – “Nosferatu“. Filma “Shadow of the Vampire” attēlo “Nosferatu” uzņemšanu, pieņemot, ka Mūrnavs (John Malkovich) Slovākijas mežos ir atradis īstu vampīru (Willem Dafoe), kas dzīvo ar Maksa Šreka vārdu, un pierunājis to filmēties galvenā lomā. Mūrnavs ir apsēsts ar reālismu un baro savu galveno aktieri ar solījumiem, kamēr Šrekam interesē pilnīgi cita barošanās,  un viņš darbojas ne tikai filmēšanas laukumā. Pārāk vēlu Mūrnavs saprot, ka viņš ir atbrīvojis monstru, un viņa filma maksās pārāk dārgi.

Īstais, 1921.gada  “Nosferatu” iedibināja klasiskā šausmu kino vampīra tēlu – nemironi ar gariem nagiem un ilknīšiem, kas būtībā atšķiras no Stokera briesmīgā, bet aristokrātiskā Drakulas. Vilems Dafo spoži tiek galā ar vampīra lomu – viņš ir pretīgs un aprobežots asinssūcējs. Džons Malkovičs ir filmas centrā, šausmu kino pārvēršot par psiholoģisku drāmu – patiesās šausmas slēpjas vīrā, kurš ir nolēmis, ka nekas nebūs par šķērsli šīs filmas uzņemšanai.

Filma ir viens no tiem piemēriem, ka nav nepieciešams litriem asiņu un naturālu ainu, lai izraisītu baismīgu neomulību. Labā aktieru tēlojuma dēļ to ir vērts skatīties arī bailīgajiem.

TRAĢISKAIS VAMPĪRS Let the Right One In(2008)

Jau rakstīju par zviedru rakstnieka Jūna Lindkvista romānu “Låt den rätte komma in”, šī ir romāna ekranizācija ar paša autora rakstītu scenāriju. Scenārijā nav pāris šausmīgāko momentu, dažas līnijas ir atmestas un pati zviedru sabiedrība nopulēta, tomēr ir palicis galvenais – iebiedētā puikas Oskara un vampīrēna Eli draudzība. Abi pusaudži, kas tēlo galvenās lomas, ir atrasti vienkārši perfekti. Ir vērts skatīties, jo tās ir šausmas ar nolemtības pieskaņu – vai nu tu esi tāds, kāds tu esi, vai arī tevis nav.

2010.gadā tika uzražots amerikāņu rimeiks “Let Me In”, kurš ne tuvu nestāv klāt oriģinālam. Nav īsti skaidrs, kādēļ ir vajadzīga tāda rimeikošanās – vai tiešām kāds amerikāņus uzskata par tik stulbiem, ka filmas darbību vienmēr jāpārceļ uz ASV un maksimāli jāamerikanizē, lai vietējie saprastu vēstījumu? Aktieri-bērni ir jauki, bet ne vairāk. Filmas reitingi ir labi, bet es tomēr izvēlos zviedru variantu.

ŠAUSMU VAMPĪRS30 Days of Night (2007)

Neliela Aļaskas pilsētiņa gatavojas polārās ziemas mēnesim – 30 dienām bez saules – un daļa iedzīvotāju aizbrauc. Atlikušajiem nāksies izturēt marodējošas, izsalkušas vampīru bandas uzbrukumu. Klasisks šausmu stāsts, uzņemts pēc komiksa motīviem, bet viens no retajiem, kuram izdevies nenogrimt asinīs un gļotās. Galvenais varonis – policists (Josh Hartnett) ar savu sievu un vēl nedaudziem pūlas izturēt 30 dienas, veiksmīgi būvētajai spriedzei aizvien pieaugot, lai kulminētu negaidītā, bet cilvēciskā atrisinājumā. Vampīri ir pretīgi un neseksuāli, un viņu kaujas sauciens falsetā – perfekts iebaidīšanas ierocis.

Netīšām vispirms noskatījos filmas turpinājumu – 30 Days of Night: Dark Days (2010) – neiesaku tērēt laiku, turpinājumā scenārists nav piedalījies, lai arī pie vampīru tēliem mākslinieks ir piestrādājis.

FANTĀZIJAS VAMPĪRSUnderworld: Rise of the Lycans (2006)

2003.gadā tika uzsākta filmēt Underworld sāga, 2012.gadā mums sola jau tās ceturto daļu. Apzinīgi un ne bez intereses noskatījos pirmās divas daļas, bet neteiktu, ka vēlētos tās redzēt vēlreiz. Keita Bekinseila ir smuka meitene, daudz naudas ir ielikts mākslinieka darbā un specefektos, tomēr ir skaidri jūtams, ka filmas pamatā ir divu puišu pašizdomāts scenārijs, kas brīžiem pamatīgi buksē. Sāgas trešā daļa – Rise of the Lycans – man patika daudz labāk par divām iepriekšējām, jo tā atgriežas tumšajos laikmetos un vēsta par Lycan – vilkaču rases izcelšanos. Vampīri padara vilkačus par saviem vergiem, bet jaunais vilkatis Lucians pamudina savējos sacelties pret paverdzinātājiem ar vampīru Viktoru priekšgalā. Filmas centrā ir vilkača Luciana (Michael Sheen) un Viktora meitas vampīres Sonjas (Rhona Mitra) mīlestība – tas ir saistoši, emocionāli un traģiski, jo Viktors ārkārtīgi mīl savu vienīgo meitu, bet piedot viņai nodevību viņš ne tikai nevar, bet arī nedrīkst. Tad piedzimst vampīru un vilkaču naids, kurš ilgst gadsimtiem.

