Jauno gadu nedaudz simboliski gribas uzsākt ar aprakstu par latviešu autora grāmatu. Un tādu, uz kuras vāka uztupusi sniegota egle pārslām piebirušā laukā – sniega trūkums liek sevi manīt.

Evita Sniedze ir Valmieras teātra vadītāja, dramaturģe un teātra zinātniece, tomēr “Leģendas par ilgām” ir viņas pirmā stāstu grāmata. Tos gan neceļas roka nosaukt vienkārši par stāstiem, tās ir pasakas, skaistas un alegoriskas pasakas, kurās atdzimis Kārļa Skalbes un Annas Sakses literāro pasaku mantojums.

Es ilgi domāju, kā labāk raksturot izlasīto, līdz man ienāca prātā salīdzinājums ar sniegpārslu – trausla un skaista, tālumā pūkaina, bet tuvumā – eleganti rakstaina. Tā nolaižas uz pleca un priecē tikai īsu brīdi, atgādinot mums par mirkļa skaistumu. Tādas ir Sniedzes astoņas pasakas – sajūta, ka tu pieskaries apsarmojušam zaram, kas jādara ļoti uzmanīgi, lai nesajauktu dabas izveidoto harmoniju.

Pasakas ir daudzvārdīgas un krāšņas, tomēr burtu vijas saliedējas vienotā veselumā, lai atklātu monolītu un ietilpīgu pasauli. Šeit ir stāsts par daiļavu Zemi, kuras pielūdzējs Lūna neuzdrošinās tai tuvoties, līdz Zemes tēvs soda meitu, aizmetot Lūnu tik tālu, ka neviens viņa kliedziens nesniedz Zemi. Šeit ir stāsts par Bērzu, kurš ar milzu spēku izriešas no sēklas un piedzīvo pirmās ziemas un vasaras, lai kādā pavasara naktī izbaudītu pirmo sapni par savu mīļoto, kurai turpmāk gadu garumā ar putnu dziesmām sūtīs sveicienus. Stāsts par viņu – upi un viņu – purvu, kuri kādā brīdī vienoti saplūda un “elpoja vienā ritmā, un zvaigžņu lietus bija tikai sīkums, ko tādās naktīs radīja viņu mīlestība.” Sāpīgākais stāsts “Urumako” vēsta par bākas sargu, kurš iekarsis paceļ roku pret savu sievu un atjēdzies atrod to klusu un nekustīgu uz grīdas. Viņš iepazīst melnāko tumsu, kurai nepalīdz ne bākas lukturis, ne zvaigznes:

Viņš nebija domājis, ka tā var sāpēt atmiņas, ka tā var smelgt domas, it kā viņš staigātu pa kvēlojošām oglēm tieši zem saules zenīta. Un viņš izrāva sirdi no krūtīm un aizsvieda prom tālu okeānā. Viņš nolieca galvu okeāna priekšā un gaidīja mieru.

Miers nenāca. Vīrs palika dzīvot, rēta aizvilkās, un sirds aizmirsās, bet sāpe nerimās. Palika vien tas, kas bija viņa prātā. Un nekas nemainījās, vienīgi okeāna ūdens no šā vīra sirds  bija palicis sāļš un dzidrs. Ūdens bija atvēris viņa sirdi, kurā, viņam pašam nezinot, bija sakrājies neizraudātu asaru kalns, kas nu bija izbiris kā caura ogu kārba, un kopš tā laika tā arī palika –  nekādi avoti vai upes, kas ieplūda jūrās un okeānos, nespēja remdēt šo sāļumu, tas palika mūžīgs tāpat kā viss ļaunais un labais ap cilvēku, ko viņš jau tolaik zināja un ko vēl ne.

Sniedzes grāmata vēsta par likteņiem – skaistiem un bargiem, nolemtības māktiem un mīlestības spārnotiem. Stāsti, kā atrast mieru, harmoniju un to vienīgo, īsto savas dzīves piepildījumu. Dažreiz tas neizdodas, dažreiz izdodas, bet pārāk vēlu – viss kā dzīvē, viss kā pie cilvēkiem.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) skaista un gudra proza;

2) izsmalcinātas līdzības;

3) “Mīlestība bija ilūzija, kas vēstīja – pastāv kaut kas varenāks par to upi, kuru uz neatgriešanos pārpeld vienā gaismas mirklī. Un Radītājs zināja, ka šīs jūtas glābs, mierinās, ļaus gūt baudu, veldzēs un tracinās sāpēs, ka tās būs vienīgās, kuru dēļ liksies, ka vērts dzimt, pārraut nabas saiti un iejukt pasaulē zem bezgalīgi bezgalīgām debesīm. Viņš bija mierīgs. Vēl vienmēr bija iespējama rītdiena.”

Advertisements