Sākumlapa

Preparējot Andreju Upīti

Komentēt

Līvzemnieks Viktors. Vērpetēm Daugava puto: Andrejs Upīts, pazītais un nepazītais, (1877-1908): biogrāfisks romāns. – Rīga: Sol Vita, 2004. – 215 lpp.

Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos: rakstu krājums / sast. Ieva Kalniņa. – Rīga: Pētergailis, 2004. – 130 lpp.

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Andreju Upīti (1877-1970) zina visi – var jau būt, ka skolā kāds ir izsprucis no “Zaļās zemes” lasīšanas, bet “Sūnu ciema zēnus” vismaz daļēji ir lasījis ikviens. Man vidusskolā ļoti patika Upīša noveles, un īstenībā tagad man tās nemaz negribas pārlasīt – ja nu man tās liekas pārāk kategoriskas un melnbaltas.

Vera Vāvere, viena no Upīša pētniecēm, grāmatā “Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos” (2001) raksta, ka Upīša radošais mūžs aptver 70 gadus, un, iespējams, viņš bijis visražīgākais latviešu rakstnieks: viņa pilnīgi Kopotie raksti būtu mērojami 60 sējumos. Fantastisks apjoms! Varētu jau domāt, ka šeit bijis milzīgs darbalauks arī literatūrzinātniekiem, tomēr nevarētu teikt, ka visas iespējas ir izsmeltas. Upīts ir sarežģīta personība, mācējis tīri labi dzīvot gan cara laika Krievijā, gan neatkarīgajā Latvijā, gan padomju režīmā, un tieši viņa dzīves pēdējos gados sarakstītā, padomju režīmam izdabājošā literatūrkritika (ne vairs daiļliteratūra) zināmā mērā ir aizēnojusi viņa literāros darbus. Nesen lasīju S.Radzobes atziņu, kas izteikta par Voldemāram Kalpiņam veltīto grāmatu: “Sastādītājs sapratis elementāro, bet Latvijā tik nepopulāro lietu, ka nevairīšanās no personības pretrunām rada interesantāku, kolorītāku, dzīvāku, galu galā  – patiesāku tēlu.” Arī Andreja Upīša personībā ir gana daudz tādu pretrunu, kuru harmoniskai sakausēšanai būtu jāpieliek daudz pūļu un meistarības.

Viktora Līvzemnieka grāmata “Vērpetēm Daugava puto” stāsta par Upīša dzīves pirmajiem 30 gadiem. Kā nabadzīgā rentnieka ģimenē izaug apķērīgs un arī godkārīgs puika, kura oficiālā izglītība tā arī paliek sešas pagastskolas klases, bet viņš pašmācības ceļā spēj iegūt skolotāja tiesības un ielauzties rakstnieku aprindās. Un būtībā – pats saviem spēkiem, bez kādiem bagātiem radiem vai literāriem aizbildņiem. Līvzemnieka grāmatā man patika tas, ka viņš sniedz labu laikmeta ainu – daudz ir stāstīts tieši par notikumiem sabiedrības dzīvē, par Upīša līdzcilvēkiem, kas varētu būt atstājuši uz viņu iespaidu. Problēma ir tā, ka biogrāfiskā romānā ir grūti atteikties no vēstures pārstāsta, vienlaikus panākot aprakstāmās personības organisku iekļaušanos sava laikmeta vidē. Šajā grāmatā es sajutu vidi un sajutu Upīti, bet abi kopā viņi man nesasaistījās. Neuztvēru es Upīša attieksmi un viedokli par daudzām lietām, lai arī tobrīd būtībā veidojas viņa individuālais pasaules uzskats – Upīts ir Rīgas skolotājs, darbojas Latviešu biedrībā un piedalās Mangaļu kultūras dzīvē. Jaunais cilvēks raksta dzeju un nav vēl nonācis līdz sev raksturīgajai asi kritiskajai, sociāli tendētajai un sociālisma idejām caurstrāvotajai daiļrades ievirzei. Tikai 1906.gadā, kad sakāva revolūciju un Latviju pārstaigāja soda ekspedīcijas, Upīts pievērsās marksisma idejām un palika tām uzticīgs visu mūžu. Par šo lūzuma brīdi un personības nobriešanu es labprāt būtu lasījusi daudz vairāk, jo autors  ir pārāk pievērsies vispārīgam notikumu aprakstam.
Otra grāmata – “Paliekošais un zūdošais” – ir neliels krājums, kurā apkopoti raksti par Upīša prozu, dramaturģiju un literatūras kritiku. Akcents vairāk ir uz lugām (sen gan neviens teātris nav uzvedis). Saistošs man šķita Raimonda Brieža raksts, kurā viņš stāsta par latviešu padomju literatūras pirmajiem darbiem, kā tie palīdzējuši veidot nākamo literāro standartu. Upīša kara gadu stāsti Latviju parāda kā starptelpu, kurā ienākušais ienaidnieks (fašisti) atklāj savu destruktīvo ļaunumu, vienlaikus izgaismojot pareizo, sakārtoto nākotnes telpu. Silvija Radzobe raksta par Upīti kā sociālistiskā reālisma teorētiķi, kurš pārrakstījis padomju garā savu pirms 30 gadiem sarakstīto literatūrkritiku. Viņa aizskar ļoti vajadzīgu tēmu – arī par netīkamām pagātnes lietām ir jārunā: “(..) mūsu kā mazas tautas pārstāvju nacionālā rakstura būtiska sastāvdaļa ir tieksme allaž justies kā upurim, “bārenim”, nevis izjust atbildību par tautas brāļu grēkiem un tātad arī nejust vajadzību attīrīties.” Upīša gadījumā mēs redzam personību ar milzīgu gan radošo, gan iznīcinošo spēku. Krājums ir neliels, tomēr atklāj, cik dažādi Upīts tiek vērtēts.