SCI-FI VAMPĪRSI Am Legend (2007)

Varētu teikt, ka no visām pieminētajām filmām šī man patika vislabāk un atstāja ilgstošu pēciespaidu. Uzņemta pēc vienas no klasiskajām vampīru grāmatām – Richard Matheson tāda paša nosaukuma 1954.gadā izdotā romāna. Vila Smita tēlotais zinātnieks ir atbildīgs par pretvēža vīrusa izgudrošanu un tā nekontrolētu izplatīšanos, kā rezultātā cilvēki pārvēršas par vampīriem. Viņš ir palicis viens postapokaliptiskā Ņujorkā, tikai suns ir viņa sarunu biedrs. Abi izmisīgi meklē vēl kādu dzīvu palikušu cilvēku, imūnu pret briesmīgo slimību. Vampīri šeit ir nelaimīgi tumsas bērni, kuriem ir zudis cilvēciskums un palicis tikai instinkts.  Iesaku filmu skatīties ikvienam: Vila Smita saspēle ar sunīti ir aizkustinoša, Ņujorkas sabrukums pārliecinošs, bet beigas liek aizdomāties.

***

Kā redzam, vampīri mūsdienās tiek izmatoti visos iespējamos veidos. Kas tos vieno? Visaptveroša un nepārvarama vēlme iziet ārpus pierastā un pieņemamā. Ir atzīts, ka 70-to gadu beigās leģenda par vampīriem ir ietekmējusi gotu subkultūras izveidošanos, šobrīd var teikt, ka vampīri vairs nav kādas specifiskas sabiedrības daļas interese, tie ir ienākuši masu kultūrā. Vampīri ir noslēpumaini, vareni un seksīgi, nerunājot jau nemaz par mūžīgās dzīves piedāvājumu. Cilvēkiem patīk asociēties ar šiem radījumiem, piedēvēt sev viņu spēku, mistiskās spējas, seksuālo pievilcību un brīvību. Vampīri ir dumpinieki, sabiedrības drauds, un daļai cilvēku viņi saistās ar dzīvi bez apgrūtinošām robežām.

Otrs moments – vampīrs ir izstumtais; atkarīgs no cilvēkiem, bet šķirts no tiem. Tiem cilvēkiem, kuri jūtas nepieņemti, citādāki ir viegli asociēties ar šīm būtnēm. Varbūt tādēļ ir ievērojami pieaudzis to literāro un kino darbu skaits, kurā vampīri tiek attaisnoti, viņu rīcība tiek uztverta ar sapratni un aizvien biežāk viņi tiek iesaistīti cilvēku dzīvē kā varoņi, nevis miroņi.

Acīmredzams, vampīri mums ir vajadzīgi. Kā sapnis par stipru un varenu cilvēcisku būtni, kura ne tikai var visu, bet viņai to neviens nevar aizliegt.


20 jautājumi manām grāmatām

4 komentāri

Zinību diena nevar palikt neievērota. Mūsdienu izglītība gan bieži aizmirst labo teicienu: “Ne skolai, bet dzīvei mēs mācāmies.”  Pieaugušam cilvēkam, kurš nemācas kādā izglītības iestāde, grāmatu lasīšana ir labākais veids, kā saglabāt domājošu galvu un neļaut sev skalot smadzenes visādām runājošām galvām.

Nesen angļu valodīgajā internetā atradu aptauju par grāmatām un par godu 1.septembrim nolēmu atbildēt. Nācās drusciņ palauzīt galvu un padomāt par savām attiecībām ar grāmatām 🙂

1. Kura grāmata tavā plauktā ir visilgāk?

Grūti pateikt – nav jau manām grāmatām taimkodu 🙂 Es ticu, ka katrai grāmatai ir savs laiks, un gan jau mani tā īstā brīdī uzrunās.

2. Ko tu lasi pašlaik, lasīji pēdējo un lasīsi nākamo?

Pašlaik lasu Blaumaņa noveles un Zēbalda “Austerlicu”, pēdējo lasīju Harisas “Dead as a Doornail“, nākamo, visticamāk, lasīšu Leona Brieža grāmatu par Austru Skujiņu. Diezgan dažāda literatūra.

