Sākumlapa

Grāmatu liste “‘Ģimenes sāgas”

15 komentāri

Lavinia Fontana. Family Portrait

Ģimenes sāga daudziem ir mīļš literārais žanrs, man tai skaitā. Nolēmu apvienot savāktos avotus, varbūt vēl kādam noder.

Pirmkārt, saraksts ir veidots no tām sāgām, kuras ir tulkotas latviski. Tas gan uzreiz izsvītro gana daudz labas literatūras, īpaši tas attiecas uz krievu rakstnieku pēdējās desmitgades darbiem.

Otrkārt, saraksts ir eklektisks, un vienkopus sadzīvo gan nopietni, gan “pavieglāki” daiļdarbi.

ĀRZEMJU ĢIMENES SĀGAS

Akselsone Majgula. Aprīļa ragana

Aljende, Isabella. Fortūnas meita – Sēpijas portrets – Garu nams

Atvuda, Mārgareta. Aklais slepkava

Bells, Heinrihs. Biljards pusdesmitos

Buasāra, Žanīna. Ģimenes gars – Bernadetas nākotne – Klēra un laime – Es-Polīna – Sesila meklē sevi – Sesila un viņas mīlestība

Dikenss, Čārlzs. Dombijs un dēls

Drions, Moriss. Šās pasaules varenie – La Chute des corpsRendez-vous aux enfers

Dostojevskis, Fjodors. Brāļi Karamazovi

Džeikss Džons. Ziemeļi un Dienvidi

Endrjūsa, Virdžīnija. Dollendžendžeri: Ziedi bēniņos – Ziedlapas vējā – Rožu ērkšķi – Vakardienas sēklas – Ēnu dārzs ; Kāstīlu dzimta

Eriā, Filips. Busardeli

Eskivela Laura. Saldi rūgtā šokolāde

Ērvings, Džons. Atraitne uz gadu ; Garpa pasaule; Sidra nama likumi

Fīldings, Henrijs. Stāsts par Tomu Džonsu Atradeni

Fredriksone, Marianne. Anna, Hanna un Johanna

Franzens, Džonatans. Korekcijas

Galsvorsijs, Džons. Forsaitu teika – Modernā komēdija – Pēdējā lappuse

Germans, Jurijs. Tavs uzdevums – Mans dārgais cilvēks – Es atbildu par visu

Jūdžinidess, Džefrijs. Midlseksa

Kaningems, Maikls. Miesa un asinis

Kraitons Roberts. Kameroni

Kristensens, Larss Sobijs. Pusbrālis

Kronins, Arčibalds. Cepurnieka pils; Zvaigznes raugās lejup

Lampedūza, Džuzepe Tomazi di. Gepards

Lāgerlēva, Selma. Lēvenšelda gredzens – Šarlote Lēvenšelde  – Anna Sverda

Makkalova, Kolīna. Dziedoņi ērkšķu krūmā; Morgana ceļš

Manns Tomass. Budenbroki

Mariņina Aleksandra. Skats no mūžības (Labie nodomi – Ceļš – Elle)

Markess, Gabriels Garsija. Simts vientulības gadu

Martēns di Gārs, Rožē. Tibo dzimta

Mičela, Margareta. Vējiem līdzi

Mobergs, Vilhelms. Emigranti – Jaunajā zemē – Līdumnieki – Pēdējā vēstule uz Zviedriju

Morjē, Dafne di. Alku kalns; Mīlas gars; Parazīti;  Stikla pūtēji

Pjuzo, Mario. Krusttēvs – Sicīlietis – Pēdējais dons

Ragde, Anna. Berlīnes papeles

Ribakovs, Anatolijs. Arbata bērni

Robertsa, Nora. Ugunī dzimusī – Ledū dzimusī – Grēkā dzimusī

Rušdi, Salmans. Maura pēdējā nopūta ; Pusnakts bērni

Senkevičs, Henriks. Polāņecku dzimta

Sillanpē Franss Ēmils. Silja jeb Kalpone Silja

Smita, Zeidija. Baltie zobi

Steinbeks, Džons. Austrumos no Ēdenes

Šelbijs, Filips. Sapņus piepildot

Šeldons, Sidnijs. Intrigante

Šolohovs Mihails. Klusā Dona

Šovs, Ērvins. Vienam daudz, otram maz ; Ubags, zaglis

Truajā, Anrī. Egletjēru ģimene

Unsete, Sigrija. Kristīne Lavransa meita; Ūlavs Euduna dēls

Vasmu, Herbjorga. Dinas grāmata – Dinas dēls – Karnas mantojums

Vo, Īvlins. Atkal Braidshedā

Voiniča, Etele Liliana. Noauj savas kurpes

Žermēna, Silvija. Nakšu grāmata

***

LATVIEŠU ĢIMENES SĀGAS

Avotiņa, Daina. Kad lausks cērt (2011)

Kaijaks, Vladimirs. Likteņa līdumnieki: Enijas bize – Zem Marsa debesīm – Nārbuļu dēli – Mantinieki.

Kārkliņš, Valdemārs. Dieva zeme – Teika par septiņiem kuģiem – Zelta zvans – Romantiski iemesli

Lācis, Vilis. Zītaru dzimta jeb Vecā jūrnieku ligzda

Micāne, Gunta. “Še, kur līgo priežu meži…”

Miesnieks, Jonāss. Bērzupju ģimenes portrets

Sanders, Vitālijs. Nameja mazmeita

Skujiņš, Zigmunds. Gulta ar zelta kāju

Zigmonte Dagnija. Adieņi: triloģija

Žuravska, Dzintra. Cikls “Skarbajā krastā” (Nolādēto ciems – Karu krustcelēs – Cerību vārtos – Kurzemes katlā – Atgūtās pajumtes – Viļņa virsotnē – Ne jau pēdējo dienu dzīvojam)

Ja kādam gribas papildināt, lūdzu ierakstiet komentāros. Īpaši priecātos par latviešu autoriem.

Anne Birkefelde Ragde “Berlīnes papeles”

4 komentāri

Anne Birkefelde Ragde. Berlīnes papeles / no norvēģu valodas tulkojusi Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Anne B.Ragde. Berlinerpoplene (2004))

Mīļākās grāmatas ne vienmēr nāk trokšņaini grabēdamas un skaļus lozungus skandinādamas, gadās, ka tās piezogas klusi un negaidīti. Ragdes grāmatu es atradu kādā Ziemassvētkiem veltītā grāmatlistē un negaidīti izrādījās, ka tā ir arī latviski. Grāmatas tulkojums mums ir pateicoties bagāto norvēģu izveidotajam fondam NORLA (Norwegian Literature Abroad, Fiction and Non-Fiction), kurš popularizē savu literatūru pasaulē, piešķirot grantus tulkotājiem. Vienkārši apskaužama iniciatīva, cik labi, ka kāds šai pasaulē izlieto naudu saprātīgi.

