Eva Modinjāni. Tango smeldze / no itāliešu valodas tulkojusi Dace Meiere. – Rīga: Kontinents, 2004. (Sveva Casati Modignani. Lezione di tango (1998))

 

Jā, es esmu kritusi tik zemu. Jā, es izlasīju sentimentālu romānu 🙂 Bet tumšajos ziemas mēnešos drīkst, jo guilty pleasures tieši ir domātas omas uzlabošanai tumšā laikā. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka grāmatu izvēlējos pēc tulkotājas, nevis autores, kas izrādījās labs lēmums. Esmu jau lasījusi Modinjāni romānu “Vaniļa un šokolāde”, kas vēstīja par kādas laulības krīzi – man nelikās tuva galvenās varones samiernieciskā attieksme pret vīra sānsoļiem, tāda katoliciska pazemība. Tomēr sižets bija raits un salds, ko arī šoreiz vajadzēja.

Grāmatā “Tango smeldze” ir divas galvenās varones  – 39 gadus vecā, bagātā, izskatīgā Džovanna un vecā, vientuļā un slimā Matilde. Džovanna sākotnēji tiek attēlota kā diezgan netīkama būtne: emocionāli vēsa, pret citu ciešanām vienaldzīga, egoistiska. Viņa ir pārliecināta, ka “ciešamas dzīves priekšnosacījumi ir cienījams darbs, ziemas brīvdienas Austrijā vai Šveicē, vasaras atpūta, ar jahtu kuģojot pa Vidusjūru, nopietna mājsaimniecība, kas nozīmē vismaz divus kalpotājus, vēl māja pilsētā un villa laukos, pamatīgs konts bankā, dārglietas un, par spīti visiem dzīvnieku aizstāvjiem, vismaz pusducis kažoku.” (Izskatās, ka man nopietni vajadzēs pārskatīt savas prioritātes, jo no šī visa uzskaitījuma man knapi atbilst viens.) Tomēr Džovanna nav liekēde, bet nopietni strādājoša sieviete, kura pārņēmusi sava smagi slimā vīra antikvāriāta biznesu. Vīrs kopā ar māti dzīvo Florencē, viņa ar meitu – Milānā, oficiāli kopā, bet faktiski šķirti, abi laulātie sev ir atraduši citus mierinātājus.  Džovannai nepatīk ciešanas, slimības, nāve, tas viņu ir attālinājis no slimā vīra.

Nejauši Džovanna iepazīstās ar Matildi – trūcīgu un kašķīgu veču ar taksi, kura pret visiem izturas naidīgi. Tikai Džovannai viņa pēkšņi pasaka: “Mēs abas esam līdzīgas“, kas Džovannā rada paniku. Lai viņai būtu kaut kas kopīgs ar šo veceni!?

Būtībā grāmatā ir skarts ļoti nopietns temats – incests un pedofīlija, šo noziegumu sekas uz cietušo dzīvi. Grāmatā tas viss ir piepacelti apdzejots,  salkanām ciešanām apdvests, tomēr iekļaujas autores pasaules telpā diezgan organiski. Kas man, savukārt, organiski nepatīk. Viens no tēviem ir metodiski izvarojis savas trīs meitas pieaugšanas kārtībā, kas manā uztverē dod visas tiesības viņu pakārt aiz pautiem tuvākajā vārtrūmē. Tomēr autore viņam piešķir tekstu: “Es tik ļoti cietu, kad jūs [meitas] mani izstūmāt no savas dzīves, jo es taču joprojām jūs mīlēju. Viss, ko es darīju, notika tikai aiz mīlestības,  – viņš teica, slaucīdams asaras.  – Nabaga cilvēks! – nočukstēja Džovanna un patiesā līdzjūtībā noglāstīja tēvam seju.” Kādam nevajag analizēt līdzatkarīgos?

Vīrieši šajā romānā ir vai nu ļoti labi vai ļauni, vidusceļa nav. Pie kam arī būdami labi, viņi būtībā nosaka sievietes dzīvi, neatstājot tai izvēli. Autores viedoklis: “Sievietes nelaime ir tā, ka viņa sevi vienmēr pakļauj vīrietim. Pat visbrīvākā un neatkarīgākā sieviete nespēj iztikt bez vīrieša.” Romāna galvenais princis atjāj baltā zirgā un nojāj princesi bez ceremonijām uzrodas pēkšņi, ir skaists un “viņa stāvs izstaroja nevaldāmu spēku, taču reizē bija nojaušams, ka šis cilvēks glabā nevienam neizpaustas ciešanas.” Ja Džovanna grib mīlestību, tad par to būs jāmaksā ar pakļaušanos.

Romāna labākā daļa – Itālijas 30-to gadu attēlojums ar Musolīnī režīmu fonā, stāsts par “pagrimušo” meiteņu patversmi “Angiolina“, nabagie pretstatā pagrimušajiem bagātniekiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) salds stāsts par Itālijas sieviešu nolādēto likteni – mīlēt un ciest;

2) par spīti melodramatismam rakstniece ir laba stāstniece;

3) romāna galvenais motīvs – tango La cumparsita, kura melodijā sieviete atrod savas atmiņas.

Tango ir vardarbība, – vīrietis teica. – Vīrietis un sieviete kaislīgi tiecas viens pēc otra, bet, tiklīdz ir atraduši, atkal atraujas un bēg. Vēlreiz satiekas un vēlreiz izšķiras. Šī deja ir kā nebeidzama mīlestība.”

 

 

Morisa Bežāra horeogrāfija – atskaņa no tiem laikiem, kad tango Dienvidamerikas krogos dejoja vīrieši.