Питер Мейл. Xороший год / перевод Инна Стам. – Москва: Иностранка, 2009. (Peter Mayle. A Good Year. 2004)

Ceļojuma laikā bija domāts lasīt pilnīgi citas grāmatas, bet, nedaudz apcerot savu garastāvokli, sapratu, ka man ir vajadzīgs kaut kas atšķirīgs no iecerētā – ne tik nopietns. Pīteru Meilu biju paredzējusi lasīt gan citā kontekstā, gan citā valodā, tomēr neko piemērotāku izdomāt nespēju.

Grāmata vēsta par Maksi Skinneru, Londonas finanšu jomā strādājošu censoni, kuru “uzmet” viņa priekšnieks, un viņš ar vilšanos aiziet no darba. Vienlaikus viņš uzzina, ka ir miris viņa onkulis, mantojumā atstājot māju ar vīnadārzu Francijā, Provansā. Maksis dodas uz Provansu aplūkot savu mantojumu, lēnā garā atgūstoties no iztukšojošās Londonas dzīves un iegremdējoties Francijas lauku nesteidzībā. Romāns ir diezgan iepriekšparedzams – uzrodas gan vēl viena pretendente uz mantojumu, gan francūziete – sirdsdāma, gan arī paralēli tiek savērpta detektīvintriga, kuras galvenais objekts ir Skinnera mantotajā dārzā iegūtais vīns. Beidzas viss laimīgi – ļaunie zaudē, bet varonis iegūst princesi par sievu.

Godīgi sakot, es no grāmatas gaidīju vairāk, jo biju salasījusies pārāk labas recenzijas. Tomēr nevaru noliegt, ka atpūtai bija tīri labi – pa starpām vēl arī uzzināju dažas interesantas lietas par vīnkopību. Varētu teikt, ka grāmatas lasīšana mani iepriecināja, bet arī milzīgi neaizrāva.

Pītera Meila pirmais un, iespējams, slavenākais romāns ir “A Year In Provence“(1989). Kā nopratu, tas ir autobiogrāfisks, jo arī pats Meils, nostrādājis 15 gadus reklāmā, 1975.gadā pārceļas uz Provansu, lai mierīgā garā rakstītu izglītojošas grāmatiņas. (Viena no tām – “Kā es rados?” (par bērnu seksuālo audzināšanu) – ir tulkota arī latviski.) “A Year In Provence” radās no rakstnieka dienasgrāmatām, tā esot viegla un humorīga lasāmviela, un izraisīja Provansā lavīnveida angļu (un japāņu) tūrisma uzplūdu. Manis izlasītā grāmata ir sava veida hibrīds no Meila pirmās grāmatas – sižetiski kaut kas diezgan līdzīgs.

Grāmatai ir ekranizācija – režisora Ridlija Skota 2006.gadā uzņemtā A Good Year ar oskarotajiem Raselu Krovu un Marionu Kotijāru. Noskaņas ziņā filma atbilst grāmatai – nekas pārāk nopietns vai sarežģīts, tāds otrdienas romantiskā vakara kino. Tomēr no tik skanīgiem vārdiem tika gaidīts kaut kas vērienīgāks, tādēļ kopumā filma netiek vērtēta kā veiksmīga (arī ieņēmumu ziņā). Vienīgi – filmā ir izvērsts Makša onkuļa tēls, kuru spēlē Alberts Finnejs, kā vienmēr – ļoti baudāmi.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Francijas un īpaši Provansas mīļotājiem;

2) nedaudz par vīna un franču virtuves baudīšanu;

3) atpūtas romāns bez saspringuma.

***

Kaut kā nejauši ir piezadzies rudens, un es izlasīju, ka līdz gada beigām ir atlicis mazāk par simts dienām. Varbūt tā kustība dabā – krītošās lapas un kastaņi, aizlidojošie putni – ir tā, kas vienmēr manī raisa nemieru. Lūk, sēžu es šodien, kā pie 1.Mēness dienas, un rakstu sarakstu “Manas 25 vēlēšanās”. Pirmā no tām: “Atstāt pagātni pagātnē.” Rudenīga kaut kāda.

Rudens. Vējš noskūpsta lapas,

Zilās debesīs uzplaucis sārts;

Uzmet kastani brūno uz takas,

Gaiss sašķīst gājputnu vaimanās.