21.februārī UNESCO aicina visus atzīmēt Starptautisko dzimtās valodas dienu, savukārt nedēļa pirms tās ir Dzimtās valodas nedēļa. Varbūt lasīsim šonedēļ latviešu rakstniekus dzimtajā valodā?

Māris Bērziņš. Titāna skrūves. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011.

Romāna galvenais varonis Varis dzīvē peld pa straumei – kā upe nes, tā viņš plūst. Tā nu kādā jaukā dienā viņš ieplūst piena kombinātā, jo krējuma burkā nogrimušais gredzentiņš viņam gandrīz iesprūdis rīklē. Te viņš iepazīstas ar Dinu, savu nākamo draudzeni. Vara un Dinas attiecību peripētijas arī vada romānā sižetu – Dina pārvācas pie viņa dzīvot, Varis iepazīstas ar Dinas draudzeni un mammu un mammas kaimiņu. Divreiz Varis trāpa slimnīcā, traumatisks viņš autoram gadījies, – te sēni neriktīgo uzkož, te personība sāk dalīties. Potenciālajai sievasmātei arī trekni baloži galvā dzīvo – viņa ir ezotēriķe, kam patīk staigāt pa pliko, tas kopā ar Vara izgājieniem, piepalīdzot kaimiņu Jānītim, romānā veido jauku, viegla absurda pilnu noskaņu.

– Jānīt, kāda jēga no tik daudz zvaigznēm debesīs? Saki, kāds no tām labums?

Jānītis tiešām ir pārsteigts, taču pozitīvi – viņš smaida.

– Lai būtu smukiņi! – Viņš pilnīgi staro. – Kā tad bez zvaigznītēm? Tur noteikti ir vēl kauč kāds smalciņš plāniņš, tikai es nezinu. Kāpēc tev tāds jautājumiņš?

Man diezgan ilgi viedoklis par grāmatu karājās gaisā, jo lasīt tā lasās raiti, notikumi jautri, absurds gana sagremojams un smieklīgs, tomēr paliek tāda dīvainības sajūta – a par ko vispār ir stāsts? Galvenais varonis nav pārāk simpātisks, tāpat vien pa to dzīvi filuminē (varbūt pārāk redzēts tipāžs, lai izraisītu simpātijas?), tradicionāla mīlas stāsta te nav, dižas problēmas nerisinās. Hm, varbūt nekam tādam nav nemaz jābūt?

Grāmatas labākā daļa ir nodaļu prelīdes – Vara sarunas ar veco jūrnieku, bez tām es grāmatu pabeigusi nebūtu. Vecais jūras vilks ir varen laba, kolorīta persona, kurš Varim stāsta notikumus ar morāli (bet citreiz galīgi bez morāles), un, šķiet, sevī iemieso visu grāmatas gudrību.

“Dīvaini ar dzērieniem – grādi ir, bet leņķi izmērīt praktiski nav iespējams,” es klusi noteicu.

“Tur tev taisnība,” teica zvejnieks. “Dzērienam var aprēķināt tikai tecēšanas ātrumu. Un arī tad ne vienmēr.”

Grāmata kā dzidrināts buljons ar treknām frikadelītēm – nodaļu prelīdēm. Vispār var mēģināt – tas bija kaut kas negaidīts vieglās šizīgās noskaņās.

 

Advertisements