Sākumlapa

Pēteris Zeile “Konstantīns Raudive” (2009)

3 komentāri

Pēteris Zeile. Konstantīns Raudive. – Rīga: Jumava, 2009.

Šī nu ir grāmata, ar kuru es cīnījos ilgāku laiku, nenāca man viegli literatūrzinātnes pedantiskā izteiksme. Bet nu laimīgi varu ziņot par izcīnīto kauju un iegūtajām zināšanām.

Lai arī es zināju, ka Konstantīns Raudive ir pirmskara Latvijas filozofs, tomēr vairāk es viņu biju iegaumējusi kā Zentas Mauriņas vīru un Eiropā pēckara gados pazīstamu parapsihologu. Tas varētu būt tāpēc, ka padomju laikā Raudives vārdu nedrīkstēja publiski  pieminēt. P.Zeile min gadījumu, kad Nacionālajā bibliotēkā izsniegtai grāmatai izplēsts Raudives sarakstītais priekšvārds un viņa vārds izsvītrots arī satura rādītājā.

Konstantīns Raudive (1909.30.IV – 1974.2.IX) ir Latgales bērns, dzimis Asūnē, bet ļoti tālu no savas dzimtenes aizgājis pasaulē. Latvijā viņš kļuva pazīstams ar Servantesa “Dona Kihota” un “Parauga noveļu” tulkojumiem, apcerēm par Unamuno, Ortegu i Gasetu, viņa darbu latviskojumiem un divām filozofisko eseju grāmatām, savukārt pēckara Vācijā – ar trimdā tapušiem filozofiskiem un literāriem darbiem ar Zentas Mauriņas kā tulkotājas starpniecību.

Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive (1968) (Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvs)

Raudive mācījās Krāslavas ģimnāzijā, bijis ļoti talantīgs, īpaši interesējušas valodas un filozofija. Māte gribējusi, lai viņš kļūst par priesteri, bet Rīgas Garīgais seminārs tomēr Konstantīnam nav izrādījusies īstā vieta. Ar Kultūras fonda atbalstu viņš ir studējis Parīze, Madridē un Edinburgā (1930-1936), pēc tam dzīvojis arī Itālijā un Somijā. Atgriežoties Rīga, Konstantīns bija sava veida intelektuālā zvaigzne, lai arī nedaudz nesaprasta. Nezinu, pa kuru laiku viņš paspēja apprecēties un radīt divus bērnus, bet biogrāfijās tas parasti tiek pieminēts garāmejot. Daudz svarīgāka ir viņa iepazīšanās ar Zentu Mauriņu 1935.gada martā. Mauriņa ir 12 gadus par viņu vecāka, nestaigājoša invalīde, bet – harismātiska personība, izsmalcināta intelektuāle. Kas Raudivi saistīja pie Mauriņas?  Mauriņas ilggadējā sekretāre saka: “Personības šarms. Karaliskums. Patoss pat ikdienā. Zināšanu pārbagātība un vēlēšanās tās nodod tālāk. Nepadošanās liktenim.” Viņi abi vēlāk uzsver, ka abu satikšanās ir bijusi liktenīga abiem, un viņu rakstnieku mūžā tam ir bijusi izšķirīga nozīme. Raudive un Mauriņa kļūst par tandēmu, kurš iziet cauri visiem emigrācijas ceļiem, dzīvojot vispirms Vācijā, tad Zviedrijā un tad atkal Vācijā. Raudive gan nav svētais – viņam ir sānsoļi un Zviedrijā pat piedzimst meita. Bet Zenta piedod un meitu pat palīdz audzināt. Viņu garīgajā savienībā nav spējis iejaukties neviens.

Kad es pirmo reizi ieraudzīju Raudives trimdā izdotos romānus, tie mani šokēja ar savu apjomu. Tā arī toreiz nesaņēmos nevienu izlasīt, aprobežojos  ar esejām. Bet ari Pēteris Zeile saka, ka “Raudives darbus nav viegli lasīt. Tie prasa sagatavotu, izglītotu lasītāju. Arī ļoti pacietīgu, kas spēj līdzdzīvot autoram viņa emocionālo kāpinājumu un filozofisko pārdomu laukos.” Viņa rakstīšanas stils esot bijis stihisks, neatlaidīgs, koncentrēts. Uzrakstīto praktiski nelaboja – kā uzrakstīts, tā jāpaliek.

No Raudives filozofiskajiem uzskatiem man palikusi atmiņa tēze, ka tikai cilvēks pats var radīt tādu dzīvi, kas apmierinātu sirdi un prātu. “Svarīgi, lai viņš savas dzīves ritā apzinātos esamības vienreizību, izprastu dzīves jēgu, tiektos to pilnveidot un padziļināt.” Cilvēkam ir jāiepazīst sevi, savas alkas un ideāli, lai varētu tos realizēt ar visiem radošajiem gara spēkiem. Būtiskākas par citu gūto pieredzi ir pašu apgūtās patiesības. Cilvēks neiedzimst ar izveidotu dvēseli. Viņš ar tādu mirst, jo to radījis dzīves laikā. Savu dzīves filozofijas credo K.Raudive izteicis mātes Terēzes vārdiem: “Jādzīvo tā, lai izdzīvotu visu savu dzīvi, jāmīl tā, lai izmīlētu visu savu mīlu, jāmirst tā, lai pārdzīvotu savu nāvi.”