“Berlīnes papeles” ir ģimenes sāga – par trijiem brāļiem, kuri ir atsvešinājušies viens no otra, bet viņu māti ķer trieka un Ziemassvētku priekšvakarā viņi ir spiesti satikties  slimnīcā pie viņas nāves gultas. Neizklausās jau neko priecīgi, arī pašā grāmatā valda skandināviem atbilstošas minorīgas  noskaņas. Latviešu izdevuma grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā (māksliniekam grāmatu lasīt jau nav obligāti). Un tomēr – tā ir fantastiska grāmata, kuru es lasīju, vilcinoties pabeigt, lai varētu ilgāk to izbaudīt.

Ģimenes sāgas ļoti bieži sākas ar kāda nāvi vai arī tas ir būtisks sižeta moments. Arī “Berlīnes papelēs” mirst māte – astoņdesmitgadīga lauku māju saimniece, kura līdz pēdējam brīdim iespēju robežās ir vadījusi mājas dzīvi. Daudz neko vadīt gan viņai nebija palicis – kusls, nīstams vīrs un paklausīgs, 50-gadīgs dēls, kurš savas dienas vada cūku kūtī. Vidējais dēls turpat pilsētā ir apbedīšanas kantora vadītājs, savukārt jaunākais un tagad arī bagātākais  jau sen ir aizlaidies uz Kopenhāgenu, tālāk no mātes nosodījuma par savu homoseksualitāti. Vēl viena grāmatas varone ir vecākā dēla meita Tūruna, kuras māte savulaik netika laipni uzņemta ģimenē. Tūruna strādā par dzīvnieku psiholoģi, un savā veidā viņas stāstītais par dzīvniekiem ilustrē attiecības ģimenē:

Suns vēlas tikai vienu vienīgo, un tas ir – atrast savu vietu barā, rīkoties pareizi, lai iekļautos tajā. (..) Atsevišķs suns barā nekad nekādā veidā nedrīkst pārsteigt citus. Katram ir jāpārzina ikviena cita uzvedības veids  grupā. Un tas, ka katrs zina savu vietu ranga kāpnēs, nodrošina, ka atsevišķie indivīdi izdzīvo kā bars. Pakļaušanās tam, kurš stāv augstāk, kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Neshovu ģimenē katrs zina savu vietu, bet tas, kurš nav spējis to pieņemt, no ģimenes ir aizgājis. Un vietu ģimenē, kā zināms, nosaka barvedis – šajā gadījumā māte. Bet māte mirst, un ģimene nonāk krustcelēs: vai mēs turpināsim dzīvot tā, kā teica māte, vai varbūt spēsim uzlabot attiecības un saprast viens otru? Iepriekšējais ģimenes lūzuma punkts bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad nomira iepriekšējais ģimenes galva – vectēvs, ļoti mīlēts un cienīts cilvēks. Ar viņu saistās tikai saulainais, bet dīvainā kārtā arī noslēpumainais. Jā, ģimenes skapī atklājas viens skelets, pie kam ļoti trekns. Un šeit varbūt meklējama vaina, kādēļ abi vecākie dēli nav spējuši nodibināt ģimenes un savas rūpes velta viens cūkām, otrs – miroņiem, savukārt jaunākais ir aizbēdzis no mājām un nekad nav gribējis atgriezties. Bet – mājās ir kamīns ar īstu, dzīvu uguni, nevis tā gāzes imitācija greznajā dzīvoklī vai pat sākotnējā videofilma ar kamīna uguni trīs stundu garumā.

Ziemassvētku priekšvakarā uzsnigušais sniegs “spēj pārklāt un apslēpt, un padarīt nesvarīgu pat Ziemassvētku noskaņas trūkumu, sniegs vienlaikus ir gan simbolisks, gan neatkārtojami īsts, par spīti tam, ka nav nekas vairāk kā vien sasalis ūdens“. Jācer, ka pēdējā ģimenes sapulcē Ziemassvētkos pieņemtie lēmumi spēja nogludināt un atvieglināt saspringtās attiecības Neshovu ģimenē. Par to var lasīt romāna turpinājumos Eremittkrepesene (2005) un Ligge i grønne enger (2007).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trāpīgi un iejūtīgi parādītā galveno varoņu dzīve;

2) neuzbāzīga ironija un kluss smaids;

3) izrādās, ka savus bērnus var upurēt par labu pieņemtām normām, sabiedrības viedoklim un pašu egoismam.

Vai pietiek ar draudzīgu aicinājumu?

8 komentāri

André Letria. El libro nos abre la puerta a…

Vakar ziņās izlasīju, ka nu jau otro gadu pēc kārtas Melngalvju namā tiek organizēta “Grāmatu pietura”, kura notiek kādreizēja Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dibinātās kustības “Draudzīgais aicinājums” ietvaros. Ikviens var nopirkt uz vietas apgādu “Jumava”, “Jānis Roze” un “Atēna” grāmatas vai arī atnest kādas no mājām un turpat ar Latvijas Pasta starpniecību nosūtīt savai skolai. “Grāmatu pietura” Melngalvju namā būs atvērta līdz 29. janvārim ik dienas no plkst. 12 līdz plkst. 19.

