Andrēa Šahta. Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes / no vācu val. tulk. Ināra Korsaka. – Rīga: Tapals, 2008. (Andrea Schacht. Fünf Katzen unterm Weihnachtsstern (2006)).

Reiz pasaulē dzīvoja kaķis, un tas ir sens, sens stāsts. Cilvēku draudzība ar mazajiem, lunkanajiem radījumiem ir mērāma gadu tūkstošos, un vācu rakstniece Andrēa Šahta to sāk stāstīt no Senās Ēģiptes laikiem. Romiešu virsnieks Kvints Kasijs Flāvijs m.ē. 2.gadsimtā pēc ievainojuma sadzīšanas tiek nosūtīts dienēt uz salīdzinoši mierīgu vietu, viņaprāt – garlaicīgu tuksnesi. Viņš ir neapmierināts un vīlies, bet viņa dvēseli palīdz dziedēt satikšanās ar mau Nefermeritu – pelēku, graciozu dzīvnieciņu:

Centurions atcerējās, cik ļoti viņš gada sākumā bija dusmojies, kad to nosūtīja uz šo vientuļo pasaules malu, cik ļoti viņš cieta no fiziskām sāpēm, ilgām pēc dzimtenes, depresijas un galvenokārt – no baisajiem sapņiem. Nu tas viss bija aizmirsts. Un tikai tāpēc, ka viņam bija piebiedrojies mazs tuksneša dēmons ar smailām ausīm un gailošām acīm.

Senajā Ēģiptē kaķi bija svētie dzīvnieki, kurus pielūdza un godāja. Iespējams, ka tas radies tādēļ, ka kaķi palīdzēja ķert peles labības noliktavās un mācēja nogalināt indīgās čūskas. Par labu kaķēnu varēja dabūt krietnu ienākumu. Centurions Flāvijs, negaidīti pats sev, sirsnīgi pieķeras mazajai Nefermeritai, un, pienākot viņa laikam doties projām no Ēģiptes, viņš grib ņemt to līdz. Tas ir stingri aizliegts un viņš iekuļas nopietnās nepatikšanās, bet viņam negaidīti palīdz melnmatainā zaļace  Zelēna un, protams, arī pati Nefermerita.

Tāds ir pirmā stāsta trīsstūris – vīrietis, sieviete un kaķis, un tāds tas ir arī pārējos četros stāstos. Mēs nokļūstam dažādos vēstures laikos – m.ē. 2.gs Ēģiptē, 12.gs. Vācijā, raganu medību laikos, 19.gs. sākumā un mūsdienas – un iepazīstam Zelēnu, Zelindu, Zellu, Zelmu un atkal Zelēnu, lai arvien no jauna ieraudzītu, kā kaķis pastiepj savu galviņu un piekļaujas glāstam pastieptai rokai un piepilda savas saimnieces dzīvi ar rotaļīgu prieku un dzīvniecisku gudrību. Kaķa draudzību iemantot nenākas viegli, bet tas ir tā vērts.

Grāmata ir rakstīta vieglā stilā, tomēr ir notikumiem piepildīta un faktoloģiski atstāj ticamu iespaidu. Pieļauju, ka tajā nav lielu vēsturisku apgrēcību, jo Šahta pašlaik raiti raksta vienu vēsturisko romānu pēc otra, bet, protams, tie ir no “vieglās” vēstures plaukta. Grāmatā ir ļoti jauks, neuzbāzīgs humors, īpaši tas izceļas tajos stāstos, kas tiek stāstīti no kaķa redzespunkta: piemēram, stāstā “Pils spoks” runcis Muris glābjas no Ziemassvētku aukstuma vecā pilī, bet tās iemītnieki ir pārliecināti, ka atdzīvojies kāds sens spoks.

“Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” man izrādījās īstā grāmata šajā tumšajā laikā – sirdi sildoša un omulīga. Un mani kā kaķumīli ļoti iepriecināja kaķu piedzīvojumu apraksti, kuros kaķi ir parādīti kā lieli gudrinieki un drosminieki.

Nu jau ir pagājusi gada tumšāka nakts, un saule griežas uz gaismas pusi. Labi tomēr.

Charles Wysocki. All burned out (2000)

– Murrātāj, garās naktis ir pagājušas. No šā brīža dienas kļūs garākas. Ar to ir saistīts liels noslēpums – gaismas, cerības un jauna sākuma dzimšana. To jūt ne tikai kaķi, bet pat cilvēki.

Es uzlēcu uz palodzes, un viņš apsēdās man cieši līdzās. Viņa aste apvijās ap manējo, un mēs abi raudzījāmies melnajā naktī.

Tā bija pavisam klusa nakts, tik tikko dzirdami šalca jūra, vējš bija pierimis, un pat muļķa kaijas turēja knābi ciet. Svētajā naktī augstu debesīs mirdzēja zvaigznes. (..)