Alisona Pīrsona. Es nezinu, kā viņa to dara / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne, 2005. (Allison Pearson. I Don’t Know How She Does It: The Life of Kate Reddy, Working Mother (2003)).

Nemaz nebiju domājusi par šo grāmatu, kuru paņēmu lasīt kā vieglu chick lit slimošanas laikā, rakstīt. Tomēr izrādījās gana daudz, ko pārdomāt.

Katrīna Redija ir 35 gadus veca fondu menedžere ar piesātinātu komandējumu grafiku, kurai ir izdevies izsisties vienā no Londonas prestižākajām Sitijas firmām. Vienlaikus viņa ir sieva Ričardam un māte piecus gadus vecajai Emīlijai un gadu vecajam Benam. Ketija grib būt: 1) darbaholiska biznesa haizivs; 2) perfekta mājkope, kuras pietiek arī vīram un visām skolas sapulcēm un māmiņu kolektīviem. Manuprāt, šīs divas dzīves nav savienojamas, Ketija tā nedomā.

Grāmata sākas kā amizants, chick lit žanram atbilstošs pastāstiņš – Ketija savā virtuvē pusnaktī kropļo Sainsbury nopirktās bulciņas, lai tās skolas pasākumā varētu uzdot par pašceptām. Vājprāts, ne? Līdzīgām izdarībām ir pilnas sākuma lappuses, bet aizvien biežāk stāstījumā ievijas nopietnākas pārdomās, kuras neglaimo vīriešiem ne darbā, ne mājās, savukārt pašu viņu izceļ cietējas lomā. Ak, šie iedomīgie muļļas, kuri bez sievietēm nevar ne soli paspert, viņi taču nav cienīgi strādāt tādos amatos!

Galvenā varone man neizraisīja sajūsmu, bet gan žēlumu un neizpratni. Viņa smagi strādā, īsteno savu sapni, bet ik brīdi viņu grauž nepārvarama vainas apziņa. Esmu precējusies, taču neesmu sieva, bērni man ir, taču neesmu māte. Kas tad es galu galā esmu? Anglijas sabiedrība (vismaz autores uzskatā) strādājošas māmiņas atbalsta tikai vārdos, bet īstenībā  – Vai manas kolēģes, nepieredzējušas mātes, aizgāja no darba? Nē, darbs pameta viņas, gluži vienkarši viņām vairs nebija iespējams strādāt. Ketija pēc pirmā bērna piedzimšanas atgriežas darbā deviņas nedēļas pēc ķeizargrieziena (un es nedomāju, ka tas ir normāli). Viņa nemitīgi sūdzas par savu dzīvi, bet man nepalika skaidrs, kāpēc tā jāmokās?  Ketija jūt vainu ne tikai ģimenes priekšā; māja ir netīra, jo viņa jūtas vainīga, ka kādam citam jākopj viņas māja un viņa nevar saņemties aizrādīt mājas apkopējai, viņa jūtas vainīga, ka kāds cits uzmana viņas bērnus un tādēļ ir atkarīga no auklītes un maksā tai pārāk daudz. Kāpēc nesamazināt savu darba slodzi, kādreiz pateikt  “nē” komandējumam (kā to atļaujas kolēģis)? Autore izvirza diezgan interesantu hipotēzi: “Visas man Sitijā pazīstamās sievietes, var teikt, ilgojas pēc saviem papucīšiem. (..) Meitas cenšas aizstāt tēviem dēlus, kuru viņiem nav, skolā meitas cenšas izcelties, lai tik iegūtu tā cilvēka uzmanību, kas uz viņām i nepaskatās; tāda meita ir kā nabaga dulnā Antigone, kas dzenas pēc izvairīgas tēva mīlas. Tad kāpēc mēs ejam strādāt sievietēm naidīgās vietās? Tāpēc, ka mierinājumu gūstam, tikai un vienīgi  saņemot vīrieša atzinību.”

Domājot par romānā izvirzīto tēmu mūsu sabiedrības kontekstā, es sapratu, ka vajag nodalīt sievieti, viņas ģimeni un darbu un sabiedrības attieksmi. Anglijas gadījumā vēsturiskā pieredze ir pret strādājošām mātēm, savukārt mums ir gadu desmitiem ilgs padomju mantojums, kad tika uzskatīts, ka sievietei ir jāceļ komunisms un mājās dzīvo tikai liekēdes. Varbūt tādēļ joprojām daļa māmiņu pazemīgi saka, ka viņas “tikai sēž” mājās ar bērniem un neredz savu labo ieguldījumu bērnos. Es neredzu nekā slikta ilgākai ģimeniskai pauzei, ja to pieļauj izvēlētā profesija un finanses – katram laikam savas prioritātes. Tai pašā laikā, ja Ketija tomēr izvēlas savienot nopietnu karjeru ar ģimeni, tad nevajag būt melei un sabiedrībai tēlot, ka viņa visu var paspēt. Viņa NEVAR, un viņai vajag gan auklīti, gan apkopēju. Tāpēc man laikam grāmatas varone nepatika – jo man nepatīk cilvēki, kuri melo paši sev.

Fināls bija dīvains – it kā varone pārvērtē savas prioritātes un nonāk pie loģiska, saprātīga lēmuma, tomēr no visu to sieviešu viedokļa, kuras tiešām cenšas savienot darbu Sitijā ar bērnu audzināšanu, viņa padodas un popularizē viedokli, ka tas ir absurds. Ceru, ka kādai reālai biznesa haizivij ir veselīgāka loģika un laika menedžments un viņai viss izdodas.

Īstenībā man ir drusciņ bail no tādām visuvarošām Ketijām un labāk tām ceļā nemaisīties – ka nesanāk vēl kā dievlūdzēju tēviņam, kuru mātīte apēda pārošanās laikā.

Advertisements