Ļoti jauka akcija, vai ne? Ideālās vīzijās zīmējas kā grāmatu tūkstoši plūst uz Latvijas skolām un skolu bibliotēkās rindojas desmitiem skolēnu, kuri alkst lasīt jaunāko literatūru. Nu nē, tā laikam nebūs vis, būsim reāli. Mūsdienu bērniem un jauniešiem ir tik daudz citu nodarbju, ka lasīšanai laika atliek pavisam maz. Un ko gan viņiem var pārmest, ja pozitīvu attieksmi nākas lūgties pat no valsts – janvārī Valsts Kultūrkapitāla fonds sadalīja Latvijas Valsts mežu piešķirtos līdzekļus mērķprogrammām, literatūru vienkārši aizmirstot (Eksperti: Par atbalstu literatūras un mākslas nozarei). Var jau dažādi uztvert strīdu par to, vai fondam ir jāfinansē grāmatu iegāde bibliotēkām, varbūt arī nē. Tomēr, kā norāda Kultūras ministrijas bibliotēku nozaru speciālists Jānis Turlajs, VKKF atbalsts vispirms ir bijis vajadzīgs īpaši vērtīgu grāmatu iegādei, tai skaitā īpašu bērniem adresētu grāmatu komplektu iegādi Bērnu žūrijas un lasīšanas veicināšanas pasākumiem, ko izvērtē eksperti. Lai kā man riebtos mūžīgā salīdzināšanās ar kaimiņiem, skaitļi, kurus es ieguvu šeit, ir šokējoši: Valsts finanses grāmatu iepirkumiem bibliotēkām 2012. gadā latos – Igaunijā 1, 17 miljoni, Lietuvā – 0,8 miljoni, Latvijā – 4 tūkstoši latu. Igaunijā ar Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda finansējumu regulāri iznāk septiņi literatūras žurnāli. Par tiem žurnāliem man arī ir maza sāpe, jo es izjūtu zināmu badu pēc kvalitatīvas informācijas, kuru “Latvju Teksti” man nespēj apmierināt. Kāds gan kādreiz bija Leona Brieža izdotais žurnāls “Grāmata”!

Bet, protams, manas pieauguša cilvēka intelektuālās pretenzijas nobālē, ja netiek atrasti līdzekļi bērnu lasīšanas veicināšanas programmām. Lasīšana smadzeņu attīstības procesā ir nenovērtējama prasme, un nelasītāju vairošanās mūsu sabiedrībai nākotnē nesīs tikai stulbumu. Kā iesaistīt bērnus lasīšanā?

Lasīju rakstu vienā no forumiem “Obligātā jeb ieteicamā literatūra skolā – nosacīts jēdziens?”, kurā ne visam paustajam var piekrist, tomēr situācija attēlota diezgan zīmīgi. Bērniem nepatīk (un nekad nav paticis) lasīt to, kas ir obligāts. Piemēram, Tukuma Raiņa ģimnāzijas obligātās literatūras saraksts

10. klasei
1.    Sengrieķu Trojas cikla mīti un mīts par Oidipu
2.    K. Skalbes pasakas
3.    R. Blaumanis «Raudupiete», «Pazudušais dēls»
4.    Dž. Bokačo «Dekamerons» (desmit noveles pēc izvēles)
5.    J. Ezeriņa noveles
6.    E. Hemingvejs «Sirmgalvis un jūra»
7.    E. Veidenbauma dzeja
8.    M. Zīverts «Kāds, kura nav»
9.    Rainis «Ave sol!»
10.    J. Jaunsudrabiņš «Piemini Latviju!»
11.    P. Merimē «Mateo Falkone»
12.    V. Šekspīrs «Romeo un Džuljeta», «Hamlets»
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
11. klasei
1.    F. Šillers «Laupītāji»
2.    J. V. Gēte «Fausts» (I daļa)
3.    G. Merķelis «Latvieši»
4.    O. de Balzaks «Gorio tēvs»
5.    R. un M. Kaudzītes «Mērnieku laiki»
6.    R. Blaumanis «Indrāni», noveles
7.    J. Poruks «Pērļu zvejnieks» un dzeja
8.    Rainis «Jāzeps un viņa brāļi», «Gals un sākums» vai cits krājums
9.    Aspazija «Sidraba šķidrauts» vai «Vaidelote» un viens krājums
10.    H. Ibsens «Pērs Gints»
11.    J. Jaunsudrabiņš «Vēja ziedi»
12.    A. Upīša un E. Ādamsona noveles
13.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras
12. klasei
1.    E. Virza «Straumēni»
2.    A. Čaks «Mūžības skartie» un viens krājums
3.    A. Kamī «Svešinieks» vai «Mēris»
4.    G. Janovskis «Sōla»
5.    A. Bels «Būris»
6.    R. Ezera «Zemdegas» vai «Aka», vai «Nodevība»
7.    O. Vācietis «Einšteiniāna», «Klavierkoncerts» un viens krājums
8.    I. Ziedoņa epifānijas un viens dzejoļu krājums
9.    K. Skujenieka viens dzejoļu krājums
10.    I. Ābele «Tumšie brieži»
11.    N. Ikstena «Dzīves svinēšana»
12.    pēc izvēles viena grāmata no mūsdienu latviešu literatūras

Kā jūs domājiet, vai 17-19 gadus vecus jauniešus spēj aizraut šis saraksts? Nē, nevajag braukt arī otrā galējībā un domāt, ka viņi ir galīgi stulbi un to lasīt nav spējīgi. Protams, ir spējīgi, tikai man šis saraksts šķiet diezgan novecojis un daļu no grāmatām pat es, rūdīts grāmatu tārps, tā pa īstam spēju novērtēt nu jau krietnu laiku pēc skolas beigšanas. Tai pašā laikā iegrūst viņus pavieglā literatūra galīgi negribētos, jo es pati vidusskolā izvēlējos lasīt gana nopietnas grāmatas.

Jautājums paliek atklāts: kā piesaistīt bērnus un jauniešus lasīšanai? kā atrast zelta vidusceļu literatūras izvēlē starp izklaidējošo un domāšanu izraisošo?

 

Katarīna Hāgena “Ābolu sēkliņu garša” (2011)

Komentēt

Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Jumava, 2011. (Katharina Hagena. Der Geschmack von Apfelkernen. (2008)).

Angļu dzejniece Edīte Sitvela (Edith Sitwell) ir teikusi: “Ziema ir laiks, kas veltāms labsajūtai, labam ēdienam un siltumam, draudzīgas rokas pieskārienam un sarunai pie kamīna: tas ir laiks mājām.”  Sekojot šai sentence, es esmu pievērsusies ģimeniskām grāmatām, kurās atklājas dzimtas vēsture un ar to saistītās peripētijas. Pirmo es izlasīju Enraitas “Pulcēšanos”, un tad tai sekoja pārējās.