Ticība cilvēka dvēseles nemirstībai pārliecināto katoli Raudivi piesaista parapsiholoģijai un mudina viņu dzīves pēdējos desmit gadus nodarboties ar eksperimentiem, tiecoties nodibināt kontaktus ar mirušajiem, izmantojot mūsdienu (t.i. 60-to gadu) tehniku. Ar parapsiholoģijas pētījumiem Raudive ir guvis ievērību visā pasaulē, vāciski ir publicētas divas viņa grāmatas par šo tēmu. Latviešu trimdas sabiedrībā tas ir uztverts skeptiski, arī monogrāfijas autors Zeile šo Raudives dzīves posmu atspoguļo distancēti. Raudive ar parapsiholoģiju bija ārkārtīgi aizrāvies, viņš bija idejas pārņemts. Ja ierakstīsiet Google meklētājā vārdus “white noise” un “Raudive”, joprojām saņemsiet neparasti daudz rezultātus.

Neparasts cilvēks bija Konstantīns Raudive – aizrautīgs, erudīts, mīlošs, brīžiem paštaisns, ietiepīgs. Nedaudz traks – kā viņa mīļotais literārais varonis Dons Kihots.

Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti” (2007)

3 komentāri

Ralfs Kokins. Kurzemes vilkaču nostāsti: 12 stāstu izlase. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.

Kad novembra vēlā vakarā logā sitas melns lietus un vējš izmēģina savus niknākos pūtienus, cilvēkam nav lielākas baudas kā sēdēt siltā istabā un apzināties savu komfortu. Un var vēl arī kaut ko palasīt, vēlams briesmīgu. Nu tad jau par vilkačiem 🙂

LU Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins jau pirms kāda laiciņa ir sarakstījis interesantu grāmatu, kurā apvienoti 12 stāsti par vilkačiem. Bērnību un skolas gadu brīvlaikus Kokins ir pavadījis Kurzemes pusē, kur dzirdējis visādus nostāstus, kā arī pats piedzīvojis dažādus atgadījumus. Vilkaču parādīšanās šeit tiek saistīta ar konkrētām dabas vietām – lieliem, tumšiem mežiem, purviem un dūksnājiem, seniem kapiem un veciem kokiem. Praktiski nepastāv vilkača tēla ārpus noteikta konteksta, tas vairāk figurē kā spoks, mītiska būtne, kuras parādīšanās mērķis cilvēkam ir tikai uzminams. Pieņemu, ka tādēļ autors diezgan sirsnīgi aizstāv pārliecību, ka tādu vilkaču vispār nav, bet īstenībā cilvēka iztēle veido fantomus.

Kurzemniekiem no senās Livonijas laikiem ir zināšana, ka vilkacis cilvēku var nobeigt tikai ar uzsūtītām bailēm vien. Daudzi tā ir sajukuši prātā, pašu vilkaci vēl neredzējuši. Bailes pašas par sevi pievelk vilkačus.

Protams, varētu jau piekrist, ka “bailēm lielas acis”, un pats autors to pastāsta “Milzkalnes stāstā”, kurā viņš ar draugu vēlā vakarā iet garu gabalu pa tumšām takām, garām veciem kapiem, baidoties paši no savas ēnas. Tomēr visiem stāstiem cauri izvijas tādas noteiktas un konkrētas liecības, kuras stāstījuši zināmi cilvēki, esot pie pilnas saprašanas. Tādēļ, manā izpratnē, autors zināma mērā nonāk pats ar sevi pretrunā, cenšoties vilkača tēlu risināt kā savdabīgu metaforu – ka tā esot daļa no mūsu arhaiskās, sen pazaudētās senču pasaules, sava veida zemapziņas daļa. Viņš pat iet tālāk un saka: “Mūsdienu Kurzemē ir kāda zināšana, ka vilkači nomaitājot tos, kas nežēlīgi posta dabu, izcērt mežus – ne izdzīvošanas, bet vēsi izrēķinātas peļņas dēļ.” Un tā nu atkal ir viena pretruna – vilkača priekšā cilvēks piedzīvo nāves bailes, tiek saistīts ar spoku vietām un kapiem, bet tai pašā laikā tiek pielīdzināts bargam, bet taisnīgam soģim, kurš rīkojas pēc Dieva gribas.

