Leons Briedis. Asinīs krāsotās ilgas: kinoromāns. – Rīga: Minerva, 2000.

Austra Skujiņa pie grāmatām (1931.gads)

1980.gada pavasarī dzejniekam Leonam Briedim kinorežisors Rolands Kalniņš piedāvāja uzrakstīt scenāriju mākslas filmai par dzejnieci Austru Skujiņu, kuru viņš vēlējās uzņemt. Briedis ir piekritis un nākamo gadu pavadījis pētot visus pieejamos materiālus un runājoties ar visiem, kas vien Austru pazinuši. 1981.gada janvārī uzrakstīto scenāriju Rīgas kinostudija apsprieda un lūdza pilnveidot, tieši tāpat viņi izdarīja maijā, bet rudenī trešo variantu noraidīja: “Nav vajadzīga filma par Austru Skujiņu, bet gan filma par vispārināta jauna talanta bojāeju buržuāziskajā Latvijā.” Filmu nosprieda neuzņemt, bet Leons Briedis pēc 20 gadiem izlēma scenāriju publicēt.

Nav šaubu, ka Austra Skujiņa ir pelnījusi savu filmu, un žēl, ka no iecerētā nekas neiznāca. (Interesanti, kura aktrise bija iecerēta galvenā lomā?) Varētu teikt, ka man par viņu pirms šogad lasītājām grāmatām bija diezgan vienkāršots iespaids – jauna dzejniece nelaimīgi iemīlējās un darīja sev galu, pēc viņas palika smukas dzejas, pēc kurām tika sacerētas smukas dziesmas. Nav jau viss tik vienkārši, katrs cilvēks ir vesela pasaule – jo vairāk es lasu Skujiņas dzeju, jo vairāk mani pārsteidz viņas talants. Viņa taču nav mācījusies nekādās augstās skolās vai augusi izglītotā ģimenē, bet divdesmit gadu vecumā spēja rakstīt tik nobriedušus un izsmalcinātus dzejoļus. Tik ļoti pāri visiem laikiem lidojošus…

Sirds, straujā un trīsošā apse

tiecas pret dienvidu sauli,

kaut saknes dziļi guļ zemē

un veldzi dzer, jauktu ar sāpēm…

(no dzejoļa “Uz tilta”)

Leona Brieža romāns ataino Austras Skujiņas dzīves pēdējo gadu, kad viņa iemīl savu liktenīgo vīrieti un pieviļas gan viņā, gan mīlestībā, gan varbūt arī dzīvē. Viņas iedomātās, ideālās mīlestības pasaulē nav – un tad nemaz nevajag šo pasauli. Leons Briedis ir meklējis iemeslu Austras nomāktībai zemapziņā paslēptā “negribētā bērna” sindromā – Austras māte negribēja viņu dzemdēt, bet bija jau par vēlu abortam. Tā īsti es šo prenatālo psiholoģiju neizprotu, var jau būt, kas to var izvērtēt. Drīzāk es skatītos uz ģimeni, kurā jau ir notikusi brāļa pašnāvība un ir slima (nav zināms, ar kādu kaiti) māsa, kā arī pati Austra pēc dabas ir diezgan liela vienpate un sava ceļa gājēja.

Lai arī Leons Briedis raksta, ka viņš ir daudz pētījis Skujiņas dzīvi, tomēr romāns nav biogrāfija un ir jāņem vērā, ka daži fakti ir upurēti mākslinieciskās izteiksmības vārdā. Piemēram, ar Valdi Grēviņu Austra satiekas vismaz pusotru gadu, bet pēc tam vēl pusgadu grimst depresijā (romānā darbība norisinās gada garumā); savukārt uz māsas kāzām, pēc kurām viņa aiziet uz Daugavu, Austra tomēr ierodas un nestāv ārā, veroties logā. Lai nu kā tur būtu, man bija interesanti iepazīties ar tā laika dzejnieku sabiedrību, kā viņi tur bohēmiski dzīvoja un dzejoja. Un mazliet tuvāk arī ar Austru – viens no mēģinājumiem iepazīt tuvāk viņas dvēseli.

Kā putna kliedziens vēla rudens vējos

var izgaist mūžs.

Bet sirds?

– To konservēt var spirtā!

(no dzejoļa “Kā putna kliedziens”)