Katarīnas Hāgenas debijas romāns ir patīkams, pasteļtoņos zīmēts ģimenes stāsts. Ģimenes māte Berta, kurai saprāts un atmiņa sen jau pieklibo, ir aizgājusi mūža mierā, un uz viņas bērēm kādā Vācijas ciemā atbrauc viņas trīs meitas un vienīgā mazmeita Īrisa. Reiz Īrisai bija arī māsīca – Rozmarija, bet viņa sešpadsmit gados gāja bojā. Īrisai ir novēlēta vecāsmātes māja, bet viņai galīgi nav pārliecības, ka tā būtu vajadzīga. Dzīve šai mājā uzjundī daudz senu atmiņu, pārāk dziļu un sāpīgu, tās atrod ceļu pie Īrisas visādos veidos. “Cik patiesi ir notikumi, kas man tiek stāstīti, un cik patiesi tie, ko es pati radu no atmiņām, minējumiem, fantāzijām un slepus noklausītā? Dažreiz izrādās, ka izdomāti notikumi ir patiesība un daži notikumi atklāj patiesību.” Stāstījums kārtojas trīs slāņos – Berta un viņas māsa Anna, Bertas trīs meitas, Bertas divas mazmeitas un kaimiņu meitene – trīs dažādas paaudzes, katrai savi dzīves nosacījumi. Vīriešiem šeit ir būtiska, bet tomēr pakārtota loma, viņi šajā sievišķīgajā, emocionālajā vidē ir sava veida virzītājspēks, kad sižets sāk tīstīties uz vietas.

Romāns ir simpātisks un mājīgs, tas ir viens no tiem jaukajiem gadījumiem, kad izdevniecība ir papūlējusies radīt atbilstošu grāmatas noformējumu un mēs saņemam gaidīto. Tomēr ir arī savi, debijas romāna mīnusi – tēli ir tik spilgti, ka brīžiem tai pasteļkrāsu vidē tie kļūst pārāk spoži; autores mēģinājumi ieviest maģiskā reālisma detaļas nav diez ko pārliecinoši un izkrīt no kopējās, reālistiskās noskaņas. Kā arī man tomēr šķiet, ka daudzie, cītīgi vērptie pavedieni beigās neizveidoja vienotu plūdumu un romāna kulminācija atstāja nenoteiktības pieskaņu.

William Whitaker (1943) Indian Summer (1977)

Hāgenas valodai ir tāds izteiksmes veids, kas liek domāt par rasotu rītu ābeļu dārzā, par miglu, kas ceļas virs ezera, vēsiem, vēl saules nesasildītiem jāņogu ķekariem lielos, vecos krūmos. Katrā ziņa tā varētu būt laba lasāmviela vasaras atvaļinājumam – ar nelielu intrigu, bet nesarežģīta. Nesteidzīgi ēdams, sulīgi nobriedis ābolītis.

 

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trīs paaudzes šķetina savas likteņgaitas;

2) viegls, raits stāstījums;

3) ābolu sēkliņas gan ir veselībai derīgas, tomēr tajās esot arī indīgas vielas. Tātad – viss labs ar mēru. Gan ābolos, gan ģimenes noslēpumos.

 

Regīna Ezera “…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” (2003)

Komentēt

Regīna Ezera. …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis. – Rīga: Priedaines, 2003.

Mīlestības vēstules ir tā matērija, kurai jāpieskaras smalkjūtīgi aizturot elpu un ar zīda cimdiem rokās. Pat tad, ja tās ir publicētas pēc abu galveno varoņu nāves paplānā grāmatiņā.

Regīna Ezera bija stāstījusi meitai Aijai par savu pēdējo mīlestību, kurai rakstījusi vēstules, bet – rakstījusi kā dienasgrāmatu, tā arī nevienu nenosūtot. Toreiz viņa bija precējusies, trīs bērnu māte, arī romantiskais varonis bija ģimenes cilvēks, piedevām vēl abi bija sabiedrībā zināmi cilvēki. Tomēr vēstules atrada un izlasīja Regīnas vīrs, un tad viņa nolēma tās visas uzreiz aizsūtīt adresātam. Adresāts – dramaturgs Gunārs Priede – tās atdeva atpakaļ ar korektu atraidījumu. Tiek pieņemts, ka viņam Regīnas ilggadējā mīlestība nebija zināma. Lai gan – Maija Krekle savā apcerē “Neziedēšu vairs nekad” (grāmatā “Mīlestības skartie”) Priedi raksturo kā “ārkārtīgi pieklājīgu un rezervētu, atturīgu izteikumos un jūtās.”  Tādēļ diez vai viņš ļautos savu emociju izrādīšanai.

Pēc Ezeras nāves vēstules kādu laiku bija nozudušas, kamēr tās liktenīgas nejaušības rezultātā mistiski atradās vecā portfelī, kuru gatavojās mest ārā. Cik ezeriski tomēr… laikam jau tām bija lemts pašām savs liktenis. Un taisnība vien ir  – vēstules ir pārāk skaistas, lai savecētu plauktā.

Kādreiz domāju, ar ko salīdzināt laimi. Ar vēju, ar upi? Patiesībā laime ir mākonis. Mēs katrs saredzam tanī, ko vēlamies. Un iztālēm no apakšas mākonis liekas kaut kas stabils un tvirts. Bet tad tas nolīst un ir tikai parasts ūdens. Vai arī paceļamies lidmašīnā, izlidojam cauri – garaiņi, migla, kas neatstāj ne pēdas. Visskaistākie mākoņi ir pa gabalu. Spoži balti vai rieta stundā kvēlojoši.

Kas gan ir mīlestība – šī netveramā sajūta, pēc kuras mēs tā alkstam? Ne to var nosvērt, ne izmērīt, ne kādā citā veidā pierādīt tās eksistenci citiem vai pat pašam sev. Un kādā brīdī šķiet, ka nekas nav bijis, viss tikai māņi un pagājis velti. Māksliniekam ir vieglāk, jo mīlestība iedvesmo un iedod tās emocijas, no kurām būvēt mākslas darbu. Un tad var pateikt: “Re! Te nu tā ir!” Regīnai Ezerai romantiskā un nepiepildītā smeldze tika ieausta romānā “Aka” (1972) un garstāstā “Vasara bija tikai vienu dienu” (1974).

Ron Jones. The Last Leaf

Viņa pati atzīst: “Un es nojaušu: jo vairāk gadu mūs šķirs, jo mazāka nozīme būs tam, ko Tu esi jutis pret mani, un lielāka manis pašas izjūtām, jo tās kaut kādā ziņā veidojušas manu tagadējo “es”. Nekas nav bijis velts, lai arī dažbrīd ļoti sāpīgs.

Vēstules ir sievišķīgi atklātas, ilgu un skumju cauraustas. Iztēle un iedomas ir radījušas sapņu tēlu, kurš varbūt nemaz neatbilda reālajam vīrietim. Bet tas ir tik cilvēcīgi – aizbēgt no dzīves rutīnas izdomātā pasaulē, kaut uz brīdi pazust no pienākumiem, vajadzībām un sīkumiem, kaut uz brīdi iegūt laimi – “kā sniegpārslu – mirdzošu, baltu zvaigznīti, kas izkūst saujā“.

