Aleksandrs Makkols Smits. Skotlendstrīta nr.44 / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (A. McCall Smith. 44 Scotland Street (2005)

 

Re, es atkal esmu izlasījusi kādu Makkola Smita grāmatiņu. Kaut kā pievilina mani šī autora vieglais stils, kuru  neaizēno dumjība un paviršība. Makkolu Smitu es sāku apgūt ar viņa Svētdienas filozofu kluba sēriju (latviski izdotas divas grāmatas no astoņām), pēc tam sekoja Dāmu detektīvaģentūra nr.1 (latviski – četras no četrpadsmit). Tagad ir uzsākts izdot vēl vienu sēriju Skotlendstrīta nr.44 (divas no septiņām), un man tā īsti nav skaidra izdevniecības doma – vai taisās tā kā tulkot visas, vai arī no katras sērijas tikai pāris? Vispār jau Makkolam ir vēl pāris sērijas uzsāktas…

Jāsaka gan, ka no visām izlasītajām Makkola grāmatām šī man patika vismazāk. Varbūt pat tik maz, ka man nebūtu vilinājuma lasīt citu sēriju romānus. Kaut kā diezgan vienmuļi viss uzsākās un pārāk lēni uzņēma gaitu. Varbūt pie vainas bija tas, ka pirmpublicējumu šis romāns piedzīvoja avīzē The Scotsman – sešu mēnešu garumā gandrīz katru dienu tika publicēts stāstiņš aptuveni trīs grāmatas lappušu garumā. Līdz ar to dienas laikrakstā tāda neliela, viegla izklaide noteikti bija gana iederīga, tomēr grāmatā tam pietrūkst dinamisma.

Otrs iemesls remdenai attieksmei bija mana sākotnējā vienaldzība pret varoņiem. Neviens man tur tā īsti nepatika, lai arī varoņu ir pietiekoši. Stāstu uzsāk Patas, dzīvē apjukušas meitenes, ievākšanās Skotlendstrītā nr.44, tādā kā komunālajā dzīvoklī, kurā uz to brīdi dzīvo arī Brūss – svaigs narciss, nekustamo īpašumu vērtētājs. Mājā vēl dzīvo intelektuāla bagātniece Dominika, kā arī jauna ģimene, kuras bērns (pēc māmiņas domām) ir nenovērtēts ģēnijs. Tad vēl ir Patas priekšnieks, memļa Metjū, Brūsa priekšnieks Tods, kurš grib uzlēkt augstāk par savu dibenu, mākslinieks Enguss, kura sunim ir zelta zobs, utt. utp. Daudz tēlu, daudz kņadas.

Joks ir tāds, ka līdz grāmatas beigām es tā pieradu pie viņiem visiem, ka tagad man gribas zināt, kas tad  notika tālāk. Kuru no puišiem Pata izvēlējās? Vai Brūsu tiešām atlaida no darba? Kādi vēl būs piedzīvojumi gleznu galerijā?

Savukārt Edinburgas sabiedrībai šis romāns bija divtik interesants, jo tajā ir attēlotas reālas personības; piemēram, viena no tām – detektīvu rakstnieks Iens Renkins. Tā kā, es saprotu visus, kam grāmata ir patikusi, vēl vairāk – izlasīšu arī turpinājumu “Espreso stāsti”. Piedevām vēl skatījos, ka lasītāju vērtējumi palielinās ar katru nākamo sērijas grāmatu un pirmā tiek vērtēta viszemāk.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Edinburga – skaista pilsēta cilvēku ikdienā;

2) mazo dzīves līkloču burvība;

3) nelielas atkāpes dzīves filozofijā.