Otrajam pasaules karam sākoties, Upītim bija jau 64 gadi, viņš kopā ar sievu un mazdēlu evakuējās uz Krieviju (dēls ir frontē, vedekla 1939.gadā repatriējās kā baltvāciete). Kara gados viņš saraksta “Zaļo zemi”, pēc tam top vēl tikai tās vārgais turpinājums “Plaisa mākoņos”. Pēc 1953.gadā piedzīvotā insulta daiļliteratūru Upīts vairs neraksta, pats atzīstot, ka pietrūkst iztēles. Kas Upītim lika kļūt par tik aktīvu kolaboracionistu? Vai kādas iracionālas bailes, vai tā bija ļaunatminīga varaskāre, vai arī slimības izkropļota un saasināta pasaules uztvere? Skumji, ka garas dzīves pēdējie 25 gadi met ēnu uz visu iepriekš paveikto. Vera Vāvere raksta: “Upīša radītā pasaule ar tās varoņiem un biežāk nevaroņiem, ar aptverošu skatu uz plašām  masu kustībām, ar neatkārtojamām dabas ainām paliek latviešu kultūras vēsturē kā tās neatņemama sastāvdaļa.” Pats Upīts ir teicis, lai viņam kapakmeni neliekot, jo viņa piemineklis esot romāns “Zaļā zeme”.

Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu” (2010)

Komentēt

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – Rīga: Mansards, 2010.

 

Turpinot lasīt latviešu autoru darbus, ar piesardzīgām cerībām pieķēros arī pēdējā laika otram lielākam dižpārdoklim. Un teikšu: tas bija jautri, interesanti un saturīgi. Salīdzinot ar divām iepriekšējām grāmatām (“Titāna skrūves” un “Latvieši ir visur”), lietas, kas man pirms likās neveiklas vai sadomātas, tika izspēlētas pareizā kombinācijā un ar īstajiem akcentiem, radot vienotu stāstījumu un sakarīgus varoņus. Laikam jau galvenais šeit ir ticamības jautājums, jo kāpēc gan Londonā nebūt tādam Lācītim, sākotnēji galīgam dundukam un vieglas naudas kārotājam, kas neticamu piedzīvojumu gaitā kļūst par jēdzīgu namdari un spēj sakārtot savu dzīvi.

Varbūt romāna popularitātei būtu gana ar dēkām, kurās aprakstītas ar piparotiem vārdiņiem, tomēr Latvijas literatūras gada balvas nominācijai uz gada spilgtāko debiju ar to vien nepietiks. Starp piedzīvojumu aprakstiem iezogas arī kāda nopietnāka nots, un tiek pastāstīts arī par smago sākumu, darba meklētāja izmisumu un garajām darba stundām. Protams, tagad atvērtais Eiropas darba tirgus situāciju ir normalizējis, un nav vairs nepieciešams baidīties no katra varas pārstāvja, tomēr ātri iegūstamas debesmannas meklētājiem šī joprojām ir ieteicama literatūra.

Bet nekad, nekad viņi neuzzinās par pionieru pieredzi svešumā, par stresainajām rindām pie pasu kontroles un imigrācijas dienesta intervijām, kas dzina ģīboni jau pusstundu pirms sākuma; par celšanos četros no rīta, lai varētu ar autobusu pa lēto braukt cauri visai pilsētai uz darbu; par vientulību; par izmisumu, seksuālu badu, kad spermatoksikozes rezultātā  acis tā aizplūst ciet, ka jebkurš kustīgs vai nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā naglai virsū uzskrējis ripzāģis. (..) Nu labi, Lācīt, nepārspīlē, man tūlīt kāds no imigrantiem iebildīs – nav tak ne vainas, vajag tik pašam prast iekārtoties. Var arī imigrācijā savu dzīvesbiedru sastapt. Un viņiem būs absolūta taisnība, bet ievērosim būtiskāko vārdu – pašam. Ne jau katram pietiek spēka iekļauties apkārtējās dzīves apritē.