.

“Kāpēc dzīve ir tāda?” – tas biji tu, kas reiz to vaicāji grūtā brīdī.

“Kāpēc dzīve ir tāda?” – vaicāju es, atminoties pagājušo nakti.

Bet no putna sakustināta, balti ziedoša ķiršu zara rāmi krīt lejup sniegs, kā veltīgas, klusas ilgas, kā nepiepildīti sapņi, un viss pārdzīvotais, salīdzinot ar to, šķiet brūni atkušņa dubļi.

Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu (2007)

4 komentāri

Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.

Nora Ikstena ir sarakstījusi lirisku biogrāfiju par Regīnu Ezeru (1930-2002), kurā ir daudz poētikas, maigu pieskārienu un pieņēmumu. Versija par Ezeru. Vai man patika grāmata? Jā, kāpēc ne? Vai es uzzināju kaut ko būtiski jaunu. Laikam gan nē. Dīvaini, bet man, kura tik ļoti visa šī sava lasījuma par rakstniekiem laikā ir centusies uzzināt vairāk par rakstnieku kā cilvēku, personību, šajā grāmatā pietrūka Ezeras – rakstnieces. Protams, rakstniece nav atdalāma no cilvēka un ik pa laikam tiek pieminēta “Zemdegu” izcilība, dzīves ceļā satiktie „Varmācības „un „Nodevības” prototipi, vilktas paralēles ar „Akas” varoņiem, tomēr ir sajūta, ka rakstniece ir piekāpusies sievietei, mātei, cilvēkam. Varbūt tas nebūtu tik nozīmīgi, ja ne fakts, ka no 1961.gada Regīnai Ezerai gandrīz katru gadu iznāk pa grāmatai. Bet viņai bija visas iespējas kļūt par vienkāršu mājsaimnieci, triju meitu māmiņu, kādreiz varbūt kaut ko uzrakstot rajona avīzei. Aija Vālodze, Ezeras meita raksta: “Dzīvodama lauku mājā Daugavas krastā kopā ar meitiņām, apdarīdama saimniecības darbus un gaidīdama mājās vīru, Regīna tomēr nekļuva par tipisku mājsaimnieci. Jā, viņa palīdzēja Cīlei [mājas saimniecei] ravēt dārzu, cirpt aitas un novākt ābolus, gāja ogot un sēņot, tomēr literārā iedvesma – nepārvaramā vēlēšanās aprakstīt piedzīvoto, izjusto un pārdomāto – glaudās Regīnai klāt kā maigi uzstājīgi pavedinošs vakarvējš, kas uzpūš siltu elpu kaklam, atglauž matu cirtu, atpogā blūzes podziņu un ap cieši kopā sakļautajām kājām nebēdnīgi saplivina svārkus.” (Ievas Stāsti, Nr.26, 2010.12.17.) Vispār viss periodikā lasītais, ko par savu mammu ir uzrakstījusi Aija Vālodze (Amoliņa), man ir ļoti paticis un pat licies saistošāks par grāmatā rakstīto. Jo tēlu, to spožo un ārišķīgo un brīžiem mistificēto, dievs vien zina, cik patieso, mums ir spoži rādījusi pati Ezera, kura nav bijusi apdalīta ne ar iztēli, ne ar dramatisko talantu. Viņas sarakstītā nelielā autobiogrāfija “Mazliet patiesības. Nedaudz melu…”, kura 1997.gadā iznāca izdevniecības “Likteņstāsti” sērijā “Dzīvesstāsts un…”, ir krāšņa un virtuoza savas ģimenes un dzīves apcere: “Manī ir kaut kas no Mammas karstās neprātības, no pastāvīgās neapmierinātības, kas dzīvi spēj pārvērst par elli, no mūžīgās urdīšanās pēc kaut kā vēl un papa lielās, pat infantilās līdzsvarotības, kura vairās un pat bīstas no pārmaiņām. Manā raksturā un manā sirdī krustojas viņu abu pretišķības.” Ikstena, savukārt, citē meitas Aijas teikto: “Mammai ir plosīgs raksturs, neapmierinātība ar sevi, ar citiem. Literatūrā ļoti auglīgi, ne dzīvē.”

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Interese par Regīnas Ezeras dzīvi uzsita jaunu vilni, kad 2003.gadā pēc viņas nāves iznāca mīlestības vēstuļu apkopojums „…pār izdegušiem laukiem skrien kāds sapnis”, kuras viņa bija rakstījusi dramaturgam Gunāram Priedem – tā bija platoniska, neatbildēta mīlestība. Varbūt publikai likās, ka viņi ir atklājuši jaunu šķautni Ezeras personībā, bet īstenībā mēs taču viņas romānos par to visu jau bijām lasījuši. Liekas, ka arī Ikstena ir ietekmējusies no tās liriskās Ezeras, bet man labāk patīk tā dramatiskā, nešpetnā, pašironiskā, urķīgā. Tā, kura neliek mieru citiem, bet vēl vairāk pati sev. Tā, kurai citi traucē rakstīt, bet bez tiem citiem nav iespējams dzīvot. Ēriks Hānbergs atceras: “Lai gan Regīna žēlojās, ka ir vientuļa, pie viņas tā vienkārši aizbraukt nemaz nedrīkstēja. Daudzi no Regīnas vairījās un baidījās, jo viņas skatienā bija kaut kas tāds, kas redzēja cauri.” (Ieva, Nr.17/18, 2010.04.28.) Ir cilvēki, kuri novecojot kļūst maigāki un tolerantāki, ar pieļāvīgumu uzlūkojot apkārtējos. Bet ir tādi, kuros laika ritējums saasina jutekļus, un viņi aizvien kārāk tver pēc dzīves vismazākās izpausmes, lai izbaudītu līdz pēdējam. Ikstena:  “Rakstīšana ir vienīgais attaisnojums viņas dzīvei, ja ne, tad jāliekas kapā. Nedzīvot vienkārši dzīvošanas pēc, bet izdzīvot spēju uzrakstīt, kam nekas cits nav liekams blakus.”