Mans lielākais ieguvums ir tieši autora savāktie stāsti, kuru mītiskais sižets un spēcīgā atmosfēra radīja labas leģendas iespaidu. Nepatika tas, ka stāstiem pa vidu tika iepītas diezgan didaktiskas pārdomas par cilvēkiem pašlaik, kādi mēs esam, t.i. degradējušies, dabu postoši, dzenamies pēc naudas. Tiek pārmesta, piemēram, nespēja būt kā bērniem, saglabāt bērna nekritisko domāšanu. Var jau būt, ka Kokins vai es neesam saglabājuši bērna domāšanu, bet zinu cilvēkus, kam tāda piemīt pilnīgi noteikti. Un visiem taču tādiem nav jābūt! Varbūt tomēr autoram vajadzēja mēģināt saglabāt stila tīrību un nejaukt labus spoku stāstus un bērnības dzimto vietu attēlojumus kopā ar personiskām ētiskām pārdomām, bet tām piešķirt atsevišķu nodaļu. Lai arī cilvēciski es saprotu autora sāpi par izcirstajiem mežiem un izkropļoto ainavu, tomēr tādu īstu sapratni par viņa izveidoto saikni starp vilkačiem un ekoloģiju es neizjutu. Ja lasītājs ir sagatavojies teikām par vilkačiem, tad ētiskas dabas prātojumi (lai cik tie būtu izsvērti) liekas pamattēmai traucējoši.

Stāstiem izdevās mani nobaidīt un radīt spokainas, drebuļainas izjūtas. Pēdējais, “Engures kapsētas zilā zārka stāsts”, plašākā izvērsumā varētu pārtapt par labu, daudzplākšņainu trilleri. Žēl, ka Holivuda par to neuzzinās.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) teikas par vilkačiem – riktīgi spokainas;

2) detalizēts un skaists dzimto vietu apraksts, tā vien gribas aizbraukt uz Kurzemes mežiem;

3) vai tiešām vilkači pastāv? Pārbaudīt neiesaka.

.

Ilona Leimane “Vilkaču mantiniece” (1958)

5 komentāri

Ilona Leimane. Vilkaču mantiniece. – [Aijovas Veiverlija]: Latvju Grāmata, 1958.

Vispār jau pēc Katrīnām (25.novembris) sākas vilku laiks, kad vilki ne tikai iet sētā, bet arī pārtop par cilvēkiem un iet vilkaču sapulcēs. Bet varbūt otrādi – cilvēki pārvēršas par vilkačiem? Lai vai kā, es pie vilkačiem nonācu tādēļ, ka labi cilvēki bija apsolījuši mani aizvest uz vienu no retajām latviešu operām – Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece” – , un es apzinīgi nolēmu aizpildīt arī savu literāro robu.

Ilonas Leimanes grāmata pirmoreiz tiek izdota kara pārņemtajā Rīgā 1943.gadā, bet vēlāk piedzīvojusi vairākus pārizdevumus, pēdējo 2006.gadā laida klajā “Jumava”. Man ir tā laime būt 1958.gada izdevuma grāmatas īpašniecei, kuru ieguvu kā akla vista graudu pie Grāmatnieka kunga J.Rozes grāmatnīcā. Patīk jau man lasīt tās grāmatas par veciem laikiem tādā kārtīgā iesējumā, kuru rotā Oļģerta Ābelītes koka grebumu ilustrācijas un par grāmatzīmi kalpo gaiši zila atlasa lente.

Dana Bramane B.Skultes operā "Vilkaču mantiniece" (foto: Gunārs Janaitis)

Grāmata ir par klasisku tēmu – mīla un naids. Divas kaimiņu mājas – “Dievlodziņi” kalnā, “Vilkači” ielejā – gadu gaitā ir nonākuši lielā naidā, pie kam “Vilkači” ar savu izdošanos visās jomās ir nokaitinājuši ne tikai kaimiņus, bet visu pagastu. Ar viņiem neviens draudzēties negrib, jo uzskata, ka viņu veiksme ir no nelabā. Lietas mainās, kad nomirst pēdējais “Vilkaču” saimnieks, un mantas aprakstītāji atrod testamentu par labu attālai radiniecei – Alīnei Salnai. Alīne atbrauc pārņemt mantojumu un iekrīt kā circenis karstos pelnos – viņa neko nezina par naidu un apkārtējo attieksme viņai ir mīkla. “Vilkaču” saime viņu novērtē pozitīvi: “Pieminīga galva, atvedīga valoda un vīžas vai cik.” Pagasta ļaudis viņu vērtēt netaisās, jo nekas labs no tās raganas nav sagaidāms un punkts. Savukārt Alīnes kaimiņš “Dievlodziņu” mantinieks Andrejs gan viņu ir ievērtējis un pat salīdzinājis ar savu līgavu: “Andrejs tagad gaiši saprata, ka raganas sarkanā jaka no tālienes to kārdināja vairāk, nekā Zīlīšu Ieva bez krekla pašu acu priekšā.” Puisis kvēli cīnās pret savu iekāri, bet nebūtu jau stāsta, ja viņam tas būtu veiksmīgi izdevies…

Kopumā varētu teikt, ka stāsts nav izcili oriģināls, tomēr tai pašā laikā savā ziņā universāls. Ja atmet senlatviskās pretenzijas, tad pēc šī scenārija varētu uzņemt gan brazīļu seriālu, gan Eiropas neatkarīgo kino. (Gunārs Cilinskis 1990.gadā uzņēma savu versiju.) Leimanes spilgtās raksturotājspējas un krāšņā, senvārdiem bagātā valoda romānu no vienkāršas melodrāmas pārvērš par teiku ar akcentu uz vispārcilvēciskām vērtībām. Sākotnēji es visām tām pastorāli idilliskajām ainām piegāju diezgan atturīgi, bet rakstnieces prasme zīmēt vārdiski bija pārliecinoša:

