Элис Хоффман. Речной король / пер. Е. Королева. – Mосква: Эксмо, 2009. – (Мона Лиза). (Alice Hoffman. The River King (2000))

Aizvien tuvāk mums nāk tumsa, un rudenīgais vējš uzpūš kādu spokaināku auku. Veļu laiks turpinās, un grāmata man atradās gana atbilstoša. ASV rakstniece Elisa Hofmane latviski nav tulkota, bet viņa ir viena no tām autorēm, kuru es ik pa laikam esmu pamanījusi dažādos sarakstos un lasītāju ieteikumos. Ar to pietika, lai ieraugot viņas vārdu grāmatplauktā, es badīgi pakamptu grāmatu. Diemžēl kampiens iznāca krieviski, ko tagad nožēloju, jo vajadzēja tomēr pacensties sameklēt angliski.

Elisa Hofmane ir viena no mūsdienu maģiskā reālisma pārstāvēm, tikai viņa pārstāv šī žanra “vieglo” galu. Ja Markess kādam ir pārāk blīvs un smagnējs, savukārt Andžela Kārtere – pārgudra, bet tomēr literatūrā patīk fantāzijas un pasaku elementi, kas mijas ar realitāti, tad Hofmane varētu būt patīkama alternatīva. Faktiski man krietnu brīdi likās, ka viņa balansē uz sentimentāla romāna robežas, tomēr – nē, viņas stāstījums ir poētiski piepildīts ar īpašu spēju aizraut lasītāju un likt dzīvot līdzi romāna varoņiem.

The River King darbība norisinās Masačūsetsā, Hadanas mazpilsētā, kura vairāk nekā 100 gadus ir sašķelta divās daļās. 1858.gadā te uzcēla Hadanas internātskolu, kura paredzēta bagātnieku bērniem – skaudības un reizē iztikas avotu mazpilsētas iedzīvotājiem. Upes ieskautā Hadanas skola dzīvo pati savu, noslēgtu dzīvi, te valda skarbie internātskolas likumi, un pusaudžiem jātiek galā pašiem. Bet kādā oktobra naktī abas atšķirīgās Hadanas pasaules sašūpo kāda pusaudža neizskaidrojama nāve, viņš tiek atrasts noslīcis upē. Tas atklāj daudzas pagātnē slēptas lietas, un  pagātne met savus atspīdumus mistiskā, teiksmainā veidā: ziemas vidū parādās rožu smarža, oktobrī sāk spietot bites, mēteļa kabatās atrodas zivtiņas, bet skapjos – upes akmentiņi.

Varbūt visi šie romantiskie sakāpinājumi liktos pārspīlēti, ja ar to palīdzību Hofmane nerisinātu kādu nozīmīgi tēmu: pusaudži un pašnāvība, mobings skolā. Mirušais pusaudzis ir skolā nepieņemts dīvainis, kurš negrib pakļauties iedibinātajām tradīcijām, un izrāda tracinošu, pasīvu pretestību. Skolotāji uzskata par izdevīgu neredzēt notiekošo un turēties pie veciem standartiem. Mazpilsētas detektīvam, kurš uzsāk šķetināt noslēpumaino nāvi, ir gana daudz nesaprotamu pavedienu, kuri tiek arī speciāli mudžināti un griezti.

Elisas Hofmanes radītie varoņi ir ekscentriski un interesanti, tomēr dzīvais dabas attēlojums ir viena no romāna savdabībām: skolu ir apsēduši nikni gulbji, skapjos gadās pa vardei, atvilktnēs dzīvo peles; migla un sūnas pārklāj apkārtni, savukārt upe izkāpj no krastiem un rīkojas pēc saviem likumiem. Pāri visam klājas salda un smaga rožu smarža – reiz tās iestādīja nelaiķa direktora sieva, kura sev dzīves galu atrada cilpā skolas bēniņos…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      mazpilsētas mierīgajā dīķī tiek iemests akmens, un saceltie viļņi krastā izskalo negaidītas lietas;

2)      mīlestība nekad nav lieka vai nevajadzīga, tā vienmēr paliek. Tāpat kā sāpes;

3)      His grandfather always told him that any man who took the time to listen would be amazed at all he could discover without even trying.

Advertisements