Regīna Ezera ir spoža un, manuprāt, joprojām nepārspēta latviešu rakstniece. Viņa dramatiski paskatās debesīs un saka: “Kas tas īsti ir – reizēm tu esi pīslis, bet reizēm debesis?” Jā, mēs visi kādreiz tā jūtamies, bet, runājot pašas Ezeras vārdiem: “Vai galgalā viss, kas ar mani ir atgadījies, nepieder pie manas dzīves? Kaut tā būtu tikai zaļa zvaigzne, kas pamirkšķināja no saviem augstumiem, kad stāvēju, savīstījusies nometnes pelēkajā segā, ar gaisā izslietu četrpadsmitgadīgu degunu, vai vilka mongolisko acu liesmainais skatiens no pustumsas…

 

“Lielā lasītāju balva – 2011”

Komentēt

Pierre-Jean Couarraze (1944)

Gluži neviļus man ir garām paskrējusi 2.decembrī pasniegtā Lauku bibliotēku atbalsta biedrības (LBAB)  “Lielā lasītāju balva – 2011” gada vislasītāko grāmatu autoriem un izdevniecībām. Ja ņem vērā, ka balva tiek pasniegta tikai tiem darbiem, kas ir iznākuši iepriekšējā gadā, t.i. 2010.gadā, un balsošana notiek visu gadu, tad kaut kā agri tomēr to pasniedz, gads taču vēl nav beidzies. Šoreiz lasītāju viedokli apkopoja 548 pilsētu un pagastu publiskās bibliotēkas, tomēr tiek atzīmēts, ka daudzas bibliotēkas konkursā nepiedalās, jo tām nav naudas grāmatu iegādei.

Lasītākās oriģinālprozas grāmatas:

1.vieta – Anna Skaidrīte Gailīte “Alīna: likteņa celtā un likteņa gremdētā” (Zvaigzne ABC) – 4262 punkti*;

2.vieta – Otto Ozols “Latvieši ir visur”;

3.vieta – Ēriks Kūlis “Viesu nama romāns”.

Oriģināldzeja:

1.vieta – Maija Laukmane “Lapsenes mani nedzeļ” (Annele) – 776 punkti* ;

2.vieta – Kornēlija Apškrūma “Klausīties klusumu”;

3.vieta – Imants Ziedonis “Vēl ko”.

Tulkotā daiļliteratūra

1.vieta – Sūzena Kolinsa “Spēle ar uguni” (Zvaigzne ABC) – 5192 punkti*;

2.vieta – Stīgs Lārsons “Meitene, kas spēlējās ar uguni”;

3.vieta – Sūzena Kolinsa “Zobgaļsīlis”.

Bērnu oriģinālliteratūra:

1.vieta – Linda Dreimane “Vilcenes stāsts” (Zvaigzne ABC) – 1693 punkti*;

2.vieta – Māra Cielēna “Ērmiņu ceļojums”;

3.vieta – Māris Olte “Matīsa piedzīvojumi mežā”.

Tulkotā bērnu literatūra:

1.vieta – Juja, Tūmass Vīslanderi “Mūmammas pavasara tīrīšana (Zvaigzne ABC) – 1221 punkti*;

2.vieta – Andruss Kivirehks “Lote no Izgudrotāju ciema”;

3.vieta – Megija Stīvotera “Lamento: feju karalienes viltus”.

– Dokumentālā un zinātniski populārā oriģinālliteratūra:

1.vieta – Andris Grūtups “Maniaks” (Atēna) – 2298 punkti*;

2.vieta – Lato Lapsa, I. Saatčiane, K. Jančevska “Va(i)ras virtuve”;

3.vieta – Selga Amata “Nekādu brīnumu. Vienkārši Ziņģīte. Pēc diviem gadiem”

Tulkotā dokumentālā un zinātniski populārā literatūra:

1.vieta – Viktors Suvorovs “Uzvaras ēna: 1.grāmata” (Dienas Grāmata) – 919 punkti*;

2.vieta – Tatjana Fasta “Juris Podnieks: vai viegli būt elkam?”;

3.vieta – Džons Pērkinss “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”.

* Cik reizes grāmata izņemta no bibliotēkas.

2011.gadā LBAB rīkotie 10. Grāmatu svētki notika novados visa gada garumā, no marta līdz oktobrim. Kopumā 2010.gadā 808 novadu un pilsētu bibliotēkas saņēmušas grāmatu dāvinājumus 67 746,63 Ls vērtībā. LBAB ir izstrādājusi gana interesantus projektus, kas paredz Eiropas fondu līdzekļu piesaistīšanu lauku bibliotēku attīstībai. Cerēsim, ka viņiem izdosies!

Alisona Pīrsona “Es nezinu, kā viņa to dara” (2005)

7 komentāri

Alisona Pīrsona. Es nezinu, kā viņa to dara / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne, 2005. (Allison Pearson. I Don’t Know How She Does It: The Life of Kate Reddy, Working Mother (2003)).

Nemaz nebiju domājusi par šo grāmatu, kuru paņēmu lasīt kā vieglu chick lit slimošanas laikā, rakstīt. Tomēr izrādījās gana daudz, ko pārdomāt.

Katrīna Redija ir 35 gadus veca fondu menedžere ar piesātinātu komandējumu grafiku, kurai ir izdevies izsisties vienā no Londonas prestižākajām Sitijas firmām. Vienlaikus viņa ir sieva Ričardam un māte piecus gadus vecajai Emīlijai un gadu vecajam Benam. Ketija grib būt: 1) darbaholiska biznesa haizivs; 2) perfekta mājkope, kuras pietiek arī vīram un visām skolas sapulcēm un māmiņu kolektīviem. Manuprāt, šīs divas dzīves nav savienojamas, Ketija tā nedomā.

Grāmata sākas kā amizants, chick lit žanram atbilstošs pastāstiņš – Ketija savā virtuvē pusnaktī kropļo Sainsbury nopirktās bulciņas, lai tās skolas pasākumā varētu uzdot par pašceptām. Vājprāts, ne? Līdzīgām izdarībām ir pilnas sākuma lappuses, bet aizvien biežāk stāstījumā ievijas nopietnākas pārdomās, kuras neglaimo vīriešiem ne darbā, ne mājās, savukārt pašu viņu izceļ cietējas lomā. Ak, šie iedomīgie muļļas, kuri bez sievietēm nevar ne soli paspert, viņi taču nav cienīgi strādāt tādos amatos!