Iepūta pusrītenis, un lauki drīz pārmainījās, dārzi kļuva savādāki. Šis vējš nebija tāds kā tārpenis, tukšais pūmenis vai briedējošais launagvējš. Pusrītenis bija ass un mikls, tas bija salnas vējš. Pāris naktīs salna no virspuses aizcirta un nokoda visu, kas, ar saknēm ieurbdamies zemē bija cēlis pret debesīm savu košumu. Kartupeļu laksti un puķu stiebri kļuva glumi un gļemaini, lapu zelts pamazām apskapstēja. Drēgna trūdu smarža turējās gaisā dienām un nedēļām. Tā tur turējās tik ilgi, kamēr ieaurojās bargais ziemelis. Tad pēkšņi viss sastinga, un cieti un tukši zem gājēju soļiem ieskanējās zeme.

Grāmata ir rakstīta smagajā kara laikā, kuru vēl aptumšoja rakstnieces dzimto māju ūtrupe un jaunākā brāļa Jāņa (kuram ir veltīta grāmata) izsūtīšana uz Sibīriju 1941.gada jūnijā. Tomēr romāna izskaņa ir cerīga – tās varoņi ir izlīguši gan savā starpā, gan paši ar sevi un ir gatavi sparīgi uzsākt jaunu, darbīgu dzīvi. Pašas rakstnieces Ilonas Leimanes dzīves izskaņa gan nebija optimistiska, jo viņa nespēja iedzīvoties trimdā un pēdējos 20 dzīves gadus pavadīja Parīzes dziednīcā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) sentimentāls stāsts augstvērtīga izpildījumā;

2) senvārdu blīvums uz lapu ir liels – ne velti Leimane ir Endzelīna māsas mazmeita;

3) “Laiks visu atklāj, kā sirdi, tā cilvēka labos un nelabos darbus. Ikviens pie savas vainas kādreiz atgriežas.”

18. novembrī: dzimtene ir liktenis

Komentēt

Cilvēks nu ir tāds dīvains radījums, kurš kaut kā vērtību tā pa īstam apzinās, kad tas tiek zaudēts: veselību mēs novērtējam saslimstot, cita cilvēka draudzību vai mīlestību – to zaudējot, galu galā paši savu cieņu, godu un labo vārdu mēs pa īstam novērtējam, kad tas tiek valstīts ļaužu valodās. Bet kā tad ar dzimteni? Šķirstot vecus albumus, es atradu senu pastkarti:

Pastkartei nav datējuma, bet zināms, ka reiz šo vietu Rīgā sauca par Lielo Smilšu ceļu, pēc 1818.gada tā bija Aleksandra iela, bet no 1870. līdz 1923.gadam tas bija Aleksandra bulvāris. Tātad, varētu pieņemt, ka tā ir 20.gs. sākumā fotogrāfija. 1923.gadā Aleksandra bulvāri pārdēvēja par Brīvības bulvāri, bet 1935.gadā par godu Brīvības cīnās kritušajiem šeit atklāja tēlnieka Kārļa Zāles radīto Brīvības pieminekli. Bet varēja taču nebūt Pirmā pasaules kara, Brīvības cīņu, Krievijā joprojām būtu monarhija, un mēs staigātu pa Aleksandra bulvāri, sarunājoties krievu un vācu valodas mikslī… Varbūt šeit stāvētu cits piemineklis, bet ne jau Lāčplēsim un latvju varoņiem veltīts. Nedaudz iztēlosimies citu realitāti, varbūt tad būs vieglāk jau tagad un šobrīd, 18.novembrī, novērtēt to, kas mums jau pieder un ir sirdij dārgs.

***

Gaiziņkalna birze. V.Upīša foto (1935)

“Vai iespējams kādu audzināt tā, lai mīl dzimteni? It kā es sacītu: “Ar pātagu un pletni tevi piespiedīšu mīlēt sevi pašu.” Dzimtene ir ne vien zeme un kalni, miruši varoņi, dzimtā valoda, senču kauli kapsētā, maize un ainavas, nē. Dzimtene – tas esi tu pats ar ādu un kauliem, savā fiziskajā un garīgajā būtībā; dzimtene tevi radīja un apglabās, viņu tu izdzīvo un izteic visos nelaimīgos, lieliskos, spilgtos vai garlaicīgos mirkļos, kas visi kopā ir tava dzīve. Un tava dzīve ir viens dzimtenes dzīves mirklis.

Dzimtenes mīlestību nevar tev iemācīt; traks ir tas, kurš noliedz pats sevi. Tava dzimtene ir vēstures mērogos palielināta un laika ziņā paplašināta tava personība. Dzimtene ir liktenis, arī personīgs.  Nav svarīgi, vai to “mīli” vai ne. Jūs esat vienoti. (..)

