Frānsisa Meja. Zem Toskānas saules / no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa. – Rīga: Zvaigzne, 2009. ( Frances Mayes. Under the Tuscan Sun (1996))
Pelēka migla ir aizvilkusies pāri debesīm, un mūsu ikdienā saule ir reta viešņa. Cilvēkam vajag gaismu un siltumu, bet daba skopojas un piešķir aukstas šļakatas. Tādēļ es ar vieglu roku pārsvītroju visus savus lasīšanas plānus un nolēmu pievērsties kaut kam priecīgākam un vieglprātīgākam – Itālijai! Nezinu, kāpēc, bet Itālija mani līdz šim vēl nav vilinājusi kā ceļojuma galamērķis. Bet manas domas sāk mainīties, un, kas zin, kur es nākamgad aizdošos.
Grāmatas autore Frānsisa Meja ir amerikāņu profesore, kura kopā ar savu draugu (arī pasniedzēju) nopērk un uzņemas atjaunot māju Itālijas mazpilsētā Kortonā, kas jau trīsdesmit gadus ir stāvējusi tukša. Mājai līdzi, protams, nāk arī paliels dārzs, un abi divi ir kapitāli nolaisti. Tad nu var teikt, ka grāmata ir par mājas un dārza atjaunošanu, slavinājums Itālijas dabai un maltītei, kā arī nelieli reģiona ceļojumu apraksti. Tā ir tāda autobiogrāfiska daiļliteratūra, salīdzinoši viegla lasāmviela.
Jautājums, uz kuru es neradu atbildi: kur viņi ņēma naudu? Vai tiešām ASV profesoriem tik labi maksā, ka viņi var atļauties atjaunot šo milzīgo māju, kas aprij naudu kā badīgs pūķis. Taisot sienā durvis, atklājas, ka siena ir sapuvusi; mainot grīdu, atklājas, ka jāceļ ārā trīs akmeņu kārtas; atjaunojot akmens sienas ķieģeļu izolāciju, atklājas, ka mājas galējā siena īstenībā nemaz neeksistē, tā ir klints, kas piekļaujas mājai utt. utp. Un tad vēl viņi pērk senas mēbeles un daudz ēd! Un lido no ASV uz Itāliju vismaz četrreiz gadā…
Taisnības labad jāsaka, ka iesākums viņiem ir grūts – smags darbs, izmisīga cīņa ar itāļu strādniekiem, vietējo iedzīvotāju atturīgums. Bet Frānsisa ir iemīlējusies šajā aprikožu krāsas ēkā ar pabalējušiem zaļiem slēģiem, vecu dakstiņu jumtu un dzelzs balkonu otrā stāvā. Tā paceļas virs baltiem oļiem klāta ceļa, kas ved uz terasveida kalnu, kurā aug augļu un olīvu koki. Bramasole – ‘sauli alkstošā’ – tāds ir mājas vārds.Un Frānsisa ir pārliecināta, ka “dzīvesvietas izvēle mums nekad nav ikdienišķa, tai jābūt vietai, kur tu ilgojies būt“. Viņas Sanfrancisko mājas nesagādā tādu baudu, bet “šī māja ir kā mūsu turpinājums“.
No grāmatā aprakstītā es gribētu aizņemties divas lietas – sagra un siesta.
Sagra jeb festivāls bieži notiek par godu ēdieniem, kas tiek baudīti reizi sezonā: ķiršu, kastaņu, varžu kājiņu, meža cūku, olīveļļas, gliemežu utt. Nav jau nemaz vajadzīgs kā Kortonā milzu pikniks pilsētas centrā, pietiktu ar mazu, ģimenisku Latvijas zemeņu, melleņu, ābolu vai sēņu festivālu, lai nosvinētu tik mainīgo dabas velšu ražu.
Siestu mēs visi zinām, bet tik reti kurš izbaudām. Tik jauki un veselīgi būtu nosnausties kādu stundiņu pēcpusdienā; varbūt tumšajā ziemā tas būtu pat vajadzīgāks, nekā karstajā Itālijas vasarā. Un ne tikai nosnausties. Autorei ir teorija, ka bērniem, kas ieņemti saulē, un bērniem, kas ieņemti tumsā, ir atšķirīgs temperaments.
Viens no grāmatas stūrakmeņiem ir itāļu ēdiens – ēšanai un gatavošanai ir veltīts gana daudz lappušu, šeit ir pat divas nodaļas ar ēdienu receptēm. Autorei patīk gatavot, viņa ir sajūsmā par itāļu produktiem – “ēdiena gatavošana aizņem mazāk laika arī tāpēc, ka pārtikas produktu kvalitāte ir daudz labāka un gatavošana – vienkāršāka“. Šo grāmatu ir grūti lasīt izsalkušam, te nepārtraukti kāds uzklāj galdu, piedāvā vīnu, tad uzkodu, bet pēc tam – laimīgie kalorijas neskaita. Itālijā cilvēks ir pats sev ciemiņš. Kad decembra sākumā nolasa pirmo olīvu ražu un aizved to izspiest:
Par spīti aukstumam, zāle joprojām zeļ. Es noplūcu sauju salvijas un rozmarīna, salasu sīpolus un kartupeļus un pagatavoju kopā ar cūkas cepeti, aplaistot pannu ar mūsu pirmo olīveļļu.