Galvenā varone man neizraisīja sajūsmu, bet gan žēlumu un neizpratni. Viņa smagi strādā, īsteno savu sapni, bet ik brīdi viņu grauž nepārvarama vainas apziņa. Esmu precējusies, taču neesmu sieva, bērni man ir, taču neesmu māte. Kas tad es galu galā esmu? Anglijas sabiedrība (vismaz autores uzskatā) strādājošas māmiņas atbalsta tikai vārdos, bet īstenībā  – Vai manas kolēģes, nepieredzējušas mātes, aizgāja no darba? Nē, darbs pameta viņas, gluži vienkarši viņām vairs nebija iespējams strādāt. Ketija pēc pirmā bērna piedzimšanas atgriežas darbā deviņas nedēļas pēc ķeizargrieziena (un es nedomāju, ka tas ir normāli). Viņa nemitīgi sūdzas par savu dzīvi, bet man nepalika skaidrs, kāpēc tā jāmokās?  Ketija jūt vainu ne tikai ģimenes priekšā; māja ir netīra, jo viņa jūtas vainīga, ka kādam citam jākopj viņas māja un viņa nevar saņemties aizrādīt mājas apkopējai, viņa jūtas vainīga, ka kāds cits uzmana viņas bērnus un tādēļ ir atkarīga no auklītes un maksā tai pārāk daudz. Kāpēc nesamazināt savu darba slodzi, kādreiz pateikt  “nē” komandējumam (kā to atļaujas kolēģis)? Autore izvirza diezgan interesantu hipotēzi: “Visas man Sitijā pazīstamās sievietes, var teikt, ilgojas pēc saviem papucīšiem. (..) Meitas cenšas aizstāt tēviem dēlus, kuru viņiem nav, skolā meitas cenšas izcelties, lai tik iegūtu tā cilvēka uzmanību, kas uz viņām i nepaskatās; tāda meita ir kā nabaga dulnā Antigone, kas dzenas pēc izvairīgas tēva mīlas. Tad kāpēc mēs ejam strādāt sievietēm naidīgās vietās? Tāpēc, ka mierinājumu gūstam, tikai un vienīgi  saņemot vīrieša atzinību.”

Domājot par romānā izvirzīto tēmu mūsu sabiedrības kontekstā, es sapratu, ka vajag nodalīt sievieti, viņas ģimeni un darbu un sabiedrības attieksmi. Anglijas gadījumā vēsturiskā pieredze ir pret strādājošām mātēm, savukārt mums ir gadu desmitiem ilgs padomju mantojums, kad tika uzskatīts, ka sievietei ir jāceļ komunisms un mājās dzīvo tikai liekēdes. Varbūt tādēļ joprojām daļa māmiņu pazemīgi saka, ka viņas “tikai sēž” mājās ar bērniem un neredz savu labo ieguldījumu bērnos. Es neredzu nekā slikta ilgākai ģimeniskai pauzei, ja to pieļauj izvēlētā profesija un finanses – katram laikam savas prioritātes. Tai pašā laikā, ja Ketija tomēr izvēlas savienot nopietnu karjeru ar ģimeni, tad nevajag būt melei un sabiedrībai tēlot, ka viņa visu var paspēt. Viņa NEVAR, un viņai vajag gan auklīti, gan apkopēju. Tāpēc man laikam grāmatas varone nepatika – jo man nepatīk cilvēki, kuri melo paši sev.

Fināls bija dīvains – it kā varone pārvērtē savas prioritātes un nonāk pie loģiska, saprātīga lēmuma, tomēr no visu to sieviešu viedokļa, kuras tiešām cenšas savienot darbu Sitijā ar bērnu audzināšanu, viņa padodas un popularizē viedokli, ka tas ir absurds. Ceru, ka kādai reālai biznesa haizivij ir veselīgāka loģika un laika menedžments un viņai viss izdodas.

Īstenībā man ir drusciņ bail no tādām visuvarošām Ketijām un labāk tām ceļā nemaisīties – ka nesanāk vēl kā dievlūdzēju tēviņam, kuru mātīte apēda pārošanās laikā.

Anna Enraita “Pulcēšanās” (2011)

Komentēt

Enraita, Anna. Pulcēšanās / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga : Zvaigzne ABC, [2011].  (Anne Enright. The Gathering (2007))

Reiz viens no maniem angļu valodas skolotājiem (tas, kurš bija īrs, bet īriski neprata) pūlējās man pastāstīt par īru literatūru. Viņam sanāca, ka visi īru romāni ir par skumjām un miršanu, un, vispār, tādus jau nevar lasīt. Mhm, vismaz par skumjām šajā gadījumā man nāksies viņam piekrist, jo Enraitas romānu varētu nodēvēt pat par depresīvu.

2007.gadā Enraita par “Pulcēšanos” saņēma Bukera prēmiju, tādēļ teorētiski tai vajadzētu būt ļoti labai grāmatai. Tomēr man ir dīvaina, būtībā sen neizjusta sajūta, kad laba literatūra man vienlaikus neizraisa pacilātību. Kad es lasīju Zēbalda “Austerlicu”, kura arī risina smagu tēmu un tekstuāli ir pat sarežģītāka, mani nepameta izcilības sajūta. Enraitas gadījumā man ir duļķu un smoga pēcgarša, kas īpaši jūtama grāmatas pirmajā pusē, kad lasītājs maldās blakus autorei, nesaprotot, kurp tiek vests un kādēļ. Tādēļ es saprotu gan tos lasītājus, kuri grāmatu ir novērtējuši ļoti augstu, gan tos, kam tā ļoti nepatika – abos gadījumos tam ir pamats.

Grāmata vēsta par Veroniku, vienu no deviņiem īru ģimenes bērniem, kura saņem ziņu par Līema, sava brāļa nāvi. Tā kā viņai ar Līemu bijušas vistuvākās attiecības, viņa organizē bēres. Stāstījums lēkā pa laika desmitgadēm, stāstot gan par abu vecmāmiņas jaunību, gan abu bērnību, gan arī laiku pēc Līema bērēm. Nav tādas sajūtas, ka Veronika būtu laimīga, lai arī viņa ir izglītota divu meitu māte ar labu vīru un ģimenes māju, ne tuvu visiem Hegartiju bērniem ir tāda sakārtota dzīve. Līemam jau nu noteikti nebija, jo nodzerties viņam neizdevās, tad nu viņš 40 gados noslīcinājās.

Taču reizēm skumjas savācas vienuviet kā tie koka putniņi uz kārts, tās aizpilda visu prātu, līdz – bamm – prāts nošķiebjas, un cilvēks sāk dzert.

Pēc Līema bērēm Veronika naktīs klimst kā mēnessērdzīga, meklējot – ko? Atbildes, mierinājumu, sapratni?