Citāts no ungāra Šāndora Mārai atziņu krājuma “Zāļu grāmata” (tulkojusi Elga Sakse, izdevusi “Atēna” (2005)).

 

Pērs Petersons “Prom ārā zirgus zagt” (2010)

1 komentārs

Pērs Petersons. Prom ārā zirgus zagt / no norvēģu val. tulk. Solveiga Elsberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Per Petterson. Ut og stjæle hester (2003))

Ar savu tagadējo lasījumu pilnīgi nejauši esmu iekļāvusies Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļā, kura šogad notiek jau 15-to reizi, šoreiz no 14. līdz 20. novembrim. Šī gada tēma gan esot “Humors Ziemeļos”, tas nu gan man nekādi nesader. Pēra Petersona grāmata ir skandināviski ieturēta, tomēr dziļa un emocionāli spilgta. Es to atradu savā millions.com listē kā vienu no 21. gs labākajiem romāniem, kā arī 2007. gadā tā saņēma ļoti prestižo International IMPAC Dublin Literary Award (un ir saņēmusi vēl daudzas citas prēmijas).

Romānā ir viens galvenais varonis – Trunds Sanders, bet divi darbības laiki – 1999. gada nogale un 1948. gada vasara. 67 gadus vecais norvēģu uzņēmējs ir pensionējies un pārcēlies uz vientuļu lauku nostūri, lai vienkārši dzīvotu. “Es gribu izdzīvot to laiku, ko katrs darbiņš prasa.” Viņš lēnā garā remontē māju, iet garās pastaigās ar suni, gatavo sev ziemai malku, tai pašā laikā neaizmirstot vakarā uzklāt galdu un pavakariņot ar svaigu kreklu mugurā. Vai Trunds bēg no savas līdzšinējās dzīves vai, tieši otrādi, ir nolēmis klusumā sadzirdēt līdz šim dvēselē noslāpēto? Viņam nav nekādas īpašas vēlēšanās iepazīties ar apkārtnes ļaudīm, tie ir pelnījuši tikai nelielu stāstu, lai “viņiem liekas, ka šo cilvēku pazīst, tomēr tā nav: tu esi viņiem zināms, jo viņu rīcībā ir fakti, bet izjūtu nav, viņi itin neko nezina par to, ko tu domā un kā tas viss, kas ar tevi noticis un par ko tu esi izšķīries, ir padarījis tevi par to, kas tu esi.” Kaut kādā mērā šis autora domu grauds var raksturot visu grāmatu – viņa varoņi ir daudz dziļāki, sarežģītāki, nekā tas liekas pirmajā brīdī, un daudzus no viņu pārdzīvojumiem mums nākas iztēloties pašiem.

Trunds ir ilgojies pēc rimtas, darbīgi piepildītas ikdienas, bet pārpasaulīgais klusums viņā prātā izceļ atmiņas, kuras tur gulējušas gadiem ilgi. Atmiņas par tālu vasaru 1948.gadā, kad viņam bija piecpadsmit gadu un kopā ar tēvu viņi dzīvoja Norvēģijas austrumos mazā mājiņa upes krastā (māte un māsa bija palikušas Oslo). Šajā vasarā Trunds uzzina sava tēva īsto dzīves stāstu, ne tikai to, kas redzams visiem. Tas mulsina un nedaudz šokē, bet nemazina viņa mīlestību pret tēvu. Tomēr tā ir pēdējā vasara abiem kopā.

Grāmatā apbrīnojamā kārtā ir līgani savīta kopā melanholija ar spītīgu dzīvesprieku, tā ir kā ziemeļu puķe, kura ir izlēmusi ziedēt par spīti nabadzīgai augsnei un blāvai gaismai. Trunds piecpadsmit gados piedzīvo tēva pazušanu no savas dzīves, kas urda varbūt joprojām. Viņam ir daudz neatbildētu jautājumu, bet tēvs ir teicis: “Tu taču pats nosaki, kad tev sāpēs.” Tādēļ Trunds dzīvo tālāk, bet savā dzīves nogalē atskārst, ka “ikkatrs solītis tai novidū toreiz ir iekrāsojis to, kas nācis vēlāk un nav atdalāms nost no tā.” Vecajā Trundā ir pusaudzis Trunds, un pusaudzī Trundā ir vecais Trunds. Vai viņi atpazītu viens otru, nejauši satiekoties? Vai mēs atpazītu savu pusaudzi sirmā vecumā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) skandināvu literatūra tās klasiskajā un labākajā izpausmē;

2) (manuprāt) jo cilvēks ir vecāks, jo vairāk viņš spēs izjust grāmatas skaisto

smeldzi;

3) Vai kaut kur briesmīgi sāp?

              – Patiesībā nesāp, – es atbildēju.

              – Mazliet tikai dvēselē?

              – Mazliet, varbūt.

              – Lai tas nogrimst, Trund, – tēvs teica. – Lai tas tur guļ. Tam tev nav  

                pielietojuma.

Viena no retajām grāmatām, kuru es gribētu kādreiz pārlasīt.