Vilim jaunajā vidē adaptēties palīdz labi draugi un paša spēja izdzīvot un mācīties; kāds no poļu menedžeriem viņam palīdz apgūt namdara amatu: “Lieto smadzenes, cik bieži vien vari, un nekaitini mani pārjautājot.” Tālāk darba jomā Vilim iet vieglāk, sižeta virzībai uz priekšu tiek radīta detektīvintriga un kāds debils draugs ekobomzis Nansens, kura personā tiek prezentēta prasme izdzīvot Londonas mežā.  Romāna beigās Nansena apsēstība ar nelegālo narkotiku izgatavošanu peļņas nolūkos un lietuviešu kristīgo celtnieku aizrautīgā pasaules gala gaidīšana savijas kopā, lai kulminētu vienā asiņainā notikumā. Tas bija gana jautri un absurdi, gandrīz kā dzīvē.

Man simpatizēja autora ironiskā attieksme pret savu darbu, viņa cilvēciskais situāciju un personāžu vērtējums šajā, kā viņš pats raksta, “šķībajā un strādnieku sviedru smakas pievilkušajā simfonijā.” Varbūt tiešām daļai no Latvijas sabiedrības bija jāaizbrauc, lai atgrieztos ar kulturālām un mentālām izmaiņām – “nevis uzspiestām no ārpuses, bet gribētām no iekšpuses“. Varbūt tā mēs ātrāk iemācīsimies dzīvot ar atvērtāku skatu uz pasauli, vienlaikus pierādot paši sev, ka mums nevienam nekas tajās ārzemēs nav jāpierāda.

Lācīša darbs, pat no šī brīža skatoties, ir literāra liecība par 21. gs. latviešu imigrantiem, vajadzīga un interesanta. Ja tam vēl pievieno raitu un parupjiem jokiem pilnu stāstījumu, varu pievienoties viedoklim – “patīkama lasāmviela”.

 

Prezidents Andris Bērziņš par grāmatām

Komentēt

Cilvēku diezgan lielā mērā raksturo tas, kādas viņam ir tuvākās grāmatas. Jūs teicāt, ka dienā, kad jūs ievēlēja par prezidentu, jūs esat bijis uztraucies un mājās esat atguvies lasot. Vai drīkst jautāt, ko jūs lasījāt? Un kuras jūs nosauktu par savas dzīves nozīmīgākajām grāmatām?

Prezidents Andris Bērziņš (foto: F64)

Es teiktu, ka mainoties laikiem, man grāmatas ir tik ļoti mainījušās, gan pēc valodas, kādā tās rakstītas, gan pēc satura… Man šķiet, ka vienīgais, kas ir palicis – jebkurā dzīves brīdī ir vērts lasīt pasakas. Viss pārējais ir mainīgs. Kad sāku strādāt bankā, es biju spiests ļoti īsā laikā apgūt angļu valodu. Vairāk nekā desmit gadus bankā gandrīz viss bija angļu valodā un, protams, tas bija saistīts galvenokārt ar ekonomiskajām tēmām. Pēc tam, kad beidzu strādāt bankā, atkal sāku atcerēties vācu valodu. Es kļuvu par lasītāju šeit pat Gētes institūta bibliotēkā. Kad es nokļuvu šajā mājā, es atkal pārslēdzos uz angļu valodu. Bet tajā brīdī es lasīju Lārsona grāmatu, man liekas, tā bija “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Kad tie nervi ir saspringti, tad prasās paņemt kaut ko no pavisam citas tēmas un, vēlams, citā valodā. Tas mani vislabāk pārslēdz. Bet, ka es lasītu tikai kaut ko vienu – tā nekad nav bijis. Faktiski tas arī ir saistīts ar izglītību. Jo sevišķi, kad sāku Saeimā darboties, tur bija visi šie jautājumi, kas bija saistīti ar stratēģisko plānošanu, ar budžeta veidošanu, migrāciju, un tad es lasīju Gētes bibliotēkā… Tur ir tīri laba grāmatu atlase, viņi par mums rūpējas, tikai mēs par sevi nerūpējamies. (..)

Tā ar tām grāmatām. Man tās ir tik dažādas, un man mājās ir tāds jukums, ka… Kurā brīdī vajag, es to arī ņemu. Jebkurā valodā. (..)

Fragments no intervijas: Kā domāju, tā arī rīkojos: ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Ieva Lešinska un Uldis Tīrons // Rīgas Laiks. – 2011. gada oktobris


Otto Ozols “Latvieši ir visur” (2010)

7 komentāri

Otto Ozols. Latvieši ir visur: pirmais latviešu globālais trilleris. – Rīga: Atēna, 2010.