Hegartiju ģimene ir liela, tomēr tas īstenībā neko nenozīmē, jo māte ir emocionāli iztukšota, tēvs eksistē otrā plānā, bet lielajā ģimenē ikviens norobežojās no pārējiem. Neviens nelīda cita mantās, ja nu vienīgi gribēja kaut ko nozagt vai tenkot par otru. Neviens citus ne žēloja, ne “mazliet mīlēja”. Veronikai, Liēmam un Kitijai varbūt nedaudz veicas, jo viņi regulāri ciemojas pie savas mātesmātes, bet – kā to ņem – šeit viņi piedzīvo notikumus, kuri tiek atklāti grāmatas gaitā un ir ietekmējuši visu trīs dzīves. Notikumus, kuri atstājuši savas bojājošās sekas kā puve, kura gadiem grauž mājas sienas, lai kādā brīdī sagrautu visu konstrukciju.

Veronikai lēnām ataust apspiestās atmiņas; šis lēnais ceļš un ziņkārība, kur galu galā tas novedīs, arī palīdz izlasīt grāmatu līdz galam.  Viss jau tomēr bija par mīlestību, jo tik maz ir cilvēku, kurus mums lemts mīlēt, un ikviens no viņiem ir cieši saistīts ar mums. Kā iemācīties mīlēt un nesajaukt iekāri ar mīlestību? Jo ir tādas iekāres, kurās no mīlestības nav ne smakas.

Lasiet, ja patīk iedziļināties samudžinātā tekstā un nebaida depresīvā noskaņa.

Izaicinājumi un plāni 2012

5 komentāri

Sophie Blackall. Reading browsing

Pienācis tas jaukais brīdis, kad pavēstīt par saviem nākotnes plāniem lasīšanas jomā. Atskatoties pagājušā gada izlasītajā, varu secināt, ka nav gājis slikti, lai arī visu iecerēto izlasījusi es neesmu. Kopā izlasīto un emuārā aprakstīto grāmatu man sanāk apaļš 80. Visskatītākās grāmatas manā blogā bija “Ūdens ziloņiem” un “Nāve Venēcijā”. Pēdējās popularitāti es tā īsti nesaprotu.

No mana lielā izaicinājuma par 12 brīnišķiem latvju nelaiķiem man palikuši neizlasīti četri (par Ezeru vēl sekos), tos es taisos apgūt vēl šogad, savukārt no millions.com listes esmu izlasījusi piecas no divpadsmit (vēl viena puslasīta); no sešām latviešu grāmatām gan esmu izlasījusi visas (par sesto vēl uzrakstīšu). Mani secinājumi: plānojot domāt vajag ne tikai par grāmatu skaitu, bet arī par to apjomu – ir tomēr nozīme 200 vai 600 lappusēm (tādēļ zinu, ka biezo grāmatu par Čaku es netraucēti lasīšu šovasar).

Tas nu būtu par vecām lietām, bet nu par jauniem plāniem (tas ir tik satraucoši, jūties gandrīz kā attaisot dāvanu 🙂 ).

1) Mēneša meitene. Lai apmierinātu savu tieksmi pēc skaistām bildītēm, katru jaunu mēnesi uzsāks meitenes bilde. Dažam tas varbūt sagādās vilšanos, jo meitene būs apģērbta, bet citam patiks – jo visas meitenes lasīs grāmatu;

2) Izaicinājums “What’s in a Name 5. Jau ilgāku laiku es cīnos ar sevi, lai vairāk lasītu angliski, jo ir tik daudz mani interesējošu grāmatu, kuras nav tulkotas latviski, un ir stulbi tās meklēt un lasīt krieviski, ja principā es tās esmu spējīga izlasīt oriģinālvalodā. Tādēļ es atradu nedaudz jancīgu izaicinājumu, kuru tā autore Beth Fish rīko jau piekto gadu, un nolēmu, ka man tā būtu laba iespēja. Izaicinājuma būtība: 2012.gada laikā izlasīt sešas grāmatas sekojošā kategorijās:

1. A book with a topographical feature (land formation) in the title;

2. A book with something you’d see in the sky in the title;

3. A book with a creepy crawly in the title;

4. A book with a type of house in the title;

5. A book with something you’d carry in your pocket, purse, or backpack in the title;

6. A book with a something you’d find on a calendar in the title.

Esmu nolēmusi izvēlēties grāmatas, kurām nevajadzētu būt īpaši sarežģītām, lai neatsistu vēlmi turpināt iesākot;

3) Latviešu autori (vismaz seši). Neteikšu, ka esmu līdz galam apmierināta ar 2011.gada izlasīto šajā kategorijā – izvēle bija nejauša un es neizlasīju to, kas bija domāts. Tādēļ šogad uzreiz izvēlēšos konkrētus autorus un tos arī lasīšu.

Vēl pāris ieceres, kuras man ļoti gribētos īstenot:

1) Antiutopijas / utopijas. Ceru, ka jūs visi ziniet, kas būs 2012. gada 21.decembrī? Pareizi, pasaules gals. Tādēļ jāgatavojas tam laicīgi un jau kādu brīdi es vācu visādus antiutopiju sarakstiņus. Neesmu vēl galīgi izlēmusi par konkrētām grāmatām, un , visticamāk, šo pasākumu uzsākšu pēc Latvju nelaiķu pabeigšanas;

2) Foodies Read. Arī tāds izaicinājums pastāv – lasīt daiļliteratūru, kurā dažādos veidos attēlota ēšana un ēst gatavošana. Un man jau atkal ir savākti visādi sarakstiņi un pat pāris grāmatas gaida savu kārtu;

3) Kauna stabs. Gan jau, ka es neesmu vienīgā, kurai ir nelasītas tādas grāmatas, par kurām ir neērti, ka tās nav lasītas. Runa ir par pasaules (un arī latviešu) klasiku, kaut kas no must read saraksta. Sarakstu es netaisīšu, tomēr šo ierakstu izmantošu kā atgādinājumu sev par labajiem nodomiem.

Bez tam man arī ļoti gribas atgriezties pie dažādas populārzinātniskas literatūras lasīšanas, pārsvarā par vēsturi un psiholoģiju, kuru pagājušogad nobīdīju malā, lai lasītu par latvju rakstniekiem.

Tas laikam tā kā būtu viss, kā sacīt, mani plāni – mana bagātība 🙂 Vēl tikai pašai sev jāatgādina par ieradumu mūždien izdomāt visādus jaunus miniprojektus un pārlieku ar tiem aizrauties un šogad tomēr censties noturēties rāmjos. Lai man veicas! Burti – saturieties, es nāku!

Older Entries