Pēc desmit gadiem, kas veltīti mājai, tā liekas kā atmodusies no ilga miega un, šķiet, atguvusi sevi. Senā vēsture, kura atnāk visnegaidītākajos veidos, – kā izrakta liela marmora izlietne vai pamatos izcelts milzu akmens ar senu kalumu – amerikāņiem sagādā jaunatklājēju prieku, nedaudz naivu. Tomēr viens stūrītis skaistas ainavas ir sakārtots, un Itālijas mazpilsētas iedzīvotāji ir ieguvuši milzu tūristu pūļus.
Kāpēc lasīt grāmatu:
1) Itālijas mīļotājiem izklaidējoša literatūra;
2) iedvesmas avots itāļu virtuves cienītājiem;
3) “Atrodoties jaunā vietā, tu sāc ceļojumu savā dvēselē. Un ir jābūt kam tādam, kas padara šo vietu par tavējo, kam tādam, ko ceļvedis nevar aprakstīt.”
P.S. Grāmata diezgan ievērojami atšķiras no filmas.
Lasītāja
Dec 04, 2011 @ 21:25:47
Es, protams, negribu piesieties, taču… Meiza, nevis Meja.
doronike
Dec 04, 2011 @ 21:39:22
Es arī tulkojumam negribu piesieties. Kā ir, tā jādzīvo 😀
Lasītāja
Dec 04, 2011 @ 21:43:02
Ak jā, gribu kastaņus, bet nemāku pagatavot.
Diviem cilvēkiem māja izskatās daudz par lielu. Nauda — nu, varbūt tā viņiem bija atstāta mantojumā, ja jau varēja tikt līdz profesora amatam, bet varbūt tagad viņiem ir milzīgi parādi. Lai nu kā, skaisti, ka var tā atļauties.
doronike
Dec 04, 2011 @ 21:53:11
recepte ir http://www.fotoreceptes.lv/kastani.html
bet gan jau, ka garšīgāki ir tie, kas uz Itālijas ielu stūriem pārdodas.
Lasītāja
Dec 04, 2011 @ 22:14:29
Kastaņi mani no “Mazās raganiņas” laikiem kārdina. Varbūt tiešām jāmēģina uzcept, ja veikalā vēl būs. Un varbūt pirms tam katram gadījumam jānopērk arī ievārījuma burciņa, ja nu nekas nesanāk.
asmodejs
Dec 04, 2011 @ 21:44:30
Tas šķiet ir populārs žanrs, nopirkt māju citur un tad par to rakstīt. Man Kindlē ar pāris tādas atrodas. Tur gan prombraucēji ir pensionāri, bet gan jau arī profesori to var atļauties. Bet ar tiem remontiem tā ir, kad sāc viņus veikt, tad ievelkas tie uz pieciem gadiem mierīgi.
doronike
Dec 04, 2011 @ 21:59:32
Es sapratu, ka tas žanrs ir sācies ar šo romānu un vēl Pītera Meila A Year in Provence. Vismaz šie darbi ir vieni no pirmajiem.
Par remontiem labāk nevajag – nupat ir atklājies, ka mana dzīvokļa grīdas ir jālīdzina, savukārt priekšnamā jāliek jauna plāksne. Labāk neko neaiztikt.
Dainis Gžibovskis
Dec 04, 2011 @ 23:27:18
Man šī grāmata ļoti, ļoti patika…
Lasīju vasarā, bet laikam gribētu palasīt arī tagad, jo no šīs grāmatas staro siltums. Apskaužu grāmatas autori, ka var tā dzīvot – lauku romantikā, Itālijā, blakus visādu gardumu laukiem…
+ lasot grāmatu, tieši gastronomiskās rindkopas, vienmēr pārņēma milzīga apetīte un nedēļas laikā pieņēmos svarā par vairākiem kilogramiem (kas manā gadījumā ir priecējošs fakts).
doronike
Dec 04, 2011 @ 23:49:36
Varu teikt, ka man šī grāmata patika (bez ļoti), bet uz itāļu šampi ar sieriņu tā mani pamudināja 🙂
Es nezinu, vai grāmatas autori apskaužu, jo tajā visā ir bijis jāiegulda milzīgs darbs un līdzekļi. Varbūt pat visas šīs grāmatas viņa ir rakstījusi, lai varētu atļauties turpināt mājas (un ne tikai šīs) remontu.
Марлена де Блази “Тысяча дней в Тоскане” (2011) | burtkoki
Mai 05, 2013 @ 16:12:54