Gundega Repše. Brālis. Ojārs Vācietis. – Rīga: Pētergailis, 2005. – (Latvijas laikazīmes).

Ojārs Vācietis man saistās ar rudeni. Un ne jau tādēļ, ka viņa dzimšanas un miršanas datumi ir novembrī. Viņa dzejoļi ir nemierīgi, trauksmaini, aicinoši – bet tajos nav pavasara ūdeņu čalojuma, tas ir rudens vēja asums un rūgtums. „Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries…

Manā dzīvē Ojārs Vācietis ir bijis vienmēr, sākot jau ar “astoņiem kustoņiem” un bērna apbrīnu par viņa 50-tās jubilejas kliņģeri ar svecīšu ugunskuru. Pēc tam man viņu nedaudz mācīja skolā, un tad es lasīju viņa “Vadoņa augšāmcelšanos”, kas bija jau atkal cits Vācietis. Un tad es atklāju, ka vispār Vācietim ir ļoti daudz skaistu mīlas dzejoļu. Un vispār Vācietim ir ļoti daudz, un man tas viss ļoti patīk.

Jolanta Mackova Vācietim veltītajā krājumā “Visums, sirds un tāpat…” raksta” “Bez Vācieša es būtu uzaugusi citāda, kaut kā būtiski pietrūktu manā “es”. Izsakot šo domu, neesmu oriģināla, un tieši tas ir lieliski. Jo viņš ir visiem, visos.” Rakstniece Gundega Repše arī ir gribējusi teikt savu vārdu par Ojāru Vācieti un uzrakstījusi grāmatu vēstulēs, ko varētu dēvēt par tādu piepaceltu, poētisku biogrāfiju. Tai pašā laikā nepamet sajūta, ka viņa raksta vēstules Ojāram Vācietim, bet aptvertais jautājumu loks vispirms ir būtisks viņai pašai, viņa runā, skaidro to visu pati sev. Grāmatā ir diezgan daudz pagaru citātu no Vācieša laikabiedru teiktā, pāris jaunas intervijas. Arī bilžu ir gana daudz (es gan nesapratu, kādēļ vajadzēja tik daudz dzejoļu faksimilu). Repše ir apcakinājusi jau esošo materiālu un saaudzējusi to ar savām pārdomām, izjūtām par un ap Ojāru Vācieti, viņa dzeju un viņa apkārtni.

Lasīt man bija saistoši, tomēr man palika iespaids, ka viens no Repšes motīviem, kas izvijas cauri grāmatai, ir – aizstāvēt Vācieti, pie kam sev raksturīgā kareivīgumā. Aizstāvēt no tiem, kuri pārmeta Vācietim „sarkanumu” (vai tiešām kāds to vēl dara 21.gs.?), aizvainoties uz tiem, kuri viņu pietiekami neatbalstīja (cik gan būtu pietiekami, kas to var izsvērt?). Repše Vācietim vairākas reizes stāsta par šodienas morālo pagrimumu, cilvēku pārdošanos naudas vārdā un jautā: „Vai tu rakstītu šodien? Vai tu meklētu ceļu pie pazaudētajām un tik daudzām nenotikušajām dvēselēm un dzīvēm?” Man kaut kā neliekas, ka Vācietim ir vajadzīga aizstāvība, jo viņš ir viens no tiem, bez kuriem latviešu literatūra būtu citāda, tāda liela un absolūta vērtība ar joprojām pilnskanīgu un aktuālu dzeju. Tai pašā laikā nav nekāda iemesla Vācieti pataisīt par to, kas viņš nebija. Vai tad viņš nedzēra? – Dzēra. Bija viņam gan sava bohēma, gan vientulības periodi, neba jau nu viņš nevienu mušu savā dzīvē nav nositis, nevienu cilvēku aizvainojis. Katram cilvēkam ir savas ēnas puses, un pieprasīt no citiem, lai viņi šo ēnas pusi atbalsta tikai tāpēc, ka gaišā puse ir tik spoža, nav reāli. Man ļoti patīk Imanta Auziņa atstāstītā paša Vācieša anekdote iz dzīves par sevi: “Reiz Vidzemes autobusā viņam blakus sēdējusi lauku sieva un viņu pētījusi. Beidzot neiztur un saka: “Jaunais cilvēk, jūs gan izskatieties dikti līdzīgs Ojāram Vācietim!” Es no sirds atbildu: “Tiešām, daudzi man tā saka…” Tante atviegloti nopūtās: “Labi gan, mīļais, ka jūs tas neesat, nav jau ar nekāda prieka būt…” Nav zināms, vai tā bija īstenība vai Vācieša izdomājums, bet patiesības grauds tajā slēpjas – būt par Vācieti nebija viegli.

Knuts Skujenieks saka, ka „[Ojāram] vajadzēja cīkstēties, viņam vajadzēja pierādīt. Ojārs ir visai īpatna poētiskā temperamenta cilvēks. Latviešu dzejā netipisks.” Es domāju, ka Vācietis bija no tiem cilvēkiem, kas nevarēja nedegt, tāpat kā ogle vai svece. Tāds liktenis, sava veida nolemtība – tikai tad, ja tu degsi rakstīsi dzeju, tu darīsi to, kas tev dzīvē ir paredzēts. Citādi būs sajūta, ka mūžs ir dzīvots velti.

Kopumā grāmata bija laba, lai arī negribējās piekrist visam Repšes rakstītajam, tomēr bija interesanti kaut vai domās pastrīdēties un izdomāt savu versiju. Kā arī, protams, ļoti personiskās rakstnieces sarunas ar dzejnieku, domu piesātinātas un spraigas. Gribētu atzīmēt, ka šai grāmatai beigās ir biogrāfiskā darbā tik vajadzīgais dzejnieka dzīves gājuma apraksts jeb CV, jo diezgan bieži nezin kādēļ brīvā formā rakstītajās biogrāfijās to noignorē.

Advertisements