Pūloties atgūt iekavēto latviešu literatūrā, beidzot arī es esmu nonākusi pie visiem labi zināmā romāna. Atzīšos, ka mani ietekmēja grāmatas atrašanās pārdošanas topos, tradicionāli sakarīgu grāmatu izdevēja “Atēna”, Berelis kā redaktors un dažu rakstnieču jūsmīgas atsauksmes. Rezultātā es gaidīju kaut ko labu… bet nesagaidīju. Tā vispār nav literatūra, tas ir pēdējo 30 gadu vēstures atstāsts jaunāko klašu skolēniem vieglās noskaņās, akcentējot latviešu nozīmi pasaules vēstures kontekstā. It kā jau doma nav slikta, un pieņemu, ka kādam skolēnam grāmata noderēs, tomēr pieaugušam, izglītotam lasītājam te īsti nav ko lasīt.

Ja grāmatu ir par ko apskaust, tad tas ir Latvijai perfekts mārketings un varbūt arī zināma spekulācija ar latviešu vājo vietu – pašapziņu. Pārāk bieži man pašai nākas apsaukt kādu, kuram uz lūpām ir teksts: “Tie latvieši jau neko nevar, mēs esam pēdējie Eiropā utt.” Var jau būt, ka daļai sabiedrības ir vajadzīgs tāds mākslīgs nacionālās pašapziņas celšanas līdzeklis, var jau būt, ka mazlasītāji neko nezina ne par latviešu strēlniekiem, ne par Edvardu Lieckalniņu, ne par latviešiem GRU sastāvā un visiem pārējiem, kuri pedantiski saskribināti pa vēstures grāmatām. Autora pārspriedumi par jaunāko laiku Krievijas vēsturi gan liek domāt, ka viņam īsti nav jēgas par apspriežamo tematu, un viņš vienkārši kādu atreferē.

Protams, ka es uztvēru apzināti vieglo toni, kurā visi notikumi, arī vēsturiskie, tiek atstāstīti, tomēr, jāatzīmē, ka tas ir ļoti grūts uzdevums – izstāstīt viegli un saprotami grūtus un samudžinātus notikumus, tos nenoplicinot. Kā ideālu piemēru varu minēt Dobrovenska „Rainis un viņa brāļi”, kurā ļoti sarežģītas gadsimtu mijas peripētijas izklāstītas raiti un skaidri. Pieņemu, ka otrs autora nodoms ir bijis veidot dēku stāstu, kurā ievijas vēsturiska fantāzija. Šeit kā piemēru varu piesaukt Zigmunda Skujiņa stāstu “Sātana eņģelis”, kurā izklāstīta atraktīva versija par Aspazijas jaunību. Var jau teikt, ka autoram šis ir debijas romāns, bet es nepamanīju nekādus mēģinājumus radīt tēlus, sižeta intrigu, kāpinājumu, atrisinājumu un visu to pārējo, kas veido romānu struktūru un neļauj atrauties no grāmatas. Varonis vienkārši pārvietojas no punkta A uz punktu B, lai pa ceļam uzklausītu kādu gudrāku vīrieti, kas viņam izstāstītu kārtējo episko vēstījumu par latviešu varenību.

Ko lai saka – es neesmu vienkārša un forša lasītāja, man patīk preparēt savas lasīšanas izjūtas un no katras grāmatas pieprasīt to labāko, ko vien es esmu spējīga uztvert un saņemt. Es saņēmu lielu apjomu vienkāršotas vēstures informācijas, bet nekāda romāna te nebija. Varbūt vienīgi šodienas referenduma iespaidā man patika pēdējie teikumi: “Varbūt nav tik būtiski, ka latvieši ir visur. Svarīgākais, lai viņi ir mājās.”

Atceroties veco teicienu “ja zvaigznes aizdedzina, tātad kādam tas ir vajadzīgs”, pieņemu, ka arī “Latvieši ir visur” kādam ir vajadzīgi. Un tās popularitāte varbūt radīs kādā dziļāku interesi par Latvijas un latviešu vēsturi – cerēsim uz to!

 

Māris Bērziņš “Titāna skrūves” (2011)

4 komentāri

21.februārī UNESCO aicina visus atzīmēt Starptautisko dzimtās valodas dienu, savukārt nedēļa pirms tās ir Dzimtās valodas nedēļa. Varbūt lasīsim šonedēļ latviešu rakstniekus dzimtajā valodā?

Māris Bērziņš. Titāna skrūves. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011.

Romāna galvenais varonis Varis dzīvē peld pa straumei – kā upe nes, tā viņš plūst. Tā nu kādā jaukā dienā viņš ieplūst piena kombinātā, jo krējuma burkā nogrimušais gredzentiņš viņam gandrīz iesprūdis rīklē. Te viņš iepazīstas ar Dinu, savu nākamo draudzeni. Vara un Dinas attiecību peripētijas arī vada romānā sižetu – Dina pārvācas pie viņa dzīvot, Varis iepazīstas ar Dinas draudzeni un mammu un mammas kaimiņu. Divreiz Varis trāpa slimnīcā, traumatisks viņš autoram gadījies, – te sēni neriktīgo uzkož, te personība sāk dalīties. Potenciālajai sievasmātei arī trekni baloži galvā dzīvo – viņa ir ezotēriķe, kam patīk staigāt pa pliko, tas kopā ar Vara izgājieniem, piepalīdzot kaimiņu Jānītim, romānā veido jauku, viegla absurda pilnu noskaņu.

