Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.

Nora Ikstena ir sarakstījusi lirisku biogrāfiju par Regīnu Ezeru (1930-2002), kurā ir daudz poētikas, maigu pieskārienu un pieņēmumu. Versija par Ezeru. Vai man patika grāmata? Jā, kāpēc ne? Vai es uzzināju kaut ko būtiski jaunu. Laikam gan nē. Dīvaini, bet man, kura tik ļoti visa šī sava lasījuma par rakstniekiem laikā ir centusies uzzināt vairāk par rakstnieku kā cilvēku, personību, šajā grāmatā pietrūka Ezeras – rakstnieces. Protams, rakstniece nav atdalāma no cilvēka un ik pa laikam tiek pieminēta “Zemdegu” izcilība, dzīves ceļā satiktie „Varmācības „un „Nodevības” prototipi, vilktas paralēles ar „Akas” varoņiem, tomēr ir sajūta, ka rakstniece ir piekāpusies sievietei, mātei, cilvēkam. Varbūt tas nebūtu tik nozīmīgi, ja ne fakts, ka no 1961.gada Regīnai Ezerai gandrīz katru gadu iznāk pa grāmatai. Bet viņai bija visas iespējas kļūt par vienkāršu mājsaimnieci, triju meitu māmiņu, kādreiz varbūt kaut ko uzrakstot rajona avīzei. Aija Vālodze, Ezeras meita raksta: “Dzīvodama lauku mājā Daugavas krastā kopā ar meitiņām, apdarīdama saimniecības darbus un gaidīdama mājās vīru, Regīna tomēr nekļuva par tipisku mājsaimnieci. Jā, viņa palīdzēja Cīlei [mājas saimniecei] ravēt dārzu, cirpt aitas un novākt ābolus, gāja ogot un sēņot, tomēr literārā iedvesma – nepārvaramā vēlēšanās aprakstīt piedzīvoto, izjusto un pārdomāto – glaudās Regīnai klāt kā maigi uzstājīgi pavedinošs vakarvējš, kas uzpūš siltu elpu kaklam, atglauž matu cirtu, atpogā blūzes podziņu un ap cieši kopā sakļautajām kājām nebēdnīgi saplivina svārkus.” (Ievas Stāsti, Nr.26, 2010.12.17.) Vispār viss periodikā lasītais, ko par savu mammu ir uzrakstījusi Aija Vālodze (Amoliņa), man ir ļoti paticis un pat licies saistošāks par grāmatā rakstīto. Jo tēlu, to spožo un ārišķīgo un brīžiem mistificēto, dievs vien zina, cik patieso, mums ir spoži rādījusi pati Ezera, kura nav bijusi apdalīta ne ar iztēli, ne ar dramatisko talantu. Viņas sarakstītā nelielā autobiogrāfija “Mazliet patiesības. Nedaudz melu…”, kura 1997.gadā iznāca izdevniecības “Likteņstāsti” sērijā “Dzīvesstāsts un…”, ir krāšņa un virtuoza savas ģimenes un dzīves apcere: “Manī ir kaut kas no Mammas karstās neprātības, no pastāvīgās neapmierinātības, kas dzīvi spēj pārvērst par elli, no mūžīgās urdīšanās pēc kaut kā vēl un papa lielās, pat infantilās līdzsvarotības, kura vairās un pat bīstas no pārmaiņām. Manā raksturā un manā sirdī krustojas viņu abu pretišķības.” Ikstena, savukārt, citē meitas Aijas teikto: “Mammai ir plosīgs raksturs, neapmierinātība ar sevi, ar citiem. Literatūrā ļoti auglīgi, ne dzīvē.”

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Interese par Regīnas Ezeras dzīvi uzsita jaunu vilni, kad 2003.gadā pēc viņas nāves iznāca mīlestības vēstuļu apkopojums „…pār izdegušiem laukiem skrien kāds sapnis”, kuras viņa bija rakstījusi dramaturgam Gunāram Priedem – tā bija platoniska, neatbildēta mīlestība. Varbūt publikai likās, ka viņi ir atklājuši jaunu šķautni Ezeras personībā, bet īstenībā mēs taču viņas romānos par to visu jau bijām lasījuši. Liekas, ka arī Ikstena ir ietekmējusies no tās liriskās Ezeras, bet man labāk patīk tā dramatiskā, nešpetnā, pašironiskā, urķīgā. Tā, kura neliek mieru citiem, bet vēl vairāk pati sev. Tā, kurai citi traucē rakstīt, bet bez tiem citiem nav iespējams dzīvot. Ēriks Hānbergs atceras: “Lai gan Regīna žēlojās, ka ir vientuļa, pie viņas tā vienkārši aizbraukt nemaz nedrīkstēja. Daudzi no Regīnas vairījās un baidījās, jo viņas skatienā bija kaut kas tāds, kas redzēja cauri.” (Ieva, Nr.17/18, 2010.04.28.) Ir cilvēki, kuri novecojot kļūst maigāki un tolerantāki, ar pieļāvīgumu uzlūkojot apkārtējos. Bet ir tādi, kuros laika ritējums saasina jutekļus, un viņi aizvien kārāk tver pēc dzīves vismazākās izpausmes, lai izbaudītu līdz pēdējam. Ikstena:  “Rakstīšana ir vienīgais attaisnojums viņas dzīvei, ja ne, tad jāliekas kapā. Nedzīvot vienkārši dzīvošanas pēc, bet izdzīvot spēju uzrakstīt, kam nekas cits nav liekams blakus.”

Regīna Ezera ir spoža un, manuprāt, joprojām nepārspēta latviešu rakstniece. Viņa dramatiski paskatās debesīs un saka: “Kas tas īsti ir – reizēm tu esi pīslis, bet reizēm debesis?” Jā, mēs visi kādreiz tā jūtamies, bet, runājot pašas Ezeras vārdiem: “Vai galgalā viss, kas ar mani ir atgadījies, nepieder pie manas dzīves? Kaut tā būtu tikai zaļa zvaigzne, kas pamirkšķināja no saviem augstumiem, kad stāvēju, savīstījusies nometnes pelēkajā segā, ar gaisā izslietu četrpadsmitgadīgu degunu, vai vilka mongolisko acu liesmainais skatiens no pustumsas…

 

Advertisements