Ralfs Kokins. Kurzemes vilkaču nostāsti: 12 stāstu izlase. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.

Kad novembra vēlā vakarā logā sitas melns lietus un vējš izmēģina savus niknākos pūtienus, cilvēkam nav lielākas baudas kā sēdēt siltā istabā un apzināties savu komfortu. Un var vēl arī kaut ko palasīt, vēlams briesmīgu. Nu tad jau par vilkačiem 🙂

LU Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins jau pirms kāda laiciņa ir sarakstījis interesantu grāmatu, kurā apvienoti 12 stāsti par vilkačiem. Bērnību un skolas gadu brīvlaikus Kokins ir pavadījis Kurzemes pusē, kur dzirdējis visādus nostāstus, kā arī pats piedzīvojis dažādus atgadījumus. Vilkaču parādīšanās šeit tiek saistīta ar konkrētām dabas vietām – lieliem, tumšiem mežiem, purviem un dūksnājiem, seniem kapiem un veciem kokiem. Praktiski nepastāv vilkača tēla ārpus noteikta konteksta, tas vairāk figurē kā spoks, mītiska būtne, kuras parādīšanās mērķis cilvēkam ir tikai uzminams. Pieņemu, ka tādēļ autors diezgan sirsnīgi aizstāv pārliecību, ka tādu vilkaču vispār nav, bet īstenībā cilvēka iztēle veido fantomus.

Kurzemniekiem no senās Livonijas laikiem ir zināšana, ka vilkacis cilvēku var nobeigt tikai ar uzsūtītām bailēm vien. Daudzi tā ir sajukuši prātā, pašu vilkaci vēl neredzējuši. Bailes pašas par sevi pievelk vilkačus.

Protams, varētu jau piekrist, ka “bailēm lielas acis”, un pats autors to pastāsta “Milzkalnes stāstā”, kurā viņš ar draugu vēlā vakarā iet garu gabalu pa tumšām takām, garām veciem kapiem, baidoties paši no savas ēnas. Tomēr visiem stāstiem cauri izvijas tādas noteiktas un konkrētas liecības, kuras stāstījuši zināmi cilvēki, esot pie pilnas saprašanas. Tādēļ, manā izpratnē, autors zināma mērā nonāk pats ar sevi pretrunā, cenšoties vilkača tēlu risināt kā savdabīgu metaforu – ka tā esot daļa no mūsu arhaiskās, sen pazaudētās senču pasaules, sava veida zemapziņas daļa. Viņš pat iet tālāk un saka: “Mūsdienu Kurzemē ir kāda zināšana, ka vilkači nomaitājot tos, kas nežēlīgi posta dabu, izcērt mežus – ne izdzīvošanas, bet vēsi izrēķinātas peļņas dēļ.” Un tā nu atkal ir viena pretruna – vilkača priekšā cilvēks piedzīvo nāves bailes, tiek saistīts ar spoku vietām un kapiem, bet tai pašā laikā tiek pielīdzināts bargam, bet taisnīgam soģim, kurš rīkojas pēc Dieva gribas.

Mans lielākais ieguvums ir tieši autora savāktie stāsti, kuru mītiskais sižets un spēcīgā atmosfēra radīja labas leģendas iespaidu. Nepatika tas, ka stāstiem pa vidu tika iepītas diezgan didaktiskas pārdomas par cilvēkiem pašlaik, kādi mēs esam, t.i. degradējušies, dabu postoši, dzenamies pēc naudas. Tiek pārmesta, piemēram, nespēja būt kā bērniem, saglabāt bērna nekritisko domāšanu. Var jau būt, ka Kokins vai es neesam saglabājuši bērna domāšanu, bet zinu cilvēkus, kam tāda piemīt pilnīgi noteikti. Un visiem taču tādiem nav jābūt! Varbūt tomēr autoram vajadzēja mēģināt saglabāt stila tīrību un nejaukt labus spoku stāstus un bērnības dzimto vietu attēlojumus kopā ar personiskām ētiskām pārdomām, bet tām piešķirt atsevišķu nodaļu. Lai arī cilvēciski es saprotu autora sāpi par izcirstajiem mežiem un izkropļoto ainavu, tomēr tādu īstu sapratni par viņa izveidoto saikni starp vilkačiem un ekoloģiju es neizjutu. Ja lasītājs ir sagatavojies teikām par vilkačiem, tad ētiskas dabas prātojumi (lai cik tie būtu izsvērti) liekas pamattēmai traucējoši.

Stāstiem izdevās mani nobaidīt un radīt spokainas, drebuļainas izjūtas. Pēdējais, “Engures kapsētas zilā zārka stāsts”, plašākā izvērsumā varētu pārtapt par labu, daudzplākšņainu trilleri. Žēl, ka Holivuda par to neuzzinās.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) teikas par vilkačiem – riktīgi spokainas;

2) detalizēts un skaists dzimto vietu apraksts, tā vien gribas aizbraukt uz Kurzemes mežiem;

3) vai tiešām vilkači pastāv? Pārbaudīt neiesaka.

.