– Jānīt, kāda jēga no tik daudz zvaigznēm debesīs? Saki, kāds no tām labums?

Jānītis tiešām ir pārsteigts, taču pozitīvi – viņš smaida.

– Lai būtu smukiņi! – Viņš pilnīgi staro. – Kā tad bez zvaigznītēm? Tur noteikti ir vēl kauč kāds smalciņš plāniņš, tikai es nezinu. Kāpēc tev tāds jautājumiņš?

Man diezgan ilgi viedoklis par grāmatu karājās gaisā, jo lasīt tā lasās raiti, notikumi jautri, absurds gana sagremojams un smieklīgs, tomēr paliek tāda dīvainības sajūta – a par ko vispār ir stāsts? Galvenais varonis nav pārāk simpātisks, tāpat vien pa to dzīvi filuminē (varbūt pārāk redzēts tipāžs, lai izraisītu simpātijas?), tradicionāla mīlas stāsta te nav, dižas problēmas nerisinās. Hm, varbūt nekam tādam nav nemaz jābūt?

Grāmatas labākā daļa ir nodaļu prelīdes – Vara sarunas ar veco jūrnieku, bez tām es grāmatu pabeigusi nebūtu. Vecais jūras vilks ir varen laba, kolorīta persona, kurš Varim stāsta notikumus ar morāli (bet citreiz galīgi bez morāles), un, šķiet, sevī iemieso visu grāmatas gudrību.

“Dīvaini ar dzērieniem – grādi ir, bet leņķi izmērīt praktiski nav iespējams,” es klusi noteicu.

“Tur tev taisnība,” teica zvejnieks. “Dzērienam var aprēķināt tikai tecēšanas ātrumu. Un arī tad ne vienmēr.”

Grāmata kā dzidrināts buljons ar treknām frikadelītēm – nodaļu prelīdēm. Vispār var mēģināt – tas bija kaut kas negaidīts vieglās šizīgās noskaņās.

 

Kadzuo Išiguro “Dienas atlikusī daļa” (2004)

3 komentāri

Kadzuo Išiguro. Dienas atlikusī daļa / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Kazuo Ishiguro. Remains of the Day (1989)).

Bukera prēmiju (1989) ieguvusī grāmata mums ļauj ieskatīties angļu lorda mājas aizkulisēs. Romāna galvenais varonis Stīvenss ir Dārlingtonu nama virssulainis, kurš šajā amatā ir pavadījis 30 gadus, sākot kalpot lordam Dārlingtonam pēc Pirmā pasaules kara. Pēc Otrā pasaules kara namu (kopā ar personālu) nopērk kāds amerikānis. Stīvenss ir uzcītīgs kalpotājs, kurš visaugstāk vērtē kunga vajadzības, tāpēc tagad viņam jāpielāgojas citādai uzvedībai.  Jaunais saimnieks prombūtnes laikā laipni atvēl Stīvensam savu auto, lai tas varētu doties nelielā ceļojumā. Stīvenss ir iecerējis aizbraukt pie kādreizējās Dārlingtonu nama saimniecības vadītājas, toreizējās Kenstones jaunkundzes. Sešās ceļojuma dienās viņš atceras un domā un pārdomā…

Stīvenss savu dzīvi ir pilnībā ziedojis darbam, faktiski viņa identitāte ir virssulainis, pilnīgi lojāls savam saimniekam un tā ideāliem. Viņš ir vēlējies būt pats labākais savā profesijā – Dižie virssulaiņi ir diži, pateicoties spējai apdzīvot savu profesionālo lomu un darīt to līdz galam. (..) Viņi profesionalitāti valkā kā krietns džentlmenis uzvalku: viņi neļaus neliešiem vai apstākļiem to noraut, visiem redzot. Daudzi lasītāji atzīmē, ka Stīvenss nav dzīvojis savu dzīvi, viņš to ir atdevis par neko. Es par to nebūtu tik pārliecināta – būtībā sajūta, ka tu praktiski vadi liela, nozīmīga nama dzīvi, kura ciemiņi ir daudzi ievērojami cilvēki, nevarētu būt slikta. No mūsdienu viedokļa kalpa statuss, protams, nav vilinošs, tomēr atcerēsimies laikmetu – kāda gan Stīvensam bija alternatīva? Nekā citādi viņš nebūtu varējis satikties ar Anglijas premjeru, Ribentropu un Čērčilu.

