Елена Катишонок. Жили-были старик со старухой. — Мockвa.: Время, 2011.

Jeļenas Katišonokas vārdu es pirmoreiz ievēroju 2009. gada krievu Bukera finālistu sarakstā, pēc tam lasīju vairākas labas atsauces un galīgi nobriedu lasīšanai, kad uzzināju, ka Katišonoka ir žurnāliste, kurā beigusi Latvijas Universitāti, bet 90-to gadu sākumā emigrējusi uz Bostonu, un viņas romāns ir par Rīgu. Protams, interesanti.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka manas izjūtas ir dalītas. Skaista un bagātīga krievu valoda, izcili portretēti varoņi, ļoti daudz cilvēcības un beigās es pat apraudājos. Tādēļ no manu sajūtu viedokļa grāmata būtu pelnījusi tikai vislabākos vārdus. Tai pašā laikā mana racionālā puse, lasot romānu, atķeksēja ne vienu vien neskaidrību. Par visu pēc kārtas.

Man ārkārtīgi patīk ģimenes sāgas, tādi plaši vēstījumi, kuros cauri paaudzēm var izsekot notikumiem, un secināt, ka bumbierītis no ābeles nemaz tik tālu nav aizripojis. Romāns vēsta par vecticībnieku Ivanovu ģimeni, kura 19. un 20.gs mijā pārceļas no Rostovas pie Donas uz Rīgu, te novij ģimenes ligzdu, dzemdē piecus bērnus, pārdzīvojot visas vēsturiskās peripētijas. Romāns beidzas 1955.gadā ar Matrjonas nāvi. Plašs atvēziens – vairāk nekā 50 gadi ļoti sarežģīta vēstures posma – un es neteiktu, ka autore ar to tiek galā. Viņas vēstures zināšanas drīzāk balstās uz subjektīvām, ģimenē stāstītām atmiņām (jo visdrīzāk romāns ir par viņas ģimeni); derēja tomēr izlasīt arī kādu mūsdienu Latvijas vēstures grāmatu. Piemēram, Otrais pasaules karš Latvijā sākās 22.jūnijā, bet 8.jūlijā vācieši bija jau ieņēmuši Rīgu. Katišonokai visi ģimenes vīrieši tiek mobilizēti krievu armijai, savukārt trīs sievietes ar bērniem otrajā kara dienā ar ešelonu aizbrauc uz Pievolgu. Kāda mobilizācija, kādi vēl ešeloni? Pa kuru laiku? (Es vismaz par to neko neatradu.) Vācieši apzina visas tipogrāfijas – autore par to brīnās, jo tajās taču neesot vācu šrifta. Hm, lai kādā Rīgas tipogrāfijā nebūtu vācu šrifta!? Mani samulsināja daudzās vēsturiskas neprecizitātes, bet nokaitināja izvērstais (uz visa fona) ebreju iznīcināšanas apraksts. Nav šaubu, ka tā bija liela traģēdija, bet nav nekāda pamata to romānā plašāk aprakstīt – ģimenē ebreju nav un viņus tas nekādi neskar. Tomēr autore neaizmirst piebilst, ka vietējie bija dedzīgāki šāvēji par pašiem vāciešiem un nedaudz pafantazēt par Arāja vārdu (to neminot). Vispār man likās dīvaini, ka nekur netiek pieminēts ne Rīgas, ne Latvijas vārds, tā vietā tiek stāstīts par Остзейский край. Tāda sajūta, ka Ivanovu ģimene dzīvo nekurienē kā āmuļi uz zaļa zara, jo nedzīvo viņi slikti – vecais ir labs galdnieks un nopelna viņš ļoti labi. Tai pašā laikā – tiek minēts, ka, ienākot padomju varai, bankas tiek nacionalizētas un Ivanoviem tur paliek miljons(!) latu. Vai autore apzinās, cik tas ir daudz un nekādi nevar būt patiesība?

Var jau pievērt acis uz to vēsturi (nav jau mācību grāmata), bet vēl ir tāda lieta, ka autore īsti nav sekojusi ģimenes hronoloģijai. Vienā vietā Matrjonas māte mirst, kad vecākai meitai ir 3 gadiņi (1904.gadā), citā – kad vidējais dēls, kurš dzimis 1907.gadā, ir maziņš. Romāna vidū es aiz intereses sāku zīmēt ciltskoku (pārim 5 bērni, katram bērnam vismaz divi bērni, ātri var nojukt) un sapratu, ka laika robežas notikumiem ir diezgan svārstīgas. Tas atstāj iespaidu, ka romāns ir rakstīts vairākos piegājienos, pa starpu aizmirstot par jau uzrakstīto.

Nezinu, vai pati autore to ir ievērojusi, bet viņai visi negatīvie vai pat tikai dīvainie personāži nav krievi. Ģimenes melnā avs ir vecākā mazmeita, un viņa ir mantojusi savas vectēva mātes čigānietes ārieni; nemīlamā vedekla Nadežda ir no Latvijas laukiem un vienīgā māk runāt tai nesaprotamā valodā (iespējams, latgaliski). Tāpat arī latvieši, vācieši, ebreji – tie ir viņi, ne savējie. Nu jā, un tirgū kartupeļus tirgo типичный остзейский тугодум :).

Tagad, kad es esmu kā kārtīgs “tugodums” visu apzelējusi, varu pateikt, ka grāmata bija ļoti laba un es esmu gatava lasīt tās turpinājumu “Против часовой стрелки“. Neskatoties uz visu iepriekšminēto, Katišonoka māk rakstīt ļoti cilvēcisku un patiesu prozu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) spilgti un neizskaistināti cilvēku portreti – tepat viņi ir, mums blakus;

2) es ticu atmiņām, kas stāsta par Maskavas forštati, iepirkšanos Centrāltirgū, pastaigām pa lielajiem bulvāriem un vēl daudzām sadzīviskām, bet būtiskām lietām;

3) Matrjona un Grigorijs Ivanovi ir pāris, uz kādiem turas pasaule – viņi nodzīvoja savas dzīves pēc labākās sirdsapziņas un labi, ka kāds par viņiem mums pastāsta.

.