Regīna Ezera. …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis. – Rīga: Priedaines, 2003.

Mīlestības vēstules ir tā matērija, kurai jāpieskaras smalkjūtīgi aizturot elpu un ar zīda cimdiem rokās. Pat tad, ja tās ir publicētas pēc abu galveno varoņu nāves paplānā grāmatiņā.

Regīna Ezera bija stāstījusi meitai Aijai par savu pēdējo mīlestību, kurai rakstījusi vēstules, bet – rakstījusi kā dienasgrāmatu, tā arī nevienu nenosūtot. Toreiz viņa bija precējusies, trīs bērnu māte, arī romantiskais varonis bija ģimenes cilvēks, piedevām vēl abi bija sabiedrībā zināmi cilvēki. Tomēr vēstules atrada un izlasīja Regīnas vīrs, un tad viņa nolēma tās visas uzreiz aizsūtīt adresātam. Adresāts – dramaturgs Gunārs Priede – tās atdeva atpakaļ ar korektu atraidījumu. Tiek pieņemts, ka viņam Regīnas ilggadējā mīlestība nebija zināma. Lai gan – Maija Krekle savā apcerē “Neziedēšu vairs nekad” (grāmatā “Mīlestības skartie”) Priedi raksturo kā “ārkārtīgi pieklājīgu un rezervētu, atturīgu izteikumos un jūtās.”  Tādēļ diez vai viņš ļautos savu emociju izrādīšanai.

Pēc Ezeras nāves vēstules kādu laiku bija nozudušas, kamēr tās liktenīgas nejaušības rezultātā mistiski atradās vecā portfelī, kuru gatavojās mest ārā. Cik ezeriski tomēr… laikam jau tām bija lemts pašām savs liktenis. Un taisnība vien ir  – vēstules ir pārāk skaistas, lai savecētu plauktā.

Kādreiz domāju, ar ko salīdzināt laimi. Ar vēju, ar upi? Patiesībā laime ir mākonis. Mēs katrs saredzam tanī, ko vēlamies. Un iztālēm no apakšas mākonis liekas kaut kas stabils un tvirts. Bet tad tas nolīst un ir tikai parasts ūdens. Vai arī paceļamies lidmašīnā, izlidojam cauri – garaiņi, migla, kas neatstāj ne pēdas. Visskaistākie mākoņi ir pa gabalu. Spoži balti vai rieta stundā kvēlojoši.

Kas gan ir mīlestība – šī netveramā sajūta, pēc kuras mēs tā alkstam? Ne to var nosvērt, ne izmērīt, ne kādā citā veidā pierādīt tās eksistenci citiem vai pat pašam sev. Un kādā brīdī šķiet, ka nekas nav bijis, viss tikai māņi un pagājis velti. Māksliniekam ir vieglāk, jo mīlestība iedvesmo un iedod tās emocijas, no kurām būvēt mākslas darbu. Un tad var pateikt: “Re! Te nu tā ir!” Regīnai Ezerai romantiskā un nepiepildītā smeldze tika ieausta romānā “Aka” (1972) un garstāstā “Vasara bija tikai vienu dienu” (1974).

Ron Jones. The Last Leaf

Viņa pati atzīst: “Un es nojaušu: jo vairāk gadu mūs šķirs, jo mazāka nozīme būs tam, ko Tu esi jutis pret mani, un lielāka manis pašas izjūtām, jo tās kaut kādā ziņā veidojušas manu tagadējo “es”. Nekas nav bijis velts, lai arī dažbrīd ļoti sāpīgs.

Vēstules ir sievišķīgi atklātas, ilgu un skumju cauraustas. Iztēle un iedomas ir radījušas sapņu tēlu, kurš varbūt nemaz neatbilda reālajam vīrietim. Bet tas ir tik cilvēcīgi – aizbēgt no dzīves rutīnas izdomātā pasaulē, kaut uz brīdi pazust no pienākumiem, vajadzībām un sīkumiem, kaut uz brīdi iegūt laimi – “kā sniegpārslu – mirdzošu, baltu zvaigznīti, kas izkūst saujā“.

.

“Kāpēc dzīve ir tāda?” – tas biji tu, kas reiz to vaicāji grūtā brīdī.

“Kāpēc dzīve ir tāda?” – vaicāju es, atminoties pagājušo nakti.

Bet no putna sakustināta, balti ziedoša ķiršu zara rāmi krīt lejup sniegs, kā veltīgas, klusas ilgas, kā nepiepildīti sapņi, un viss pārdzīvotais, salīdzinot ar to, šķiet brūni atkušņa dubļi.

Advertisements