Sešas ceļojuma dienas ir atskats viens cilvēka dzīvē – Stīvenss atceras savas kalpošanas spožākos gadus, filozofiski apcer kalpotāju nozīmību. Šo pārdomu mērķis būtībā ir pašam sev pierādīt, ka viņa dzīve nav pagājusi velti, vēl jo vairāk, ka pēc Otrā pasaules kara viņa dievinātais lords Dārlingtons ir kritis sabiedrības nežēlastībā par aktīvu fašisma atbalstīšanu. Kalpot kādam, Stīvensam ir nozīmējis arī kalpot tā ideāliem – vai viņš ir kalpojis īstajam? Otrs satraukuma iemesls – Stīvenss nav vairs jauns, viņa darbā gadās mazas kļūdas, kuras to ļoti satrauc. Kas gaidāms nākotnē? Išiguro meistarīgi un pamazām mums atklāj Stīvensu, kurš pats ļoti rezervēti stāsta par savām patiesajām izjūtām, vienmēr slēpjoties aiz virssulaiņa maskas. Jūtas Stīvensu mulsina, savā čaulā viņš jūtas drošāk. Trīs viņa dzīves nozīmīgākie cilvēki – tēvs, lords Dārlingtons, Kentones jaunkundze ir ieguvuši tikai ārēju laipnību, bet diez vai nojauš, cik dziļi viņi ir ietekmējuši Stīvensa dzīvi.

Išiguro grāmatai ir ilgstoša pēcgarša, tā liek atkal un atkal pārdomāt kāda cilvēka dzīvi. Stīvenss ir paļāvies uz savu saimnieku, ticējis, ka dara nozīmīgu darbu, atbīdījis malā savu iespējamo personisko laimi. Vai vērts vairs uztraukties – ir pienācis dzīves vakars, “dienas atlikusī daļa”.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) viena cilvēka psiholoģiskais portrets;

2) angļu lorda mājas aizkulises;

3) … ja daži no mums ir gatavi ziedot dzīvi tam, lai ļautos sapņiem, tas pats par sevi ir lepnuma un gandarījuma iemesls, – lai kāds arī būtu rezultāts.

 

A.Dž. Kronins “Zvaigznes raugās lejup” (1957)

2 komentāri

A.Dž.Kronins. Zvaigznes raugās lejup / no angļu val. tulk. Valdemārs Kārkliņš. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. (A.J. Cronin. The stars look down (1935)).

Seriāls „Dauntonas abatija” manī izraisīja vēlēšanos atrast kaut ko līdzīgu arī literatūrā – lai būtu Anglija, 20.gs.sākums, lielas ģimenes peripetijas, un tad sākas karš un daudz kas mainās.

Arčibalda Kronina plašo romānu “Zvaigznes raugās lejup” nebūtu īsti korekti nosaukt par ģimenes sāgu, drīzāk tā ir sāga par oglēm un to racējiem. Romāns stāsta par nelielu pilsētiņu Ziemeļanglijā, kuras galvenais rūpals ir kalnrūpniecība. Jau izsenis šajā apvidū daudzas ogļraču ģimenes  strādā ļoti smagu darbu necilvēcīgos apstākļos un būtībā ir tieši atkarīgas no raktuvju īpašnieka žēlastības. 20.gs.sākumā ogļraču arodbiedrība visā Anglijā sāka cīnīties par labākiem darba apstākļiem un lielāku algu, par galveno mērķi nosakot raktuvju nacionalizāciju. 1926.gadā pat notika ogļraču ģenerālstreiks. Visi šie notikumi ir veiksmīgi atspoguļoti romāna sižetā.

Romāna gaitā gandrīz 30 gadu garumā tiek sekots trim galvenajiem varoņiem un viņu likteņiem. Deivids Feniks ir ogļraču puika, kura tēvs un vecākie brāļi arī strādā raktuvē. Viņš spēj izrauties no dzimtās vides un izmācās, lai varētu palīdzēt izcīnīt ogļračiem labākus darba apstākļus. Otrais varonis – Džo Gaulens, ogļraktuvju inspektora dēlēns, kurš arī grib dzīvē izsisties, bet ir nolēmis to paveikt ar viltību un manīgumu. Savukārt trešais varonis – ogļraktuvju īpašnieka dēls Arturs Barass vēlas izmainīt sava despotiskā tēva attieksmi pret raktuvi un strādniekiem. Visiem trim varoņiem nākas gan celties, gan krist, un diemžēl romāns nav nekāda pasaka, kurā labais beigās tiek apbalvots pēc nopelniem.

Spilgti tēlotie varoņi ir zīmēti melnbaltos kontrastos, īpaši nerūpējoties par tēlu daudzslāņainību. Džo Gaulens ir slīpēts nelietis no sākta gala, viņa personā bija apvienoti dzelzs nervi ar degunradža ādu. Deivids ir idejisks humānists, kurš savu dzīvi ziedo strādnieku tiesību aizsardzībai, un nekas nespēj piespiest rakstnieku viņam ievilkt kādu krāsaināku līniju. Arturs Barass – augstdzimis mīkstmiesis, kura labie nodomi noved viņu ellē. Artura tēvs – Barass seniors – ir triepts ar īpaši melniem toņiem, tas ir viens ļauns despots, zem kura varas trīc gan ģimene, gan raktuves.

