Jans Martels. Pī dzīve / no angļu val. tulk. Maija Andersone; Rīga: Atēna, 2003. (Yann Martel. Life of Pi (2001)).

Es jau krietnu laiku nēsājos ar domu, ka šo grāmatu vajadzētu noteikti izlasīt. Galu galā 2002.gada Bukers, intriģējošs sižets, vajadzētu būt labi. Labi man bija, bet ne tik labi, cik gaidīju. Iespējams, mani vispār nesaista stāsti par izdzīvošanu vientulībā, jo Robinsons Krūzo tā arī palicis neapgūts. Varbūt man pietrūka cilvēku un attiecību, jo arī ar dabas aprakstiem es parasti cīnos. Bet, protams, grāmata ir nozīmīga un nenožēloju, ka izlasīju.

Reiz kādā Indijas pilsētiņā dzīvoja vienkārša ģimene ar diviem bērniem – pusaugu puikām. Tēvs ir neliela zoodārza īpašnieks, kas viņiem nodrošina pietiekamu pārticību. Jaunākais dēls Pī (pilnā vārdā Piscine Molitor Patel, nosaukts par godu Francijas peldbaseinam) iet uz skolu, interesējas par reliģijām (savdabīgā, bērnišķīgā veidā praktizējot veselas trīs), interesējas par dzīvniekiem, stāsta par cilvēkiem, kuri ir viņu ietekmējuši. Kādu dienu ģimene nolemj emigrēt uz Kanādu, līdzi ņemot daļu no dzīvniekiem. Kādēļ emigrē? Labs citāts, ļoti piemērots mūsdienu Latvijai:

Cilvēki maina dzīvesvietas, ja ir rūpju un raižu nomocīti. Ja nepamet sajūta, ka – strādā un pūlies, cik gribi, – rezultāta nebūs; to, ko tu veselā gadā būsi uzcēlis, citi vienā dienā nopostīs. Ja ir radies iespaids, ka nākotnes nav, ka paši vēl kaut kā varētu izdzīvot, bet bērnus gaida strupceļš. Ka uz pārmaiņām nav ko gaidīt, ka laime un labklājība iespējama tikai citā vietā.

Diemžēl kuģis cieš avārijā, un sākas grāmatas galvenā daļa – Pī ir vienīgais cilvēks, kurš izglābjas, bet ar viņu uz plosta nonāk vēl pāris dzīvnieki, tai skaitā Bengālijas tīģeris. Un tad seko ceļojums no jūlija līdz februārim, kurā izmisums mijas ar cerībām.

Grāmata varētu patikt daudziem. Tajā ir Piedzīvojums, Izziņa, Sevis pārvarēšana un  Drosme – visas tās lietas, kurām parasti jānotiek ar pusaugu zēnu, lai viņš kļūtu par vīrieti. Tomēr grāmata nav sižetiski vienkāršs dēku romāns, tajā ir daudz filozofijas, kāda druska mistikas, lasītājiem tiek dotas plašas iespējas faktu interpretācijā. Grāmatas otrā daļa lasītājam liek dzīvot līdzi Pī un tīģera cīņai par dzīvību, domās turot īkšķi par to, lai uzvar cilvēciskais saprāts un karstā vēlēšanās izdzīvot. Lieliska mācība nepakļauties šaubām un ticēt sev līdz pēdējam elpas vilcienam: “Doubt is useful for a while…But we must move on. To choose doubt as a philosophy of life is akin to choosing immobility as a means of transportation.” Trešajā daļā lasītājs tiek apbalvots ar labu finālu, pat iespēju izvēlēties vienu no tiem. Otrā fināla iespēja vispār bija labs, trekns punkts, bez tā romāns būtu zaudējis stipro simbolisma spēku.

Vislabāk man grāmatā patika tās daļas, kurās stāstīts par dzīvniekiem un viņu uzvedību gan zoodārzā, gan plašajā okeānā, gan arī Pī saskarsmē ar tīģeri. Pirmkārt, visi dzīvnieki ir skaisti un ļoti saistoši pētniecības objekti; otrkārt, viņu rīcība visbiežāk ir patiesa: nogalina, jo grib ēst; uzbrūk, lai aizstāvētos; bēg, lai paglābtos. Cilvēkiem gan ir dots nedaudz vairāk veselā saprāta, bet pārāk bieži viņi to nelieto un bieži uzvedas kā mērkaķi ar granātu rokās.

Pieņemu, ka viena no grāmatas mērķauditorijām varētu būt inteliģenti vīrieši, savukārt nepatiku tā varētu izraisīt ļoti jūtīgos cilvēkos, jo ir arī diezgan naturālas ainas, kā arī nepatikt izteiktiem reālistiem un aktīvas darbības cienītājiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) daudzslāņainība – var lasīt piedzīvojumus un var lasīt filozofisku alegoriju – izvēlies pats!

2) daba un dzīvnieki un zēna vientulība milzīga ūdens klajuma vidū;

3) “Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl. Dzīvībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs zinātnieks. Dievam ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs ticīgais. Kāpēc tad jūs tā mulsina tas, kam grūti noticēt?”

Zināms, ka Angs Lī ir uzņēmies grāmatas ekranizāciju (pirmizrāde paredzēta 2012.gada decembrī), viens no aktieriem – Tobijs Magvairs. Varētu būt interesanti, īpaši jau tīģeris.

Advertisements