Ilona Leimane. Vilkaču mantiniece. – [Aijovas Veiverlija]: Latvju Grāmata, 1958.

Vispār jau pēc Katrīnām (25.novembris) sākas vilku laiks, kad vilki ne tikai iet sētā, bet arī pārtop par cilvēkiem un iet vilkaču sapulcēs. Bet varbūt otrādi – cilvēki pārvēršas par vilkačiem? Lai vai kā, es pie vilkačiem nonācu tādēļ, ka labi cilvēki bija apsolījuši mani aizvest uz vienu no retajām latviešu operām – Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece” – , un es apzinīgi nolēmu aizpildīt arī savu literāro robu.

Ilonas Leimanes grāmata pirmoreiz tiek izdota kara pārņemtajā Rīgā 1943.gadā, bet vēlāk piedzīvojusi vairākus pārizdevumus, pēdējo 2006.gadā laida klajā “Jumava”. Man ir tā laime būt 1958.gada izdevuma grāmatas īpašniecei, kuru ieguvu kā akla vista graudu pie Grāmatnieka kunga J.Rozes grāmatnīcā. Patīk jau man lasīt tās grāmatas par veciem laikiem tādā kārtīgā iesējumā, kuru rotā Oļģerta Ābelītes koka grebumu ilustrācijas un par grāmatzīmi kalpo gaiši zila atlasa lente.

Dana Bramane B.Skultes operā "Vilkaču mantiniece" (foto: Gunārs Janaitis)

Grāmata ir par klasisku tēmu – mīla un naids. Divas kaimiņu mājas – “Dievlodziņi” kalnā, “Vilkači” ielejā – gadu gaitā ir nonākuši lielā naidā, pie kam “Vilkači” ar savu izdošanos visās jomās ir nokaitinājuši ne tikai kaimiņus, bet visu pagastu. Ar viņiem neviens draudzēties negrib, jo uzskata, ka viņu veiksme ir no nelabā. Lietas mainās, kad nomirst pēdējais “Vilkaču” saimnieks, un mantas aprakstītāji atrod testamentu par labu attālai radiniecei – Alīnei Salnai. Alīne atbrauc pārņemt mantojumu un iekrīt kā circenis karstos pelnos – viņa neko nezina par naidu un apkārtējo attieksme viņai ir mīkla. “Vilkaču” saime viņu novērtē pozitīvi: “Pieminīga galva, atvedīga valoda un vīžas vai cik.” Pagasta ļaudis viņu vērtēt netaisās, jo nekas labs no tās raganas nav sagaidāms un punkts. Savukārt Alīnes kaimiņš “Dievlodziņu” mantinieks Andrejs gan viņu ir ievērtējis un pat salīdzinājis ar savu līgavu: “Andrejs tagad gaiši saprata, ka raganas sarkanā jaka no tālienes to kārdināja vairāk, nekā Zīlīšu Ieva bez krekla pašu acu priekšā.” Puisis kvēli cīnās pret savu iekāri, bet nebūtu jau stāsta, ja viņam tas būtu veiksmīgi izdevies…

Kopumā varētu teikt, ka stāsts nav izcili oriģināls, tomēr tai pašā laikā savā ziņā universāls. Ja atmet senlatviskās pretenzijas, tad pēc šī scenārija varētu uzņemt gan brazīļu seriālu, gan Eiropas neatkarīgo kino. (Gunārs Cilinskis 1990.gadā uzņēma savu versiju.) Leimanes spilgtās raksturotājspējas un krāšņā, senvārdiem bagātā valoda romānu no vienkāršas melodrāmas pārvērš par teiku ar akcentu uz vispārcilvēciskām vērtībām. Sākotnēji es visām tām pastorāli idilliskajām ainām piegāju diezgan atturīgi, bet rakstnieces prasme zīmēt vārdiski bija pārliecinoša:

Iepūta pusrītenis, un lauki drīz pārmainījās, dārzi kļuva savādāki. Šis vējš nebija tāds kā tārpenis, tukšais pūmenis vai briedējošais launagvējš. Pusrītenis bija ass un mikls, tas bija salnas vējš. Pāris naktīs salna no virspuses aizcirta un nokoda visu, kas, ar saknēm ieurbdamies zemē bija cēlis pret debesīm savu košumu. Kartupeļu laksti un puķu stiebri kļuva glumi un gļemaini, lapu zelts pamazām apskapstēja. Drēgna trūdu smarža turējās gaisā dienām un nedēļām. Tā tur turējās tik ilgi, kamēr ieaurojās bargais ziemelis. Tad pēkšņi viss sastinga, un cieti un tukši zem gājēju soļiem ieskanējās zeme.

Grāmata ir rakstīta smagajā kara laikā, kuru vēl aptumšoja rakstnieces dzimto māju ūtrupe un jaunākā brāļa Jāņa (kuram ir veltīta grāmata) izsūtīšana uz Sibīriju 1941.gada jūnijā. Tomēr romāna izskaņa ir cerīga – tās varoņi ir izlīguši gan savā starpā, gan paši ar sevi un ir gatavi sparīgi uzsākt jaunu, darbīgu dzīvi. Pašas rakstnieces Ilonas Leimanes dzīves izskaņa gan nebija optimistiska, jo viņa nespēja iedzīvoties trimdā un pēdējos 20 dzīves gadus pavadīja Parīzes dziednīcā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) sentimentāls stāsts augstvērtīga izpildījumā;

2) senvārdu blīvums uz lapu ir liels – ne velti Leimane ir Endzelīna māsas mazmeita;

3) “Laiks visu atklāj, kā sirdi, tā cilvēka labos un nelabos darbus. Ikviens pie savas vainas kādreiz atgriežas.”