3. Kura grāmata visiem patika, bet tu ienīdi?

Ne nu gluži visiem, bet ļoti daudziem patīk Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” un Koelju “Alķīmiķis”. Es neienīstu, bet man nepatīk tāda veida literatūra – kā maza bērna putriņa, kas pārdodas burciņās; pašam nekas vairs nav jādara.

4. Kuru grāmatu tu joprojām domā lasīt, bet, visticamāk, tā arī neizlasīsi?

Domāju, ka tas varētu būt “Dons Kihots”. Nespēju pārvarēt riebumu pret tēlu kā tādu.

5. Kuru grāmatu tu glabā pensijai?

Pirmkārt – kāda pensija?!! Otrkārt – neglabāju, varbūt pensijā man lasīt vairs negribēsies.

6. Pēdēja lappuse: lasīt pirmo  vai tomēr ciesties līdz beigām?

Protams, ciesties. Lai arī lasīšanai pa vidu gadās palūrēt (pilnīgi nejauši :))

7. Autora pateicības: tintes un papīra šķiešana vai interesants papildinājums?

Vispār es tās pateicības izlasu, tikai nezinu – kāpēc.

8. Ar kuras grāmatas varoni tu gribētu mainīties vietām?

Es gribētu mainīties ar daudziem Lindgrēnas varoņiem – Pepiju Garzeķi, Ronju, Karlsonu vai Čorvenu. “Mieru, tikai mieru.”

9. Vai tev ir kāda grāmata, kas atgādina par kaut ko īpašu (personu, vietu, laiku)?

Par pirmo naudiņu, kuru es ieguvu par vienu no saviem hobijiem, es nopirku Vailda “Pasakas”. Tagad šī grāmata man vienmēr atgādina, ka ar TO ir iespējams arī pelnīt naudu.

10. Vai kādu grāmatu esi ieguvis interesantā veidā?

Man ir pāris grāmatu, kuras autori ir negaidīti uzdāvinājuši ar veltījumu. Patīkami.

11. Vai esi kādreiz dāvinājis īpašu grāmatu kādam īpašam cilvēkam?

Jā, daudzreiz. Krustbērnam par seksu, piemēram 🙂

12. Kura grāmata ir izceļojusies ar tevi kopā visvairāk?

Nebūs tādas. Lai saglabātu cilvēcību, kādreiz ceļam ielieku Ekerena “12 vienkārši laimes noslēpumi” vai Sakses “Pasakas par ziediem”. Viena grāmata mani gaida Norvēģijas viesnīcā – “Darvina maldi”.

13. Vai ir kāda grāmata no obligātās literatūras kursa, kuru tu vidusskolā ienīdi, bet 10 gadus vēlāk tā izrādās tīri laba.

Neesmu ienīdusi nevienu grāmatu vidusskolas kursā, esmu tikai izvairījusies dažas lasīt. Tagad bieži domāju, ka pusaudžiem liek lasīt par lietām, kuras viņi vēl nespēj saprast un attiecīgi arī izbaudīt tekstu.

14. Kāds ir visdīvainākais priekšmets, kuru tu esi atradis grāmatā?

Hm, prezervatīvs. 50 rubļi ar Ļeņina galvu. Herbārijs jau ir tradicionāls.

15. Lietota vai pilnīgi jauna?

Vienalga, grāmata paliek grāmata. Bet senas, skaistas grāmatas – tas ir kaut kas īpašs. Manā mantojumā ir Brigaderes triloģija ar zīdpapīra lapām, kas sargā ilustrācijas – pilnīgi cita lasīšana.

16. Stīvens Kings: ģēnijs vai opijs masām?

Kings jau tāpēc vien ir ģēnijs, ka spēj būt masu opijs. Neesmu daudz lasījusi, bet viņa grāmatas ir ļoti dažādas – un kas gan viņam to var liegt?

17. Vai esi kādreiz redzējis ekranizāciju, kas tev patika labāk nekā grāmata?

Krēslas sērijas pirmās grāmatas ekranizācija. Grāmatu nepabeidzu.

18. Un otrādi – kuru grāmatu nekad nevajadzētu ekranizēt?

No pēdējām lasītām – Stīvensona “Džekilu un Haidu”

19. Vai esi kādreiz lasījis grāmatu, kas izraisa izsalkumu (pavārgrāmatas neskaitās)?

Tādu nav nemaz tik maz – talantīgs autors parasti talantīgi apraksta arī ēšanu. Eskivelas “Saldi rūgtā šokolāde” vai (varbūt dīvaini) Džeralda Darela grāmatas.

20. Kuras personas ieteikumus lasīšanai tu vienmēr ņem vērā?

Līdz nesenam brīdim es ņēmu vērā tikai pati savus ieteikumus, jo parasti es esmu tā, kura neliek mieru citiem ar grāmatām. Tagad es ņemu vērā arī Lasītāju un Asmodeju.

Un kādas ir jūsu attiecības ar grāmatām?