Anne Birkefelde Ragde. Berlīnes papeles / no norvēģu valodas tulkojusi Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Anne B.Ragde. Berlinerpoplene (2004))

Mīļākās grāmatas ne vienmēr nāk trokšņaini grabēdamas un skaļus lozungus skandinādamas, gadās, ka tās piezogas klusi un negaidīti. Ragdes grāmatu es atradu kādā Ziemassvētkiem veltītā grāmatlistē un negaidīti izrādījās, ka tā ir arī latviski. Grāmatas tulkojums mums ir pateicoties bagāto norvēģu izveidotajam fondam NORLA (Norwegian Literature Abroad, Fiction and Non-Fiction), kurš popularizē savu literatūru pasaulē, piešķirot grantus tulkotājiem. Vienkārši apskaužama iniciatīva, cik labi, ka kāds šai pasaulē izlieto naudu saprātīgi.

“Berlīnes papeles” ir ģimenes sāga – par trijiem brāļiem, kuri ir atsvešinājušies viens no otra, bet viņu māti ķer trieka un Ziemassvētku priekšvakarā viņi ir spiesti satikties  slimnīcā pie viņas nāves gultas. Neizklausās jau neko priecīgi, arī pašā grāmatā valda skandināviem atbilstošas minorīgas  noskaņas. Latviešu izdevuma grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā (māksliniekam grāmatu lasīt jau nav obligāti). Un tomēr – tā ir fantastiska grāmata, kuru es lasīju, vilcinoties pabeigt, lai varētu ilgāk to izbaudīt.

Ģimenes sāgas ļoti bieži sākas ar kāda nāvi vai arī tas ir būtisks sižeta moments. Arī “Berlīnes papelēs” mirst māte – astoņdesmitgadīga lauku māju saimniece, kura līdz pēdējam brīdim iespēju robežās ir vadījusi mājas dzīvi. Daudz neko vadīt gan viņai nebija palicis – kusls, nīstams vīrs un paklausīgs, 50-gadīgs dēls, kurš savas dienas vada cūku kūtī. Vidējais dēls turpat pilsētā ir apbedīšanas kantora vadītājs, savukārt jaunākais un tagad arī bagātākais  jau sen ir aizlaidies uz Kopenhāgenu, tālāk no mātes nosodījuma par savu homoseksualitāti. Vēl viena grāmatas varone ir vecākā dēla meita Tūruna, kuras māte savulaik netika laipni uzņemta ģimenē. Tūruna strādā par dzīvnieku psiholoģi, un savā veidā viņas stāstītais par dzīvniekiem ilustrē attiecības ģimenē:

Suns vēlas tikai vienu vienīgo, un tas ir – atrast savu vietu barā, rīkoties pareizi, lai iekļautos tajā. (..) Atsevišķs suns barā nekad nekādā veidā nedrīkst pārsteigt citus. Katram ir jāpārzina ikviena cita uzvedības veids  grupā. Un tas, ka katrs zina savu vietu ranga kāpnēs, nodrošina, ka atsevišķie indivīdi izdzīvo kā bars. Pakļaušanās tam, kurš stāv augstāk, kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Neshovu ģimenē katrs zina savu vietu, bet tas, kurš nav spējis to pieņemt, no ģimenes ir aizgājis. Un vietu ģimenē, kā zināms, nosaka barvedis – šajā gadījumā māte. Bet māte mirst, un ģimene nonāk krustcelēs: vai mēs turpināsim dzīvot tā, kā teica māte, vai varbūt spēsim uzlabot attiecības un saprast viens otru? Iepriekšējais ģimenes lūzuma punkts bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad nomira iepriekšējais ģimenes galva – vectēvs, ļoti mīlēts un cienīts cilvēks. Ar viņu saistās tikai saulainais, bet dīvainā kārtā arī noslēpumainais. Jā, ģimenes skapī atklājas viens skelets, pie kam ļoti trekns. Un šeit varbūt meklējama vaina, kādēļ abi vecākie dēli nav spējuši nodibināt ģimenes un savas rūpes velta viens cūkām, otrs – miroņiem, savukārt jaunākais ir aizbēdzis no mājām un nekad nav gribējis atgriezties. Bet – mājās ir kamīns ar īstu, dzīvu uguni, nevis tā gāzes imitācija greznajā dzīvoklī vai pat sākotnējā videofilma ar kamīna uguni trīs stundu garumā.

Ziemassvētku priekšvakarā uzsnigušais sniegs “spēj pārklāt un apslēpt, un padarīt nesvarīgu pat Ziemassvētku noskaņas trūkumu, sniegs vienlaikus ir gan simbolisks, gan neatkārtojami īsts, par spīti tam, ka nav nekas vairāk kā vien sasalis ūdens“. Jācer, ka pēdējā ģimenes sapulcē Ziemassvētkos pieņemtie lēmumi spēja nogludināt un atvieglināt saspringtās attiecības Neshovu ģimenē. Par to var lasīt romāna turpinājumos Eremittkrepesene (2005) un Ligge i grønne enger (2007).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trāpīgi un iejūtīgi parādītā galveno varoņu dzīve;

2) neuzbāzīga ironija un kluss smaids;

3) izrādās, ka savus bērnus var upurēt par labu pieņemtām normām, sabiedrības viedoklim un pašu egoismam.

Advertisements