Nelielais izlēciens Itālijas virzienā man sākās ar kino. Beidzot noskatījos vienu pasen iegūtu itāļu filmu un man sagribējās vēl kaut ko līdzīgu. Tas izrādījās nebūt ne viegls uzdevums, jo manas zināšanas aprobežojās ar Fellīnī un citiem paseniem dižgariem, savukārt vecais labais Čelentāno vai jaunākais Benīni mani ne pārāk aizrauj. Tomēr atradu es daudz visādu labumu, atskaitīšos par atmiņā paliekošākajiem.

Romantiska komēdija – Pane e Tulipani jeb Bread and Tulips (2000)

Tā ir filma, ko es viennozīmīgi turpmāk ierindošu savā laba garastāvokļa filmu sarakstā. Tā atstāj tīkamu pēcgaršu, un ir viena no tām filmām, kuras vēstījums virspusēji ir vienkāršs, tomēr būtībā izsmalcināts un dziļš. Mums visiem šai dzīvē ir vajadzīga ne tikai maize (pane), bet arī garīgais piepildījums un šad tad neliela svētku sajūta (tulips).

Rozalba (Licia Maglietta) ir itāļu mājsaimniece nedaudz pēc 40, viņas vīrs tirgo santehniku, abi dēli jau ir gandrīz pieauguši. Ģimenē viņu uztver kā pašu par sevi saprotamu vienību – mamma, virtuvene, apkopēja. Filmas darbība sākas brīdī, kad ģimene piedalās tūrisma braucienā pa Itāliju, un Rozalba (kurai mūždien gadās kāda ķeza) tiek aizmirsta kārtējā pieturvietā. Diezgan pazemojoši, ka ģimene autobusā par tevi atceras tikai pēc stundas, vai ne? Rozalba nolemj doties mājup pati ar saviem spēkiem, bet likteņa pirksts viņu atved uz Venēciju. Te viņa aizķeras uz ilgāku laiku, nekā domājusi, izbauda brīvību no pienākumiem, atrod darbu un arī savu dvēseles radinieku Fernando (Bruno Ganz). Ļoti pozitīva, nedaudz crazy filma ar skaisto Venēciju fonā.

.

Drāma – Non ti muovere jeb Don’ t Move (2004)

Kādā Itālijas slimnīcā ieved satiksmes negadījumā cietušu, jaunu motociklisti – ārste meitenē atpazīst slimnīcas ķirurga meitu. Meitenes dzīvība karājas mata galā, jātaisa operācija, kuras laikā tēvs, sēžot aiz durvīm, ritina atpakaļ savas dzīves skaistākos, bet arī traģiskākos notikumus. Vai viņa meita vispār būtu dzimusi, ja kāda sieviete nebūtu pārvērtusi viņa dzīvi, ziedojot savējo?

Filmas galvenās vīriešu lomas tēlotājs Serdžio Kastelito  ir vienlaikus arī tās režisors, kurš kopā ar galvenās sieviešu lomas atveidotāju Penelopi Krūzu ir izveidojis satriecošu, ļoti kaislīgu duetu. Krūzas varone Itālija ir nabadzīga albāņu emigrante, vulgāri ģērbta neglītene ar zelta sirdi; Kastelito tēlotais ķirurgs Timoteo ir ambiciozs, bet pagļēvs, viņa dzīvē viss ir – skaista sieva, labiekārtota dzīves vieta, karjera. Svelmējošā Itālijas vasarā Timoteo iepazīstas ar Itāliju, viņu attiecību sākums ir vardarbīgs, bet viņš nāk atkal un atkal. Divas nesaderīgas pasaules, nepārvarami bezdibeņi ar paredzami traģisku iznākumu.

.

Trilleris – La sconosciuta jeb The Unknown Woman (2006)

Režisors Džuzepe Tornatore pēc ilgākas klusēšanas (iepriekšējā filma – Malena (2000)) nāca klajā ar dramatisku trilleri, kurā galvenajā lomā – krieviete Ksenija Rapoporta. Viņa tēlo ukrainieti Irēnu, kura meklē dzīvokli un darbu, pie kam ir skaidrs, ka dzīvokli viņai vajag noteiktā vietā, bet darbu – konkrētā ģimenē. Lai kļūtu par kalpotāju Adaheru ģimenē, viņa ir gatava uz nejaucībām, kuras pati pārdzīvo. Vai kāds viņai liek to darīt? Kāpēc viņai par visām varēm vajag iekļūt Adaheru dzīvoklī? Vienlaikus ar kalpotājas gaitām mums tiek rādīti viņas atmiņu uzplaiksnījumi – Itālijā Irēna ir jau sen un tad viņa bija prostitūta ar vardarbīgu suteneri. Varbūt tam ir kāds sakars ar viņas trauksmaino uzvedību un puķu podos satūķēto naudu? Filma, kā jau trillerim pienākas, uzdod daudzus jautājumu, kas tiek risināti palēnām, nesteidzoties atklāt galvenās varones īsto seju – vai viņa ir upuris vai noziedzniece. Irēnas pagātne lēnām savijas kopā ar viņas nožēlojamo tagadni. Atzīstami, ka filmai bija visas iespējas aiziet pa pliekano “nelaimīgās un žēlojamās prostitūtas taku”, tomēr tā neslienājas, bet saglabā mērķtiecīgu virzienu.

Vienā no lomām šajā filmā ir Mikele Plačido, kurā atpazīt seksīgo komisāru Korādo Katāni ir praktiski neiespējams. Krievu aktrisi Kseniju Rapoportu itāļu kino atrast man bija negaidīts atklājums, ar interesi noskatījos vēl vienu viņas Itālijas filmu “La doppia ora” (2009), kurā viņas varone ir neviennozīmīga, noslēpumaina istabene – liktenīgā sieviete. Tā arī bija laba filma, mistisks detektīvs.

.