Līvija Volkova. Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos. – Rīga: Karogs, 2008.

Oktobris jāsāk ar atskatu vienā no maniem vasaras lasījumiem. Apzināti biju ieplānojusi vienu no sava izaicinājuma biezākajām grāmatām lasīt atvaļinājumā, jo literatūrzinātniece Līvija Volkova ir pacentusies no sirds – 655 lappušu garumā viņa ir Blaumaņa labākais draugs un līdzgaitnieks. Pilnīgi droši grāmatai varētu likt apakšvirsrakstu “Viss par Blaumani”, jo man ir grūti iedomāties, ka varētu uzrakstīt vēl kādu grāmatu, ja nu vienīgais smalku rakstu par kādu līdz šim nezināmu Blaumaņa biogrāfijas atradumu. Tādēļ man ir nelielas grūtības rakstīt par šo grāmatu, jo ir tāda absolūta pabeigtības un tēmas izsmeltības sajūta.

Pirmkārt, grāmata noteikti ir labs palīglīdzeklis visiem Blaumaņa pētniekiem. Tajā ir gan Blaumaņa biogrāfija, gan arī diezgan plaša viņa literāro darbu – dzejas, prozas un dramaturģijas – analīze, kā arī aplūkoti tie vietējie un ārzemju autori, kas varētu būt atstājuši iespaidu uz Blaumaņa daiļradi.

Otrkārt, grāmatā, ņemot vērā, ka Blaumaņa maizesdarbs mūža garumā bija žurnālistika, ir plaša nodaļa, kas veltīta tā laika latviski iznākošajai presei, tai skaitā arī atjaunotajām “Pēterburgas Avīzēm”. Avīžniecības aizkulisēs ir gana daudz notikumu un intrigu, kam Blaumanis ir spiests veltīt, manuprāt, pārāk daudz sava laika.

Treškārt, Blaumanis ir bijis gan teātra recenzents, gan lugu rakstnieks, gan arī mūža nogalē pretendējis pat uz Rīgas Latviešu teātra direktora posteni, tādēļ izlasāms arī ieskats latviešu teātra vēsturē.

Ceturtkārt, Blaumanis bija cilvēks ar plašu sirdi, sabiedriski ļoti aktīvs, tādēļ krietni daudz lappušu ir veltīts viņa draugiem, paspārnē ņemtajiem jaunajiem rakstniekiem un kolēģiem. Ne viss te ir bijis tik rožaini, cilvēki ir tomēr ļoti dažādi, dažas lietas man bija negaidīti neglītas. Blaumanis savus draugus ļoti mīļoja, tiem pieķērās, tādēļ arī daudz ko piedeva. Labi, ka Volkova ir diezgan plaši atspoguļojusi, kādēļ ir radušās baumas par Blaumaņa iespējamo homoseksualitāti un pārliecinoši tās atspēkojusi.

Sākotnēji man likās neierasta autores iecere izveidot atsevišķas nodaļas par katru no Blaumaņa nodarbēm un stāstīt par tām savrupi. Tomēr jāatzīst, ka tas bijis diezgan prātīgs lēmums, jo Blaumaņa dzīve bija apbrīnojami daudzpusīga. Viņš ir bijis tik čakls un darbīgs cilvēks, ka īstenībā mani vairs nepārsteidz, ka, neskatoties uz viņa izteikto ģimeniskumu, viņš tā arī neapprecējās. Pa kuru laiku? Varbūt tās, pie kurām viņš brauca precībās, nemaz nebija tās īstās, bet tā īstā, vienīgā viņam bija tikai kā tāla zvaigzne dzejniekam. Volkova uzskata, ka Blaumaņa kvēlākā mīlestība bijusi Marija fon Andrejanova, bet viņš no tās atteicies dažādu iemeslu vadīts.

Izlasīt tik biezu literatūrzinātnisku pētījumu tiešām varētu likties nopietns izaicinājums, bet es nenožēloju, ka pieķēros. Nezināju, ka Blaumanis ir bijis tik daudzpusīgs, rakstījis ne tikai dzeju un prozu, bet arī satīru, tulkojis un režisējis teātri, labi dziedājis un pratis būt sirsnīgs draugs. Atzīšos, ka šogad jūnijā pirmoreiz savācos aiziet uz ikgadējām “Skroderdienām Silmačos” Nacionālajā teātrī un biju lielā sajūsmā no redzētā. Tas ir iestudējums, kuru es ieteiktu ikvienam – arī bērniem un tam vīrietim, kuru sieva ir aiz ausīm uz teātri atvilkusi. Aktieriem bija tik liels spēlētprieks, ka tas aizrāva visu zāli – pasmējāmies, paraudājām, padziedājām. Un tā ir luga, kuru pirms vairāk nekā 100 gadiem pēc pirmizrādes nolīdzināja ar zemi…

Manuprāt, Blaumanis, skatoties no mākoņu maliņas, ar daudz ko varētu būt apmierināts: viņa darbi tiek lasīti joprojām, lugas uzvestas, radītie tēli ir kļuvuši par nozīmīgiem simboliem mūsu kultūrvēsturiskajā telpā. Un viņam šeit ir labs draugs literatūrzinātnieces  Līvijas Volkovas personā – lai katram rakstniekam tāds būtu!