Enraita, Anna. Pulcēšanās / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga : Zvaigzne ABC, [2011].  (Anne Enright. The Gathering (2007))

Reiz viens no maniem angļu valodas skolotājiem (tas, kurš bija īrs, bet īriski neprata) pūlējās man pastāstīt par īru literatūru. Viņam sanāca, ka visi īru romāni ir par skumjām un miršanu, un, vispār, tādus jau nevar lasīt. Mhm, vismaz par skumjām šajā gadījumā man nāksies viņam piekrist, jo Enraitas romānu varētu nodēvēt pat par depresīvu.

2007.gadā Enraita par “Pulcēšanos” saņēma Bukera prēmiju, tādēļ teorētiski tai vajadzētu būt ļoti labai grāmatai. Tomēr man ir dīvaina, būtībā sen neizjusta sajūta, kad laba literatūra man vienlaikus neizraisa pacilātību. Kad es lasīju Zēbalda “Austerlicu”, kura arī risina smagu tēmu un tekstuāli ir pat sarežģītāka, mani nepameta izcilības sajūta. Enraitas gadījumā man ir duļķu un smoga pēcgarša, kas īpaši jūtama grāmatas pirmajā pusē, kad lasītājs maldās blakus autorei, nesaprotot, kurp tiek vests un kādēļ. Tādēļ es saprotu gan tos lasītājus, kuri grāmatu ir novērtējuši ļoti augstu, gan tos, kam tā ļoti nepatika – abos gadījumos tam ir pamats.

Grāmata vēsta par Veroniku, vienu no deviņiem īru ģimenes bērniem, kura saņem ziņu par Līema, sava brāļa nāvi. Tā kā viņai ar Līemu bijušas vistuvākās attiecības, viņa organizē bēres. Stāstījums lēkā pa laika desmitgadēm, stāstot gan par abu vecmāmiņas jaunību, gan abu bērnību, gan arī laiku pēc Līema bērēm. Nav tādas sajūtas, ka Veronika būtu laimīga, lai arī viņa ir izglītota divu meitu māte ar labu vīru un ģimenes māju, ne tuvu visiem Hegartiju bērniem ir tāda sakārtota dzīve. Līemam jau nu noteikti nebija, jo nodzerties viņam neizdevās, tad nu viņš 40 gados noslīcinājās.

Taču reizēm skumjas savācas vienuviet kā tie koka putniņi uz kārts, tās aizpilda visu prātu, līdz – bamm – prāts nošķiebjas, un cilvēks sāk dzert.

Pēc Līema bērēm Veronika naktīs klimst kā mēnessērdzīga, meklējot – ko? Atbildes, mierinājumu, sapratni?

Hegartiju ģimene ir liela, tomēr tas īstenībā neko nenozīmē, jo māte ir emocionāli iztukšota, tēvs eksistē otrā plānā, bet lielajā ģimenē ikviens norobežojās no pārējiem. Neviens nelīda cita mantās, ja nu vienīgi gribēja kaut ko nozagt vai tenkot par otru. Neviens citus ne žēloja, ne “mazliet mīlēja”. Veronikai, Liēmam un Kitijai varbūt nedaudz veicas, jo viņi regulāri ciemojas pie savas mātesmātes, bet – kā to ņem – šeit viņi piedzīvo notikumus, kuri tiek atklāti grāmatas gaitā un ir ietekmējuši visu trīs dzīves. Notikumus, kuri atstājuši savas bojājošās sekas kā puve, kura gadiem grauž mājas sienas, lai kādā brīdī sagrautu visu konstrukciju.

Veronikai lēnām ataust apspiestās atmiņas; šis lēnais ceļš un ziņkārība, kur galu galā tas novedīs, arī palīdz izlasīt grāmatu līdz galam.  Viss jau tomēr bija par mīlestību, jo tik maz ir cilvēku, kurus mums lemts mīlēt, un ikviens no viņiem ir cieši saistīts ar mums. Kā iemācīties mīlēt un nesajaukt iekāri ar mīlestību? Jo ir tādas iekāres, kurās no mīlestības nav ne smakas.

Lasiet, ja patīk iedziļināties samudžinātā tekstā un nebaida depresīvā noskaņa.

Advertisements