Andrē Moruā: Par grāmatu izvēli

14 komentāri

Andrē Moruā (1885-1967)

“Jūs jautājat man, manas dvēseles Nezināmā, ko Jums derētu izlasīt. Mans padoms jūs droši vien pārsteigs. Tomēr uzklausiet to. Mans skolotājs Atēns uzskatīja, ka katram cilvēkam patiešām vajadzīgas tikai dažas grāmatas, un viņa paša piemērs pārliecina par šī principa pareizību. Atēna mājas bibliotēkā bija vairāku izcilu autoru darbi, starp tiem: Homērs, Horācijs, Tacits, Sensimons, Recs, Ruso, Napoleons, Stendāls, Balzaks, Žorža Sanda, Viktors Igo un, protams, filozofi: Platons, Aristotelis, Dekarts, Spinoza, Kants, Hēgelis, Ogists KOnts. Vēlāk viņš tiem pievienoja Romēnu Rolānu, Valerī, Klodelu, Prustu, arī Kiplingu.

Tā bija stingri ierobežota un pārdomāta izvēle, toties viņš labi pārzināja šos izcilos darbus, Vēl un vēlreiz tos pārlasot, Atēns atklāja tajos aizvien jaunas atziņas un vērtību. (..) “Galvenais jau nav atrast,” sacījis Valerī, “bet gan piesavināt sev atrasto.” Sieviete vairāk izglītosies, ja ļausies dažu vērtīgu darbu ietekmei, nevis ik dienas izklaidīgi pārlapos trīs jaunākos romānus.

Vai tas nozīmētu, ka jaunajiem autoriem vispār nav jāpievērš uzmanība? Nē, protams! Dažiem no viņiem neapšaubāmi piederēs rītdiena. Taču jāsargās no neapdomīgas laika izšķiešanas. Kādā veidā? Vispirms jāļauj graudiem atbrīvoties no pelavām. Cik daudz grāmatu, ko izdevēji vai literātu pulciņš izsludinājuši par šedevriem, nogrimst aizmirstībā jau pēc pusgada. Nepārslogojiet velti savu atmiņu. Nogaidiet. Pavērojiet, kas notiek un tikai tad izraugieties sev draugus. (..)

Tiklīdz esam pārliecinājušies par kādas grāmatas garīgo vai estētisko vērtību, tā jānopērk. (..) Mēs precam sievieti un pērkam grāmatas, ar kurām kopā vēlamies dzīvot.”

Fragments no Andrē Moruā grāmatas “Vēstules Nezināmai” (1992), tulkojusi Inese Pētersone.

 

Rudens seriāls: Medium (2005-2011)

1 komentārs

Kad vasaras nogalē jau biju pārpildījusi savu vampīru kino skatīšanās plānu, meklēju sev kādu jauku izklaidi: varbūt mistisku, bet ne šausmīgu, ar pietiekami spraigu darbību un zināmu intrigu, tomēr bez pārāk lielas nopietnības. Meklējumos apstājos pie ASV seriāla Medium, kuram bija gana laba reitingi un simpātiski aktieri. Esmu jau rakstījusi, ka visos žanros, kur viens no elementiem ir pārdabiskums, fantāzija, ir diezgan viegli iebraukt auzās. Faktiski tas pēc pāris sezonām arī izdevās seriālam Ghost Whisperer, laikus nespēja apstāties arī Charmed un vēl daži citi, cerīgi uzsāktie. Šī iemesla dēļ Medium mani darīja bažīgu, kas, par laimi, bija nepamatoti: septiņas sezonas, 129 sērijas iztika bez lieliem krīzes brīžiem.

Liela daļa seriāla darbības notiek gultā. Bet tikai nepadomājiet neko tādu! Seriāla galvenā varone ir Elisona Dubuā (Allison Dubois, atveido Patrīcija Ārkete), kurai ir medija spējas, t.i. viņa spēj kontaktēties ar mirušiem, redz pagātnes un nākotnes notikumus, un tas viss parasti notiek gultā, sapņos. Lielākā daļa sēriju sākas ar to, ka skatītājiem tiek parādīts kāds sapņa fragments, pietiekami zīmīgs vai briesmīgs, no kura Elisona uztrūkstas. Parasti viņa ķer pēc zīmuļa un papīra, pieraksta sapni un zvana savam kolēģim vai priekšniekam, jo viņas darba vieta ir Fēniksas prokuratūra.

Seriālu, kuros cilvēks ar ekstrasensa spējām palīdz policijai noķert ļaunos, ir pietiekoši, sižets nav oriģināls. Tādēļ nepieciešams kāds knifs, lai noturētu skatītāju uzmanību. Manā gadījumā tā bija Elisonas ģimene, viņai ir trīs meitas un vīrs – aviācijas inženieris. Ārketei ar Džeiku Vēberu (vīrs) ir ļoti izdevusies saspēle, kurā lieliski iekļāvās arī trīs meitenes. Interesanti, ka vecākās meitas tēlotāja (Sofija Vasiļevska) ir krievu zinātnieku emigrantu bērns, savukārt vidējās meitas tēlotāja (Marija Larka) ir adoptēta meitene no Sibīrijas. Līdztekus katrā sērijā izmeklētajam noziegumam vienmēr tiek risināts arī kāds ģimenes notikums, parasti tie viens otru līdzsvaro. Arī visām trijām meitenēm ir medija spējas, kas tiek dažādi apspēlēts. Nabaga tētis tam visam pa vidu dažreiz ir nedaudz apjucis. Nu ko gan jūs teiktu par sievu, kura katru nakti pietrūkstas gultā sēdus un visādi izpildās? Vai arī bērnu, kurš spēj skatīties multenes TV kanālā, par kuru nav samaksāts? Džo Dubuā tomēr ir ģimenes stiprā klints, kurš atbalsta savas četras meitenes, kā vien spēj.

