Aleksandrs Makkols Smits. Uzvedības noteikumi skaistām meitenēm / no angļu val. tulk. A. Būrmanis. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2006.  – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1).

Aleksandrs Makkols Smits. Kalahari Mašīnrakstīšanas skola vīriešiem / no angļu val. tulk. A. Būrmanis. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2007.  – (Dāmu detektīvaģentūra Nr.1). 

Jau jūlijā iesāku lasīt  grāmatu sēriju par Āfrikas detektīvi Prešesu Ramotsvi – latviski izdotas pirmās četras sērijas grāmatas (kopā ir 13). Jūlijā rakstīju par pirmajām divām – un mani labie iespaidi paliek nemainīgi: nesamākslotas un sirsnīgas grāmatas par Botsvānu un cilvēkiem tajā. Vienīgais – autora brīžiem pārlieku uzsvērtā vienkāršība man liek domāt, ka grāmata ir lielā mērā rakstīta tieši pašiem botsvāniešiem, jo tajā ir daudz uzmundrinošu vārdu un uzskaitījums, kāpēc šī salīdzinoši nelielā Āfrikas valsts varētu ar sevi lepoties un nepakļauties ārējām ietekmēm, saglabājot savu neatkarīgo, cieņas pilno garu. Varbūt mani ir ietekmējis pašlaik ātrumu uzņemošais ārkārtas vēlēšanu rats, bet brīžiem autora izteikumi par Botsvānas valsti man lika domāt par Latviju. Gribētos arī par savu valsti teikt: „[prezidents] prata ieskaidrot ikvienam cilvēkam, ka kukuļošana un glūnēšana uz valsts naudu te nenotiks.” Makkols Smits saka, ka prezidents bija „cilvēks, kurš mācīts kalpot”. Jā, kalpošana savai valstij mums vēl daudzējādā ziņā ir neapgūts lauks.

Varbūt Botsvānai par labu ir nācis tas, ka šeit agri vai vēlu tiek noskaidrota savstarpējā radniecība. Vispirms cilts – Botsvānā esot astoņas lielas ciltis un vēl pāris mazākas –  pēc tam jau tālāka radurakstu šķetināšana; un tad jau pilnīgi droši var apgalvot: „Tā ir godīga sieviete. Viņa ir manas mātes brālēna māsīca.”

Šajās divās grāmatās mme Ramotsve ir diezgan noraizējusies  gan par saviem ienākumiem, gan par sava līgavaiņa slimību un arī detektīvaģentūras klientu lietām. Klientu problēmas gan ir vairāk saistītas ar cilvēku netīro sirdsapziņu, nevis kādiem nopietniem noziegumiem, kas ļauj autoram brīžiem izvērst savus ētikas speciālista pārspriedumus. Mani tie nekaitina, jo es viņam principā piekrītu: „Nespēja saprast cita cilvēka cerības un vēlmes nav daudz labāka par tumsonību.” Savstarpējā iejūtība un vēlēšanās palīdzēt ir mme Ramotsves darbības pamatā, tomēr viņa apzinās, ka „visiem palīdzēt nemaz nav iespējams, bet var vismaz palīdzēt tiem, kuri ienāk tavā dzīvē.”

Vispār jau grāmatu galvenais temats ir cilvēku savstarpējās attiecības, un detektīvintrigas te ir tikai iemesls sarunai. Cilvēku vientulība un otras pusītes meklējumi, atrasto attiecību saglabāšana un saglābšana:

Šajā dzīve mums patiešām ir vajadzīgs vēl kāds, domāja mme Ramotsve; vajadzīgs cilvēks, kas būtu mūsu mazais dievs zemes virsū, kā teikts vecā kgatlu parunā. Vai nu tas būtu dzīvesbiedrs, bērns, māte, tēvs vai kāds cits – jābūt kādam, kurš viņa dzīvei piešķir jēgu.

Kāpēc lasīt grāmatas:

1)      visiem Āfrikas mīļotājiem – iespēja uzzināt kaut ko vairāk;

2)      mme Ramotsve netiesā – viņa ieklausās līdzcilvēkos;

3)      „Nostājies uz pirkstgaliem!” – setsvāniešu valodā tā saka, lai piepildītos iecerētais (balto cilvēku valodā tas nozīmē – „turēt īkšķi”).

.