Pērs Petersons. Prom ārā zirgus zagt / no norvēģu val. tulk. Solveiga Elsberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Per Petterson. Ut og stjæle hester (2003))

Ar savu tagadējo lasījumu pilnīgi nejauši esmu iekļāvusies Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļā, kura šogad notiek jau 15-to reizi, šoreiz no 14. līdz 20. novembrim. Šī gada tēma gan esot “Humors Ziemeļos”, tas nu gan man nekādi nesader. Pēra Petersona grāmata ir skandināviski ieturēta, tomēr dziļa un emocionāli spilgta. Es to atradu savā millions.com listē kā vienu no 21. gs labākajiem romāniem, kā arī 2007. gadā tā saņēma ļoti prestižo International IMPAC Dublin Literary Award (un ir saņēmusi vēl daudzas citas prēmijas).

Romānā ir viens galvenais varonis – Trunds Sanders, bet divi darbības laiki – 1999. gada nogale un 1948. gada vasara. 67 gadus vecais norvēģu uzņēmējs ir pensionējies un pārcēlies uz vientuļu lauku nostūri, lai vienkārši dzīvotu. “Es gribu izdzīvot to laiku, ko katrs darbiņš prasa.” Viņš lēnā garā remontē māju, iet garās pastaigās ar suni, gatavo sev ziemai malku, tai pašā laikā neaizmirstot vakarā uzklāt galdu un pavakariņot ar svaigu kreklu mugurā. Vai Trunds bēg no savas līdzšinējās dzīves vai, tieši otrādi, ir nolēmis klusumā sadzirdēt līdz šim dvēselē noslāpēto? Viņam nav nekādas īpašas vēlēšanās iepazīties ar apkārtnes ļaudīm, tie ir pelnījuši tikai nelielu stāstu, lai “viņiem liekas, ka šo cilvēku pazīst, tomēr tā nav: tu esi viņiem zināms, jo viņu rīcībā ir fakti, bet izjūtu nav, viņi itin neko nezina par to, ko tu domā un kā tas viss, kas ar tevi noticis un par ko tu esi izšķīries, ir padarījis tevi par to, kas tu esi.” Kaut kādā mērā šis autora domu grauds var raksturot visu grāmatu – viņa varoņi ir daudz dziļāki, sarežģītāki, nekā tas liekas pirmajā brīdī, un daudzus no viņu pārdzīvojumiem mums nākas iztēloties pašiem.

Trunds ir ilgojies pēc rimtas, darbīgi piepildītas ikdienas, bet pārpasaulīgais klusums viņā prātā izceļ atmiņas, kuras tur gulējušas gadiem ilgi. Atmiņas par tālu vasaru 1948.gadā, kad viņam bija piecpadsmit gadu un kopā ar tēvu viņi dzīvoja Norvēģijas austrumos mazā mājiņa upes krastā (māte un māsa bija palikušas Oslo). Šajā vasarā Trunds uzzina sava tēva īsto dzīves stāstu, ne tikai to, kas redzams visiem. Tas mulsina un nedaudz šokē, bet nemazina viņa mīlestību pret tēvu. Tomēr tā ir pēdējā vasara abiem kopā.

Grāmatā apbrīnojamā kārtā ir līgani savīta kopā melanholija ar spītīgu dzīvesprieku, tā ir kā ziemeļu puķe, kura ir izlēmusi ziedēt par spīti nabadzīgai augsnei un blāvai gaismai. Trunds piecpadsmit gados piedzīvo tēva pazušanu no savas dzīves, kas urda varbūt joprojām. Viņam ir daudz neatbildētu jautājumu, bet tēvs ir teicis: “Tu taču pats nosaki, kad tev sāpēs.” Tādēļ Trunds dzīvo tālāk, bet savā dzīves nogalē atskārst, ka “ikkatrs solītis tai novidū toreiz ir iekrāsojis to, kas nācis vēlāk un nav atdalāms nost no tā.” Vecajā Trundā ir pusaudzis Trunds, un pusaudzī Trundā ir vecais Trunds. Vai viņi atpazītu viens otru, nejauši satiekoties? Vai mēs atpazītu savu pusaudzi sirmā vecumā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) skandināvu literatūra tās klasiskajā un labākajā izpausmē;

2) (manuprāt) jo cilvēks ir vecāks, jo vairāk viņš spēs izjust grāmatas skaisto

smeldzi;

3) Vai kaut kur briesmīgi sāp?

              – Patiesībā nesāp, – es atbildēju.

              – Mazliet tikai dvēselē?

              – Mazliet, varbūt.

              – Lai tas nogrimst, Trund, – tēvs teica. – Lai tas tur guļ. Tam tev nav  

                pielietojuma.

Viena no retajām grāmatām, kuru es gribētu kādreiz pārlasīt.