Seriāla skatīšanās vidū atklāju, ka Elisona Dubuā ir reāla personība, kuras dzīve ir pārnesta uz ekrānu. Viņa tiešām ir ekstrasense, kurai ir trīs meitas un vīrs – aviācijas inženieris, piedevām vēl viņa ir gana populāra savā nozarē. Es gan skatos visādus ekstrasensu šovus, tomēr vairāk pret to izturos kā izklaidi. Varu tikai teikt, ka man simpātiskāka likās seriāla Elisona, kura daudz vairāk šaubās par savām spējām.

Rezumējot – seriāls bija laba vakara izklaide, kad var pavērot, mierīgā garā čubinot savas lietas, kā tad atkal klājas Elisonai un viņas ģimenei. Man pat tagad nedaudz pietrūkst to stāstu, tik ļoti paspēju pierast. Savukārt seriāla beigas ir satriecošas, ar kaut ko atgādina Six Feet Under pēdējo sēriju. Vispirms iedur kā ar nazi, paurbina, tad dod cerību, ka tas bija pa jokam, un tad – duram vēlreiz! Skatītāji joprojām pārraksta finālu.

Emuāram gadiņš! Pieci padomi iesācējiem

8 komentāri

Andre Dobosc. Flamboiser

Sveicināti! Šodien ir tā diena, kad manam emuāram aprit vesels gadiņš! Kad es uzsāku blogošanu, es nemaz nebiju droša, ka tas viss izvērsīsiet tik ilgstošā un nopietnā procesā. Godīgi sakot, es biju izdomājusi, ka grāmatas es jau tāpat lasu daudz un regulāri, kāpēc gan man šad un tad neatstāt par tām kādu virtuālu piezīmi. Bet es nebiju ņēmusi vērā savu rakstura iezīmi, kura ikdienas dzīvē brīžiem ir traucējoša – rakt vajag tik dziļi, cik vien iespējams. Tā nu es vieglas piezīmju rakstīšanas vietā esmu ieguvusi pietiekami laikietilpīgu vaļasprieku, bet tas mani tiešām iepriecina un sniedz lielu gandarījumu.

Tā kā es jūtos nu jau mazliet degunu apsildījusi emuāru pasaulē, tad varu sniegt pāris padomus pavisam zaļiem iesācējiem (kādi man pašai pirms gada būtu noderējuši).

Pieci padomi iesācējiem:

1. Ja emuāru nevajag tev pašam, tad to nevajag nevienam.

Pirms uzsāc emuāru, nogaidi – varbūt pāries 😉 Jo tas pilnīgi noteikti prasīs vairāk laika, nekā domāts. Tekstu sacerēšana tikai liekas ļoti vienkārša, īstenība dažu brīdi tev liksies, ka esi pilnīgs muļķis. Tikai tad, ja tev šķitīs vērts tam atvēlēt laiku, tavs emuārs nenomirs ātrā nāvē;

2. Izdomā emuāra koncepciju

Man ir ļoti dažādas intereses, un mana sākotnējā vēlēšanas bija rakstīt par tām visām.  Tomēr es ņēmu vērā kaut kur lasītu padomu, ka emuāram labāk izvēlēties vienu tēmu, un to nenožēloju – emuārs nav no gumijas. Pirmkārt, man tā ir vieglāk pašai, otrkārt, arī iespējamiem emuāra lasītājiem diez vai interesēs starp grāmatu aprakstiem atrast kūkas recepti. Nejauksim mušas ar kotletēm!

3. Pirms izveido emuāru, veic izpēti

Nežēlo laiku un izpēti kārtīgi visas blogošanas iespējas – kādu platformu izvēlēties, kādu “ādiņu” piemērot. Izdomā, ko tieši tu vēlies atspoguļot savā galvenajā lapā, kādas papildus lapas gribi piedāvāt. Cik daudz būs fotogrāfiju, cik teksta. “Ādiņām” ir ļoti daudz iespēju, bet dažas šo to arī nepiedāvā, tādēļ pēti uzmanīgi. Protams, nomainīt “ādiņu var vienmēr vai pat pāriet pašam uz savu dizainu, bet tas jau ir nākotnes jautājums un sākumā radīs liekas problēmas.

