V.G.Zēbalds. Austerlics / no vācu val. tulk. Silvija Ģībiete. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.  (W.G. Sebald. Austerlitz (2001)).

“Austerlicu” es sāku lasīt vasarā un jau no pirmajām lappusēm pārliecinājos, ka tas ir rimts un melanholisks stāsts, kurš vedina uz apcerīgām pārdomām. Vismaz es bieži sevi pieķēru pēc pāris rindkopām iegrimstam kādā domā, kuru pilnīgi neatliekami vajadzēja izrisināt līdz galam, vērojot mākoņus aiz loga. Nākamā stadija bija veselīga snauda, apsedzoties ar grāmatu. Pēc vairākām pārgulēšanām ar “Austerlicu” man uzradās citi plāni, un grāmata tika atlikta līdz rudenim.

Tikai nepadomājiet, ka tā ir slikta grāmata. Tieši otrādi – tā noteikti ir viena no pēdējā laika tekstuāli izsmalcinātākajām grāmatām, kuru esmu lasījusi. Vienkārši šai grāmatai nepiestāv vasaras kņada un karstums, tās melanholiskais ritms drīzāk ir rudens vai agras ziemas tuvinieks. Arī grāmatas noformējums – teksts bez dialogiem un gandrīz bez pārtraukumiem, kā arī melnbaltās  fotogrāfijas tekstā – to padara īpašu. Atstātā iespaida ziņā grāmata man stipri atgādināja vienu Norvēģijas filmu , kuru es pilnīgi netīšām (bija kādreiz Arsenālā tāds paradums veidot filmu blokus) noskatījos – kāds tālsatiksmes vilciena vadītājs gatavojas pensionēties un savā pēdējā darba dienā iekuļas visādos notikumos. Vispirms man stipri gribējās filmu patīt uz priekšu, pēc tam man ilgi nepieleca, ko tas cilvēks pa ekrānu maisās. Bet tagad ir tā, ka es šo filmu šad un tad atceros un par to padomāju. Kā tas vilciens traucās pa sniegoto Norvēģiju un ielīda vienā no nebeidzamajiem, tumšajiem klints tuneļiem…

Antverpenes Centrālā stacija

Grāmatas “Austerlics” galvenais varonis ir arhitektūras vēsturnieks Žaks Austerlics, kurš 20. gs. 60-tajos gados Antverpenē satiek vārdā nenosauktu šīs grāmatas stāstnieku. Viņi satiekas Antverpenes stacijā, par kuru Austerlicam ir vēsturnieka interese, savukārt stāstniekam liekas interesanta paša Austerlica personība – viņš izrādās ārkārtīgi erudīts cilvēks, kurš ar interesi vēro apkārtējo pasauli. Viņš stāsta par ēku arhitektūru, pamazām atklājot arī pats sevi.

No vienas puses, par šo grāmatu varētu būt viegli rakstīt, jo ir divas diezgan skaidras tēmas: cilvēka identitātes meklējumi un holokausta radītās sekas. Tomēr, no otras puses, grāmatas plūstošais stils un daudzās it kā nejauši skartās tēmas rada iespaidu, ka vēlies aprakstīt kādu gaismas plūsmu, kura nepārtraukti mainās. Bet – vai ir viegli pastāstīt par kāda cilvēka dvēseles dzīvi, kurš meklē sevi mūža garumā?

Žaks Austerlics līdz 15 gadu vecumam nezināja savu īsto vārdu, jo viņš pavisam maziņš ieradās Anglijā ar Kindertransport palīdzību, un viņa adoptētāji neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt par viņa izcelsmi. Čehijas ebreju bērns visas savas agrīnās atmiņas ir izstūmis no apziņas, viņa adoptētāji nav sirsnīgi cilvēki, un kaut kāda migla ietin Austerlica dzīvi: “Cik vien es spēju sevi atcerēties, man vienmēr ir šķitis, it kā man realitātē nebūtu vietas, it kā manis nebūtu vispār.” 15 gados uzzinātais vārds neko daudz nemaina, jo būtībā Austerlics izvairās kaut ko uzzināt par savu pagātni, “[es] izveidoju sava veida karantīnu un imūnsistēmu, kas mani pasargāja no visa, kas kaut kādā, pat vispastarpinātākajā veidā būtu saistīts ar priekšvēsturi attiecībā uz manu izglābto personu un uz aizvien šaurāko telpu ap to.” Kā pieaudzis cilvēks viņš izvēlas nemitīgi būt aizņemts ar zināšanu uzkrāšanu, kas noder kā aizvietojošā, kompensējošā atmiņa, līdz vienā brīdī tas noved pie nervu sabrukuma. Izveseļojies, Austerlics, ne bez pūlēm, Čehijā atrod savu pirmo aukli, kura viņam pastāsta par vecākiem un viņu likteņiem. Tēvs ir pirmais aizdevies uz Parīzi, savukārt māte tiek nosūtīta uz Terezinu, geto pilsētiņu. Jāatzīst, ka it kā mierīgais stāstījums par mātes gatavošanos ceļam un pārējo, ielās satikto ebreju nolemtību ir emocionāli iespaidīgs – mēs taču zinām, kas ar šiem cilvēkiem notika un kurp viņi devās.

Es domāju, ka sākotnēji miegainais “Austerlics” uz mani atstās ilgstošu pēciespaidu: autors interesanti raksta gan par daudzām ēkām un to vēsturi, gan arī viņa radītā poētiskā noskaņa ir grūti aizmirstama.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Melodisks stāstījums minora toņos;

2) Nav vajadzīgas uzspēlētas šausmas, lai iespaidīgi vēstītu par kādas fanātiskas un kroplas iegribas vārdā zaudētām un izpostītām dzīvēm;

3) “Neviens nespēj skaidri pateikt, kas ar mums notiek, kad sparīgi tiek atrautas vaļā durvis, aiz kurām ir paslēpušās mūsu bērnu dienu bailes.