Kelīna Klāna. Klūrgu sūnākļa rēgs. – Rīga: Lauku Avīze, 2002. – (Lata romāns).

 

Naktsvējš, kad uzbrāž niknāks pūtiens, pīcko ar vītolzariem mājas sienu tieši pretī Tālava gultai. Šmīkst vien. Lāgiem kāds it kā nošļaukājas gar baļķiem ārpusē… Tadi kā zaglīgi soļi prom aizšļūcina. Vai sūnākļa ķēms atkal māžojas? Bet varbūt māte atnākusi savas bēru egles pieprasīt… Nupat kā dīvaines sākušās…

Mitraine, nomaļš Latvijas miests, ir pazīstama ar saviem sūnākļiem un tajos mītošo spoku.   Parasti tas žēlabaini gaudo un vaimanā, kam piebalso suņi un vējš, bet gadās arī, ka vientuļa gājēja ceļu aizšķērso kāda ķēmīga, neatpazīstama ēna. Baismīgi, īpaši tagad – dīvaines (jeb dievaines, veļu laiks) ir sākušās. Kas to lai zina – dzīvs vai miris apkārt staigā.

Kelīnas Klānas trešais romāns ir pieteikts kā kriminālromāns, un tā galvenā intriga vērpjas ap spoku, kurš jau krietnu laiku ir ļaužu valodās. Tomēr manā uztverē Klānas romāna galvenā ass ir nauda un tās vara cilvēku dzīvē. Lasītājs tiek ievests dziļos Latvijas laukos, kuros zemnieki cīnās, kā nu katrs māk; krasi ir pretstatīts manīgais bagātnieks un naivais tukšinieks. Te ir Lakstu Ziģis, kurš juku laikos zinājies nopelnīt un māņu ceļā pievākt sev nepiesieto, turpinot tādā pašā garā. Te ir Knēveļmuižas Tālavs, kurš vēlu atbridis no afgāņu gūsta, atsācis saimniekot tēva sētā un nu kuļas “pa mūžīgiem parādiem kā pa mūrdoksni“.  “Lai uz dzīves zaļā zara uzrāptos, vajag cieta maka, uz kā pakāpties. Bez kārtīga atspēriena augšā netiksi. It īpaši, ja esi zemnieks un tev zem kājām Mitraines ļumīgā zemīte.” Nevar teiktajam nepiekrist – lai kā gribētos noliegt materiālo, no zvaigznēm paēdis nebūsi. Pie tāda slēdziena nonāk arī Naktsblāzmu Jasmīne, kuras acu melnie stikli ir savaņģojuši ciema veiksminieku Ziģi. Viņa spēj aizsviest uzdāvāto zelta kakladiegu, bet no siltiem ziemas zābaciņiem atteikties nespēj. Ar Dievu uz pusēm savu saimniecību velk arī Niedolu Nāra, ciema skolotāja, kuras vīram šajos juku laikos ir “nosēdušās baterijas” un interesē vienīgi grādīgā malks. Nāru un viņas kaimiņu Tālavu saista jaunības dienu neaizmirstā mīlestība, un viņš atceras viņas dēla Janča rateļos pie nevajadzīgajām cūku zarnām pielikt arī gaļas klanci. Tāpat tiek gādāts par plānpierīti Betiņu, Sūnusētas iemītnieci, kuras saprāts ir aizgājis pēc kara gados piedzīvotas ģimenes traģēdijas. Tā nu tur viss savijas kopā – nauda, mīlestība, sāpes un ilgošanās.

Lai arī Kelīna Klāna uzbur diezgan pesimistisku lauku ainu, viņas romāna ir cerība – Nāras dēls Jancis, romantiķis un cīnītājs. Sastopoties ar Betiņas dzīves traģēdiju, viņš “atjēdz, cik sīkas un nenozīmīgas ir bijušas visas viņa paša līdzšinējās dzīves likstas. Viena veltīgi nosviedrēta vasara cukurbiešu laukā. Viena zemē sapūšanai atstāta izaudzēta raža. Izsalšanās rudens lietū un slimības murgi ar ziliem akmeņiem melnās debesīs. Nieka burbulītis vien tas ir pret to bēdu upi, kura šļākusies pāri Sūnusētai un viņas ļaudīm.” Varbūt tieši dzīves mēroga atskārsme Jānim palīdz neizsamist pēc neveiksmes linu laukā un doties peļņā uz Īriju – lai atgrieztos ar sēklas naudu kabatā. Varbūt viņš patiešām atgriezās.

Vai pamanījāt, cik daudz jauku, skanīgu vārdu lieto Kelīna Klāna? Dažus no tiem es pat vārdnīcā neatradu. Valodas dēļ es jau sen gribēju izlasīt kādu Klānas romānu, un tās dēļ nepievīlos. Varbūt sižeta līnija varēja būt taisnāka un dažbrīd neaiziet sāņus, varbūt kāds tēls brīžiem uzvedās pārāk ekstravaganti… tomēr kopumā man lapas šķīrās raiti un gribējās sekot varoņu gaitām. Cik nu es esmu tos Lata romāna sērijas daiļdarbus lasījusi, daudziem ir viena vaina – tie lielākoties ir tikai tādi ģenrālmēģinājumi romānam. Cik ļoti te noderētu kāds pieredzējis redaktors, kurš drīzāk īstenotu tādu kā mentora funkciju, strādājot ar autoru, norādot uz nepilnībām, palīdzot noslīpēt tekstu līdz pilnībai. Un tad arī mēs varētu sagaidīt, ka latviešu literatūrā tiek kvalitatīvi aizpildīta vēl viena patukša niša.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Spokaini pagātnes vēji sapurina un atklāj cilvēku likteņu līkločus;

2) Krāšņa, bagātīga latviešu valoda;

3) “Kas dzimis lidošanai, arī, pa zemi rāpodams, spēj par tārpu nekļūt…