4. Raksti regulāri, bet neļauj kļūt emuāram par nastu

Man pašai patīk lasīt emuārus, kuros tiek rakstīts regulāri (protams, ko tad es citādi tur lasītu). Tai pašā laikā es ar klusām šausmām skatos uz tiem blogeriem, kuri raksta katru dienu. Jo cilvēks nav robots un agri vai vēlu tāds mākslīgs uzstādījums pārvēršas par atrakstīšanos. Rakstīt rakstīšanas dēļ nav vērts, bet pauzei ieilgt arī neļauj – jo tad vienkārši ir grūti atsākt.

5. Izbaudi procesu

Es atzīšos godīgi – man ļoti patīk mans emuārs. Es to uztveru kā savu smilšu kasti, kurā spēlēties un tikties ar citiem rotaļniekiem, kopā būvēt pilis, cept smilšu kūkas un kādreiz iemaukt kādam pa galvu ar plastmasas lāpstiņu. Ja man nepatiktu, es to nedarītu. Tādēļ novēlu ikvienam esošajam un topošajam blogerim izbaudīt procesu un ļauties notiekošajam – mēs nezinām, kur mūs tas aizvedīs, bet ceļš ir interesants, vai ne?

Statistikai: šī gada laikā esmu veikusi 133 ierakstus un pastāstījusi sev un citiem par 82 grāmatām. Bet mans lielākais ieguvums ir jaukie cilvēki, kurus esmu satikusi – nevaru tos saukt par draugiem, bet par domubiedriem noteikti. Ir labi zināt, ka šai pasaulē vēl ir citi tādi – grāmatu apsēstie 🙂

Paldies visiem, kuri mani lasa!

Aleksandrs Makkols Smits “Skotlendstrīta nr.44” (2008)

3 komentāri

Aleksandrs Makkols Smits. Skotlendstrīta nr.44 / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (A. McCall Smith. 44 Scotland Street (2005)

 

Re, es atkal esmu izlasījusi kādu Makkola Smita grāmatiņu. Kaut kā pievilina mani šī autora vieglais stils, kuru  neaizēno dumjība un paviršība. Makkolu Smitu es sāku apgūt ar viņa Svētdienas filozofu kluba sēriju (latviski izdotas divas grāmatas no astoņām), pēc tam sekoja Dāmu detektīvaģentūra nr.1 (latviski – četras no četrpadsmit). Tagad ir uzsākts izdot vēl vienu sēriju Skotlendstrīta nr.44 (divas no septiņām), un man tā īsti nav skaidra izdevniecības doma – vai taisās tā kā tulkot visas, vai arī no katras sērijas tikai pāris? Vispār jau Makkolam ir vēl pāris sērijas uzsāktas…

Jāsaka gan, ka no visām izlasītajām Makkola grāmatām šī man patika vismazāk. Varbūt pat tik maz, ka man nebūtu vilinājuma lasīt citu sēriju romānus. Kaut kā diezgan vienmuļi viss uzsākās un pārāk lēni uzņēma gaitu. Varbūt pie vainas bija tas, ka pirmpublicējumu šis romāns piedzīvoja avīzē The Scotsman – sešu mēnešu garumā gandrīz katru dienu tika publicēts stāstiņš aptuveni trīs grāmatas lappušu garumā. Līdz ar to dienas laikrakstā tāda neliela, viegla izklaide noteikti bija gana iederīga, tomēr grāmatā tam pietrūkst dinamisma.

Otrs iemesls remdenai attieksmei bija mana sākotnējā vienaldzība pret varoņiem. Neviens man tur tā īsti nepatika, lai arī varoņu ir pietiekoši. Stāstu uzsāk Patas, dzīvē apjukušas meitenes, ievākšanās Skotlendstrītā nr.44, tādā kā komunālajā dzīvoklī, kurā uz to brīdi dzīvo arī Brūss – svaigs narciss, nekustamo īpašumu vērtētājs. Mājā vēl dzīvo intelektuāla bagātniece Dominika, kā arī jauna ģimene, kuras bērns (pēc māmiņas domām) ir nenovērtēts ģēnijs. Tad vēl ir Patas priekšnieks, memļa Metjū, Brūsa priekšnieks Tods, kurš grib uzlēkt augstāk par savu dibenu, mākslinieks Enguss, kura sunim ir zelta zobs, utt. utp. Daudz tēlu, daudz kņadas.

Joks ir tāds, ka līdz grāmatas beigām es tā pieradu pie viņiem visiem, ka tagad man gribas zināt, kas tad  notika tālāk. Kuru no puišiem Pata izvēlējās? Vai Brūsu tiešām atlaida no darba? Kādi vēl būs piedzīvojumi gleznu galerijā?

Savukārt Edinburgas sabiedrībai šis romāns bija divtik interesants, jo tajā ir attēlotas reālas personības; piemēram, viena no tām – detektīvu rakstnieks Iens Renkins. Tā kā, es saprotu visus, kam grāmata ir patikusi, vēl vairāk – izlasīšu arī turpinājumu “Espreso stāsti”. Piedevām vēl skatījos, ka lasītāju vērtējumi palielinās ar katru nākamo sērijas grāmatu un pirmā tiek vērtēta viszemāk.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Edinburga – skaista pilsēta cilvēku ikdienā;

2) mazo dzīves līkloču burvība;

3) nelielas atkāpes dzīves filozofijā.