Izskatās, ka Kronina attēlotās sievietēm atspoguļo viņa paša uzskatus par daiļo dzimumu. Labas ir tās, kuras ir klusas, čaklas un pašaizliedzīgas. Pret skaistumu viņš izturas aizdomīgi un neatzīst nekādu krāšļošanos vai pucēšanos – tādas varones uzreiz tiek ieskaitītas pavieglo un vīriešus pazudinošo būtņu skaitā. Dāvida sieva smukā Dženija ir vieglas dzīves kārotāja, elegantā Lora – laulības pārkāpēja, Loras jaukā māsa grib apprecēt Arturu, jo viņš mantos raktuves.  Barasa meita Hilda ir neglīta, tādēļ viņai atļauts kļūt par ārsti (jo nesmuka = gudra). Smukās ir labas tikai tad, ja viņas to neapzinās un pašaizliedzīgi kopj ģimeni un dzemdē bērnus (Barasa otra meita Grēse, Deivida brāļa sieva Annija). Romāna ideālais sievietes tēls ir Deivida māte – stoiciska ogļrača sieva un māte, uztur ideālā kārtībā māju un vīriešiem vienmēr dod ēst… bet arī viņa nesaprot Deivida progresīvo ideju būtību.

Lai arī melnbalti, tomēr visi Kronina varoņi, arī vismazākajās lomiņās esošie, tiek tēloti ļoti detalizēti, ar labām portretista spējām. Pietiek ar vienu rindkopu, lai mēs sajustu tēla raksturu un spētu iedomāties, kā viņš rīkosies tālāk.

Pit pony & Miner - Durham, England (via http://www.miningartifacts.org)

Piemēram, ogļracis Džeks Rīdijs, kura brāļi gājuši bojā raktuvju katastrofā un aiz muguras ir streiks un bezdarbs:  Dzīve Džekā izraisīja tikai rūgtumu; viņa dvēselē bija tikai mokas un viņa izmocītās acis raudzījās moku pasaulē. Katastrofa biju viņu veidojusi, katastrofa un karš, un miers – rindā stāvēšanas pazemojums un posts, taupīšana, trūkums, ciešana, ieķīlāšana, posta bardzība, dvēseles ciešanas, izmisums, kas ir ļaunāks par badu.

Grāmatas kodols ir ogļraču dzīve, kuru pats autors labi pārzina, jo strādājis par ārstu šajos rajonos un pat sniedzis par to ziņojumus valdībai. Tomēr netiek aizmirsti arī citi notikumi, tai skaitā varoņu romantiskie piedzīvojumi.

Tas ir labs, episks romāns ar krietniem varoņiem, kuri savas dzīves vadījuši pēc savas labākās saprašanas.

Klusums. Nožvadzēja stienis. Atkal klusums. Tāla zvana skaņa. Tur viņi stāvēja, šie vīri, grozā kopā saspiesti, cits citam piespiedušies klusumā un neskaidrajā krēslā. Pār viņiem pacēlās raktuves šahtas torņi, tie pārvaldīja pilsētu, ostu, jūru. Zem viņiem kā kaps gulēja zemes apslēptā tumsa. Grozs krita. Ātri un pēkšņi tas krita apslēptajā tumsā. Un kritiena troksnis pacēlās augšup no tumsas kā liela nopūta, tā cēlās augšup līdz vistālākajām zvaigznēm.

Ziemas seriāls Downton Abbey (2010-….)

6 komentāri

Sniegoti ziemas vakari ir labākais laiks, kad iegrimt kādā garā un aizraujošā seriālā, tomēr vēlams bez līķiem un liekām asinīm. Atgriežoties pie ģimenes sāgām, varbūt kāds vēl atceras dāņu seriālu Monopols vai arī nedaudz ilgojas pēc ne tik senās Forsaitu sāgas. Ja tie bija jūsu gaumē, tad noteikti patiks viens no angļu TV jaunākajiem veidojumiem Downton Abbey.

No kreisās: vecā grāfiene, lēdija Kroulija un Grantemas grāfs

Milzīgā lauku īpašumā Jorkšīrā dzīvo Grantemas grāfa ģimene – Roberts Kroulijs (Hugh Bonneville) ar amerikāņu izcelsmes sievu Koru (Elizabeth McGovern) un trim gandrīz pieaugušām meitām – Mēriju (Michelle Dockery), Edīti (Laura Carmichel) un Sibillu (Jessica Brown Findlay). Neatņemama ģimenes sastāvdaļa ir vecā grāfiene, Roberta māte (Maggie Smith).

