Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Jumava, 2011. (Katharina Hagena. Der Geschmack von Apfelkernen. (2008)).

Angļu dzejniece Edīte Sitvela (Edith Sitwell) ir teikusi: “Ziema ir laiks, kas veltāms labsajūtai, labam ēdienam un siltumam, draudzīgas rokas pieskārienam un sarunai pie kamīna: tas ir laiks mājām.”  Sekojot šai sentence, es esmu pievērsusies ģimeniskām grāmatām, kurās atklājas dzimtas vēsture un ar to saistītās peripētijas. Pirmo es izlasīju Enraitas “Pulcēšanos”, un tad tai sekoja pārējās.

Katarīnas Hāgenas debijas romāns ir patīkams, pasteļtoņos zīmēts ģimenes stāsts. Ģimenes māte Berta, kurai saprāts un atmiņa sen jau pieklibo, ir aizgājusi mūža mierā, un uz viņas bērēm kādā Vācijas ciemā atbrauc viņas trīs meitas un vienīgā mazmeita Īrisa. Reiz Īrisai bija arī māsīca – Rozmarija, bet viņa sešpadsmit gados gāja bojā. Īrisai ir novēlēta vecāsmātes māja, bet viņai galīgi nav pārliecības, ka tā būtu vajadzīga. Dzīve šai mājā uzjundī daudz senu atmiņu, pārāk dziļu un sāpīgu, tās atrod ceļu pie Īrisas visādos veidos. “Cik patiesi ir notikumi, kas man tiek stāstīti, un cik patiesi tie, ko es pati radu no atmiņām, minējumiem, fantāzijām un slepus noklausītā? Dažreiz izrādās, ka izdomāti notikumi ir patiesība un daži notikumi atklāj patiesību.” Stāstījums kārtojas trīs slāņos – Berta un viņas māsa Anna, Bertas trīs meitas, Bertas divas mazmeitas un kaimiņu meitene – trīs dažādas paaudzes, katrai savi dzīves nosacījumi. Vīriešiem šeit ir būtiska, bet tomēr pakārtota loma, viņi šajā sievišķīgajā, emocionālajā vidē ir sava veida virzītājspēks, kad sižets sāk tīstīties uz vietas.

Romāns ir simpātisks un mājīgs, tas ir viens no tiem jaukajiem gadījumiem, kad izdevniecība ir papūlējusies radīt atbilstošu grāmatas noformējumu un mēs saņemam gaidīto. Tomēr ir arī savi, debijas romāna mīnusi – tēli ir tik spilgti, ka brīžiem tai pasteļkrāsu vidē tie kļūst pārāk spoži; autores mēģinājumi ieviest maģiskā reālisma detaļas nav diez ko pārliecinoši un izkrīt no kopējās, reālistiskās noskaņas. Kā arī man tomēr šķiet, ka daudzie, cītīgi vērptie pavedieni beigās neizveidoja vienotu plūdumu un romāna kulminācija atstāja nenoteiktības pieskaņu.

William Whitaker (1943) Indian Summer (1977)

Hāgenas valodai ir tāds izteiksmes veids, kas liek domāt par rasotu rītu ābeļu dārzā, par miglu, kas ceļas virs ezera, vēsiem, vēl saules nesasildītiem jāņogu ķekariem lielos, vecos krūmos. Katrā ziņa tā varētu būt laba lasāmviela vasaras atvaļinājumam – ar nelielu intrigu, bet nesarežģīta. Nesteidzīgi ēdams, sulīgi nobriedis ābolītis.

 

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trīs paaudzes šķetina savas likteņgaitas;

2) viegls, raits stāstījums;

3) ābolu sēkliņas gan ir veselībai derīgas, tomēr tajās esot arī indīgas vielas. Tātad – viss labs ar mēru. Gan ābolos, gan ģimenes noslēpumos.

 

Advertisements