Trīs māsas: Edīte, Mērija un Sibilla

Viens no sižeta virzītājiem ir Dauntonas abatijas īpašais statuss – tas ir majorāts, kurā manto vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs. Grāfam neviens nevar atņemt īpašumu, bet viņš nenosaka savu mantinieku. Saskaņā ar laulību līgumu grāfa bagātā amerikāņu sieva visu savu naudu ir ieguldījusi īpašumā, bet – angļu likumu ironija  – viņas trīs meitas to mantot nevar, un majorāta līgumu nekādi nav iespējams lauzt vai apiet. Lai atvieglotu netaisnību, vecākajai meitai Mērijai bija paredzētas laulības ar īpašuma mantinieku – tēva brālēna vienīgo dēlu. Stāsts par Dauntonu sākas 1912.gada aprīlī, kad Krouliju ģimene saņem vēsti par Titānika katastrofu, kurā abi radinieki ir gājuši bojā. Līdz ar to seriālā ienāk nākamais pēc kārtas mantinieks – grāfa ceturtās pakāpes brālēns, jurists no Mančesteras Metjū Kroulijs (Dan Stevens), un visa ģimene ir lielā neziņā par nākotni.

Tikpat liela uzmanība kā aristokrātu ģimenei seriālā ir pievērsta vērība arī Dauntonas kalpiem. To ir daudz, jo māja ir milzīga un jāņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas daudzas mūsdienu ērtības, 1912.gadā tikai nupat sāk ievilkt mājās elektrību. Seriāla galvenais scenārists Julian Fellowes ir rakstījis scenāriju arī tādai filmai kā Gosfordas parks, un būtībā tieši šī filma, kurā smalki attēlota lielas muižas kalpu dzīve, iedvesmoja vienu no producentiem vērsties pie Fellowes ar domu par seriāla radīšanu.

Dauntonas abatijas kalpotāji

Saskaitīts, ka 1911.gadā par kalpiem strādāja aptuveni 1,3 miljoni cilvēku, kamēr lauksaimniecībā tika nodarbināti 1,2 miljoni, bet ogļu raktuvēs nepilns miljons. Tā bija liela un nozīmīga nodarbinātības nozare, pie kam paši kalpi darbu šādā lielā mājā uzskatīja par veiksmi – tas nebija viegls, bet labāks par citām perspektīvām. Tieši tāpat kā augšstāvā, arī apakšā valdīja stingra hierarhija, un neviens nebija tiesīgs to pārkāpt. Te ir savas intrigas un kaislības, bet neizbēgami abi mājas iedzīvotāju slāņi ir savstarpēji saistīti. Man patika attieksme, ar kādu kungi izturas pret kalpiem – tajā nav pazemošanas, augstprātības, tiek pieņemts, ka katrs zina savu vietu un darbojas saskaņā ar pieņemtajām normām. Tiek uzsvērts, ka bagātais ir darba devējs un viņa pienākums ir ļaut cilvēkam nopelnīt dzīvei iztiku.

Sibilla drosmīgā kostīmā

Dauntonas abatija sākumā atspoguļo tā saukto Edvarda laika ēru (1901-1910), kas atbilst franču Belle Epoque periodam – tas vienlaikus ir gan īss, skaists laiks ar savu arhitektūru un  modi, gan arī bagāts pārmaiņām. Anglijas šķiru sistēmu jau lēnām sāk šūpot sociālisma idejas un sufražistu kustība. Sekojošais Pirmais pasaules karš ilgu laiku pirmskara periodu bija parādījis kā tādu bezrūpīgu zelta laikmetu, tomēr tas ir iluzors traktējums, jo plaisa starp bagātiem un nabagiem bija ievērojama. Pirmais pasaules karš veica ievērojamas korekcijas, kas atspoguļotas arī seriālā (2.sezona beidzas 1919.gada Ziemassvētkos). Tā kā vīrieši aizgāja uz fronti , aptuveni 2 miljoni angļu sieviešu stājās to vietās, un karš būtība sekmēja feministu kustību. Tai pašā laikā, skatoties seriālu, neaizmirsīsim, ka tas ir idillisks un romantizēts priekšstats par Anglijas 20.gadsimta otro desmitgadi.

Krāšņa ārējā vide, izcils scenārijs, lielisks aktieru tēlojums – tas viss ir rezultējies 2012.gada Golden Globe par gada labāko TV seriālu. Septembrī sākas trešā sezona un par vienu no tās galvenajiem notikumiem būs lēdijas Kroulijas amerikāņu mātes ierašanas, kuru spēlēs oskarotā Shirley MacLaine. Nevaru vien sagaidīt viņas tikšanos ar tikpat spožo Maggie Smith!

Februāra meitene

Komentēt

Francine van Hove. Les dimanches de La Rochelle

Viņi iemācīs tev, ka laime  – tas ir mērķis, pēc kura tiecas visi cilvēki. Bet lai to sasniegtu, nevajag neko, izņemot labu izcelšanos, uzticīgus draugus, labu veiksmi, veselību, bagātību, skaistumu, spēku, slavu, godu un labvēļus. (..)

Un vēl viņi parādīs tev, ka dzīve ir īsa un pilna ciešanu, no kā varētu tu secināt, ka nevajag atteikties no priekiem, kamēr vecums atļauj ar tiem saldināties.

Somersets Moems